Prokurors Aivis Zalužinskis – cilvēks, kurš desmit gadus izmeklē Aivara Lemberga lietu

– Jums ir mazliet pāri 40. Lemberga ­lietai esat veltījis gandrīz trešdaļu ­dzīves. Šie gadi paskrēja vai vilkās?
– Ir divējādas sajūtas. Dzīve paskrējusi nenormālā ātrumā, bet saistībā ar darbu laiks drīzāk vilkās. Mans kopējais darba stāžs prokuratūrā ir 20 gadu. Pirmos desmit strādāju ar dažādām lietām, bet otrie desmit veltīti tikai Lemberga lietai. Lietu uzsāka 2005. gadā, sākotnēji to virzīja prokurors Andis Mežsargs un vairāki citi prokurori. Es un kolēģis Juris Juriss pie tās sākām strādāt 2007. gada nogalē.

Ja tiesai šajā lietā trūktu pierādījumu, rastos jautājums, kad vispār to pietiktu.

Varētu jautāt: ar ko vispār esmu nodarbojies – viena lieta desmit gados! Tomēr prokurora darba rādītājs ir tiesas spriedums – pasludināts, bet vislabāk jau stājies spēkā.

– Kā jutāties 22. februārī – sprieduma pasludināšanas dienā?
– Šo dienu mēs, prokurori, gaidījām vismaz piecus gadus agrāk, nebija domāts, ka viss tā ievilksies. Notiesājošs spriedums jebkuram prokuroram ir gandarījums: vismaz šajā etapā – pirmajā instancē – kaut kas ir sasniegts. Tiesa ir atzinusi, ka prokurora darbs izdarīts pareizi. Diemžēl šis ir process, nevis lietas beigas. Priekšā pārsūdzības, kas prasīs daudz laika, un labāk pat nedomāt – cik.

– Vai pieļāvāt, ka apsūdzēto varētu attaisnot?
– Pirms tiesas sēdes nebija nekāda satraukuma. Man bija pārliecība, ka vaina ir pierādīta: ieguldīts ļoti daudz darba, savākti visi pierādījumi. Ja tiesai šajā lietā trūktu pierādījumu, rastos jautājums, kad vispār to pietiktu.

Lietai bija četri prokurori – es, Ilga Paegle, kas jau devusies pensijā, Jānis Ilsters un Juris Juriss. Pēdējo gadu uz tiesas sēdēm gāju tikai es viens. Tas bija pareizi: lai klausītos garās debašu runas, nav jāsēž vairākiem prokuroriem. Sprieduma pasludināšanas dienā līdzi atnāca kolēģis Juriss, lietas vadošais prokurors. 

– Ja Irīnas Jansones vietā būtu cits ­tiesnesis, spriedums varētu būt citāds? 
– Lietu izsprieda trīs tiesneses: Irīna Jansone, Ligita Kuzmane un Ārija Ždanova. Jansone bija vadošā tiesnese, viņa nolasīja saīsināto spriedumu. Tiesneši, tāpat kā prokurori, ir tikai cilvēki. Nolēmums ir atkarīgs arī no tā, cik iekšēji stiprs un uzskatos nelokāms ir cilvēks. Vai tieši tā būtu lēmuši arī citi tieneši, nevaru apgalvot.

– Šīs tiesneses ir ar mugurkaulu? 
– Tur nemaz nevajag manu viedokli – ­spriedums to pierāda.

– Prasījāt astoņu gadu cietumsodu, bet tiesa piesprieda piecus.
– Ļoti labi! Tiesa atzinusi, ka apsūdzība ir pamatota. Jāņem vērā arī tas, ka astoņus gadus prasījām pirms diviem gadiem – to tiesa var ņemt vērā, lai mīkstinātu sodu. Bet sodu varam arī pārsūdzēt. Iespējams, to arī darīsim, kad iepazīsimies ar pilnu ­spriedumu. 

– Kāds jums šajos gados izveidojies Lemberga tēls? 
– Katrs pats veido savu tēlu – ar darbību, rīcību, izteikumiem.