Robīša mamma Jolanta Kalniņa-Levina: Esmu grauzusi akmeņus un iemācījusies izdzīvot

Mammīt, saņemieties, viss ir ļoti slikti… Daktere citu pēc citas sauca diagnozes, kuras dzīvē nebiju dzirdējusi.

«Roberts piedzima priekšlaikus, 26./27. grūtniecības nedēļā. Visu laiku cerēju, ka viņš būs vesels. Līdz Robja četru gadu vecumam darīju visu iespējamo – bija rehabilitācija, vingrošana, viņš spēja stāvēt, sauca vārdā vecāko māsu Anniju un mani par mammu, prata pateikt vārdu cepums. Bet tad sākās straujš regress, un visi sasniegumi pazuda. Es to nepieņēmu, jo gribēju ticēt brīnumiem. 

Brīnumi jau bija notikuši, jo dzīves pirmajā mēnesī Robim divreiz apstājās sirds. Atceros, ka nesu dēlam atslaukto pienu, bet mani nelaida klāt, ap viņu mudžēja ārsti. Kā apdullusi izgāju no slimnīcas, nesaprotot, kur eju. Kāda sieviete uz ielas pienāca klāt un sacīja: «Tev, meitiņ, laikam ļoti sirsniņa sāp.» Ko svešs cilvēks man te uzbāžas, man bērns mirst! Bet sieviete mani vienkārši paņēma aiz rokas: «Tur, pāri ielai, ir baznīca. Aizej, varbūt palīdzēs…»