Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gribēt visu
Mērķi, sapņi un vēlmes cilvēkiem ir atšķirīgi, tāpēc viss šajā ziņā ir relatīvs jēdziens. Vienam šķiet, ka viņš atradīs sevi, dzīvojot meža vidū, ciešā saskarsmē ar dabu, prom no ikdienas steigas un cilvēku pūļa. Piedzīvojot mīlestību, brīvību vai jēgpilnu dzīvi, viņš iegūst visu. Bet citam ir par maz ar miljardu bankas kontā, labu darbu, aizrautīgu hobiju, slaveniem draugiem, ietekmīgu varu un desmit paklausīgām sievietēm.
Patērētāju sabiedrībā mēs tiekam baroti ar maldīgiem priekšstatiem par to, kam tikai nav jābūt, kas tikai nav jāsasniedz, lai teiktu – dzīve ir izdevusies. Vai esi uzķēries(-usies)? Mērķu grandiozitāte gan nereti veidojas no mazvērtības izjūtas.
Mums visiem ir trīs pamatvajadzības – būt atzītiem, pieņemtiem un drošībā, respektīvi, būt mīlētiem.
Pajautā sev: vai es kļūšu labāka, ja man būs vairāk aksesuāru, foršāka figūra? Vai tad mani mīlēs vairāk? Vai es kļūšu labāks, ja man būs vairāk naudas, varas? Vai tāpēc mani mīlēs vairāk? «Jo man vairāk visa kā būs, jo labāks es kļūšu un tad mani vairāk mīlēs,» – tie ir maldi.
Vēlmes un spriedze
Katram nākas sastapties ar realitāti, kas apstiprina – cilvēks ir savu vēlmju un iegribu vergs. Visas maņas – tas, kas acij tīkams, patīkamas skaņas, kārdinošas smaržas vai patīkami pieskārieni – rada noteiktus impulsus, no kuriem rodas šīs iegribas un vēlmes.
Pašlaik modē ir fast food princips – tūlīt, uzreiz, nekavējoties. Mēs gaidām ērtības, to, lai viss notiek pēc mūsu prāta tieši tad, kad esam iecerējuši, nedomājot par to, vai tev tas ir derīgs vai nederīgs, tev to pa īstam vajag vai tās ir tikai tavas mirkļa iegribas. Pieaugušam jeb nobriedušam cilvēkam nepiepildītas vēlmes nerada lielas ciešanas, bet atkarīgai personībai, nenobriedušam cilvēkam – gan. Un tad gadās nonākt alkohola, narkotiku vai citu atkarību veicinošo vielu un procesu varā, kuri uz mirkli mazina ciešanas.
Ja jūti, ka nespēj izturēt spriedzi, ko paģērē visa kā un visu uzreiz gribēšana, vispirms vērts sev pajautāt: «Kāpēc es to visu vēlos? Ko ar to gribu iegūt?» Mazam bērnam veikalā vajag visu tūlīt un tagad. Pieaugot ir normāli iemācīties būt pacietīgam vai nogaidošam. Ja tu vienmēr spētu noskaitīt līdz desmit, pirms kaut ko liec savā iepirkumu groziņā, saliktu tajā uz pusi mazāk. Un tāpēc vien nebūtu nelaimīgāks(-a).
Citiem veicas labāk?!
Katram gadās brīži, kad šķiet, ka citiem dzīvi izdodas sakārtot labāk nekā tev. Patiesībā tu nevari zināt, kas slēpjas aiz laimīgās cita cilvēka Man ir viss! fasādes. Cilvēki bieži vien nestāsta par sevi visu vai arī noklusē nepatīkamas detaļas.
Skaudība pati par sevi norāda, ka kādam ir tas, ko tu vēlies, taču nevari dabūt. Bet skaudībai ir divas puses. Viens ir kādu apskaust par to, kas viņam ir. Bet otrs – tas, kuru apskauž, bieži vien pats provocē, rada iemeslu skaudībai jeb ieved citus kārdināšanā. Ar krutāko mašīnu, ar labāko apģērbu, skaistākajām sievietēm, stilīgāko māju. Šādi cilvēki rada kaut kādu ilūziju par laimi, jo visiem ir tieksme salīdzināt. Salīdzināšana šajā situācijā rada netaisnības izjūtu. Tā tu vari nonākt dzīves apdalīta upura lomā, jo tev, redz, neveicas kā tam slavenajam, bagātajam. Vēlēties kādu atdarināt, cerot, ka šādi kļūsi laimīgāks(-a), atkal nozīmē ļauties ilūzijai. Līdzīgi kā gaidīt, ka no ozola sāks birt āboli.
Kad cilvēks ir pārņemts ar savām neveiksmēm un skaudību, viņu nemaz neinteresē citu dzīves neredzamā daļa – ka tam veiksmīgajam varbūt nācies ilgi mācīties, grūti strādāt, zaudēt, kļūdīties, krist un atkal celties, lai sasniegtu mērķi. Perfektas dzīves realitātē nav. Tomēr cilvēkiem ir tendence pieķerties arī šai ilūzijai – par ideālo dzīvi. Bieži vien kādi sasniegumi ir tikai medaļas viena puse. Varbūt aiz veiksmes maskas slēpjas šausmas un ilūziju sabrukums. Piemēram, milzīga mazvērtības izjūta. Cilvēki, kas nākuši no trūcīgām ģimenēm, piedzīvojuši badu un traģiskus dzīves apstākļus, bieži vien uztver dzīvi kā apdraudējumu. Viņiem šķiet – ja man būs daudz naudas, būšu ietekmīgs un slavens, es sevi pasargāšu.
Bet pat tad, kad nauda ir iegūta, iekšējā nedrošība jau nekur nepazūd.
Arī slava rada ilūziju par veiksmi, laimi, labklājību, mīlestību vai ko citu. Un tā ļoti bieži iet roku rokā ar vientulību. Tas, kuram šī slava ir, tikai pats zina tās cenu, kā arī to, kas aiz tās stāv. Mazvērtība, ciešanas, izmisums un ilgas pēc beznosacījumu mīlestības cilvēkam liek izvirzīt augstus mērķus kā kompensāciju savām nepiepildītajām ilgām. Nevar teikt, ka pilnīgi visi slavenie cilvēki ir nelaimīgi. Viņi daudz ko savā dzīvē sasnieguši, pateicoties savam stiprumam un gribai, mērķtiecībai un darbam. Diemžēl panākumi vienā jomā bieži vien sanāk tāda kā neveselīga kompensācija citai.
Tu vari būt izcils profesionālis, kam nav problēmu darbā, bet tikai pats zināt, ka regulāri – katru dienu, katru nedēļu, katru mēnesi – piedzīvo iekšēju katastrofu. Tāpat var būt ar laulību – tiecoties pēc ideālas kopdzīves, tiek ignorēta neērtā realitāte, konflikti netiek atrisināti, pieaug spriedze starp visiem ģimenes locekļiem un agrāk vai vēlāk iestājas krīze attiecībās, kas atspoguļojas arī bērnu nelabsajūtā.
Tikai no malas šķiet – tam nu gan ir baigā haļava. Ne tā kā man – nelabvēlīgs liktenis, slikta karma, nepareizie vecāki, nabadzīga valsts, korumpēta politika un tā joprojām. Ir tik daudz attaisnojošu iemeslu, lai nemaz nesāktu iet uz mērķi. Vēl trakāk – to pat neizvirzīt. Ir ļoti viegli piekabināties cita cilvēka veiksmei vai liktenim, nedomājot par to, kāds ir tavējais un kā tev sevi realizēt.
Varbūt jāvēlas mazāk?
Vēlmes pašas par sevi nav nekas slikts. Jautājums tikai – vai tām ir kaut kas kopīgs ar patiesajām vajadzībām? Piemēram, sieviete nereti domā tā: ja man būs visskaistākā kleita, perfekta figūra, ideāls manikīrs un saulesbrilles, tad dabūšu lielisko vīrieti, kurš mani mīlēs, līdz nāve mūs šķirs. Sieviete piepilda visas savas vēlmes – sakrāj naudu, nopērk visu kāroto, varbūt pat sastop visnotaļ jauku puisi uz neilgu laiku –, bet tik un tā jūtas nemīlēta un pamesta. Kaut kā trūkst. Varbūt vēl kaut kas jāuzlabo – varbūt jāuztaisa frizūra pēc jaunākās modes vai jānopērk ekstravagantā dizainera somiņa? Varbūt derētu arī kāds botoksiņš, lai neredz krunciņas?! Varbūt jāaiziet uz kādiem sieviešu izaugsmes kursiem?! Tiek tērēti līdzekļi, laiks, veikti visneiedomājamākie uzlabojumi, piepildītas vēlmes, bet mīlestības kā nav, tā nav. Viss, kas šķita – nesīs laimi, bija tikai ilūzija.
Un vēl – nevar dabūt visu vienlaikus, ir jāizvēlas, kas kurā brīdi svarīgākais. Tu nevari vienlaikus vīram taisīt vakariņas un apmeklēt izstādi. Ja tev šobrīd vairāk gribas iepriecināt otru, tad izvēlies vakariņu gatavošanu. Bet, ja tev ļoti gribas apskatīt izstādi, kuru citreiz neredzēsi, tu izvēlies izstādi, saprotot, ka vīrs galu galā ir pieaudzis cilvēks un badā nenomirs. Ieņemt upura lomu – es jau nekur netieku, jo mājās mani gaida vīrs un bērni, – ir pilnīgi lieki un nevajadzīgi. Izvēlies!
Dzīvē līdzsvars ir balansēšana starp divām galējībām – starp darbu un atpūtu, starp ģimeni un vienatni, starp brīvību un ierobežojumiem, starp laicīgo un garīgo un tā joprojām. Ja protam šīs lietas sakārtot – ļoti labi! Ja neizdodas – rodas neapmierinātība, trauksme. Ko tad darīt? Saprast savas prioritātes. Ko tev visvairāk gribas, kas tev dzīvē šķiet svarīgākais.
Tavas patiesās vēlmes
Ja tu dzīvo kā visi vai tāpēc, ka tā ir pareizi, tu riskē kļūt nelaimīgs(-a), sākt vainot citus, ka dzīve nav izdevusies, kā arī pats(-i) vari justies vainīgs par jebko. Vēlmes un iegribas ļoti bieži ir mirkļa iedoma vai tas pats stereotips. Patiesībā ļoti daudz kas no visa iztēlotā nemaz nav vajadzīgs. Piemēram, vai man tiešām vajag Amoralle seksīgo veļu? Ja ļoti patīk – kāpēc ne? Iepriecināt sevi vajag. Bet iedomas, ka veļa, par kuru jūsmo citas sievietes, arī tevi darīs laimīgāku, bieži vien ir ilūzijas.
Kā gan saprast, kas ir svarīgākais tieši tev? Tavas patiesās vēlmes jeb vajadzības mēdz būt paslēptas dvēseles dziļumos, un bieži vien līdz tām ir grūti tikt. Īpaši, ja bērnībā vecāki pārlieku lutinājuši, visiem spēkiem mēģinot apmierināt bērna iegribas. Citam, lai saprastu, piemēram, ka manta dzīvē nav galvenais, vajag aizkraut māju pilnu ar visu ko un piedzīvot sajūtu, ka laimi jau tas nedod. Lai saprastu, kas ir īstās vērtības, jāiziet cauri dažādiem dzīves posmiem. Varbūt nemaz nevajag gribēt visu, ko, šķiet, gribi?
Kāpēc miljonāri bieži vien ar nožēlu konstatē, ka viss ir redzēts, viss ir izbaudīts, visur ir būts un dzīvē iestājies tukšums?
Šķiet, ka viņiem taču dzīvē bijis viss, bet izrādās, ka iekšēji tik un tā ir neapmierinātība un nemiers, kuru pavada dziļas vientulības izjūta.
Jo tas viss tomēr nav sniedzis gaidīto laimi. Šādi brīži ir labs pagrieziena punkts, lai pievērstos dziļākām vērtībām.
Gūstot zaudēt
Nevar visu iegūt, neko nezaudējot. Kuras tad ir tās sāpīgākās un lielākas lietas, ko vari zaudēt? Jebkas, kas ir vērtīgs tieši tev. Jo tas tev ir vērtīgāks, jo sāpīgāks ir zaudējums. Ja vērtība ir partnerattiecības, tad šķiršanās ir ļoti smags zaudējums. Neatkarīgi no tā, vai partneris nomirst, pamet vai tu pamet. Lai arī pieķeršanās kaut kam un tā zaudēšana rada nežēlīgas sāpes, tās palīdz pāriet citā līmenī, lai pieaugtu, ietu dzīvē uz priekšu un iegūtu pavisam ko citu. Tieši kaut ko zaudējot, mainās vērtības. Mēs visi zaudējam savu jaunību un vairs to nevaram atgūt. Bet pretī gūstam fantastisku pieredzi.
Pat zaudējot darbu, tu gūsti iespēju atrast labāku. Kaut kas notiekošajā vienmēr ir labs, kaut kas – ne tik labs.
Labo, kas tiek iegūts caur zaudējumiem, parasti izdodas novērtēt tikai ilgākā laika posmā.
Taču gadās, ka, iestrēgstot zaudējumā, ilgu laiku dzīvojam sērās, dusmās, skumjās un aizvainojumā, šādi stagnējot un neejot uz priekšu. Gadās, ka dzīvē vienlaikus sakrīt daudzi zaudējumi: šķiršanās, darba zaudējums, nomirst kaķis, bērni aizbrauc mācīties uz ārzemēm, arī pusmūža krīze klāt. Šķiet, pasaules gals pienācis – jāmetas Daugavā! Bet tieši nozīmīgi pagrieziena punkti, kad dzīvē viss jāsāk no nulles, ir vislielākā iespēja atrast pavisam citas vērtības. Kad tu atbrīvojies no pieķeršanās un nonāc dziļā eksistenciālā krīzē, kurā šķiet, ka nekam nav jēgas, tavā dzīvē paveras iespēja ienākt kaut kam pavisam jaunam. Un bieži vien labākam nekā iepriekš. Ciešanu jēgu jāiemācās novērtēt. Tas nāk līdz ar pieredzi.
Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Tavā ziņā ir, vai spēj mainīt savu attieksmi, savas vērtības, izdarīt izvēles, kas tev palīdz dzīvot labāk. Gribēt visu un tūlīt ir bērnišķība, kas dažiem saglabājas arī pieaugušā vecumā. Šāda attieksme pret dzīvi veido alkatību un mūžam nepiepildāmas ilgas.
Raksts no žurnāla «Annas Psiholoģija» arhīva.
