Rakstniece Monika Zīle: Mani ellē iemetīs nemazgātā katlā

Vienmēr vajag vispirms dedzināt vecus grābekļus. Tiltus vēlams paturēt un atvēlēt laiku to pieskatīšanai.

– Kā jūs, rakstniece, jūtaties šajā piespiedu izolācijā? Vai arī jums, tāpat kā savulaik Žilam Vernam, nemaz nav jāiziet no mājas, lai ceļotu apkārt pasaulei? 
– Rakstnieki jau lielākoties lasītājiem pasniedz savu iztēles augli. Viss, ko esmu uzrakstījusi, ir izdomāts, dzīvē nekas no tā neeksistē. Rakstnieks pēc definīcijas ir šizofrēniķis, tāda determinēta personība. Jo, kad rakstu vīrieša un sievietes dialogu, esmu viņi abi – gan vīrietis, gan sieviete. Gan jauni, gan veci. Un pat tā vārna, kas, manā sacerējumā pieminēta, kaut kur lido. Man ir nepieciešamība atrasties tajā šizofrēnijā, un šobrīd tādu iespēju kā labais eņģelis gādā Daugavpils teātra galvenais režisors Oļegs Šapošņikovs. Teātris gatavojas iestudēt Sūnu ciema zēnus. No kādreizējā Dailes iestudējuma ņems izrādes muzikālo noformējumu, bet teksta daļa uzticēta man. Nezinu, dzīve mani pieskalojusi Oļega Šapošņikova krastam vai viņējo krastu tuvinājusi manam, taču esmu ļoti pateicīga par šo sadarbību. 

Pēdējā laikā bieži atceros savu vidusskolas angļu valodas skolotāju. Viņa bija krieviete, diezgan šerpa, un runāja lietas, kas tolaik padomju skolēnam bija absolūti neparastas un ko laidām gar ausīm. Mēs bijām raduši dzirdēt: jūs tikai mācieties, un tad jums visi ceļi būs vaļā! Bet viņa teica: dzīvē nevienam nekas nav apsolīts. Un situācija, kurā esam attapušies tagad, parāda – dzīvē patiesi nav garantiju. Tas, kas bija vakar, šodien izrādās nosvītrots, un par to, kas būs rīt, arī nav nekādas skaidrības. Nākotne, kas vienmēr saistījusies ar cerību, ir ļoti izplūdusi. Protams, tā vēl nekad nav bijis, ka nekā nav bijis, līdz ar to kaut kas jau būs arī tad, kad viss šis paies.

– Jums ir kāda vīzija?