Pēteris Krilovs par Kultūras akadēmiju, infantīliem vīriešiem un dzīves šķautnēm

Laiks tāds, ka gribas runāt ar kādu dzīvē daudz pieredzējušu cilvēku. «Vecu, jūs gribat teikt,» pasmejas režisors Pēteris Krilovs. Aizgājis no skatuves mākslas pedagoga darba Latvijas Kultūras akadēmijā, šosezon viņš plāno vairākus jaunus iestudējumus, par kuriem gan vēl esot pāragri runāt, un filmē – pašlaik top viņa jaunākais darbs Sarkanais šķūnis.
Ilze Anna Vītola
Foto: Matīss Markovskis

Pieturzīmes

•  Dzimis 1949. gada 18. februārī. 
•  Kino un teātra režisors, skatuves mākslas pedagogs.
•  Beidzis Vissavienības Kinematogrāfijas institūtu Maskavā.
•  Bijis Daugavpils teātra režisors un mākslinieciskais vadītājs, vēlāk viens no Jaunā teātra institūta dibinātājiem.
 Saņēmis Lielo Kristapu par filmu Starp debesīm un zemi – Augšdaugava (1994).
•  Ir meita un mazmeitiņa.
•  Ilgi – vairāk nekā 12 gadu – daļa no Pētera ģimenes bija arī vārna Tipe.

Radošā inteliģence ir stipri zaudējusi savas pozīcijas. Negribu teikt – degradējusies, nē, bet tā ir apātiska. Katrs pats ņemas ap sevi.

Kad plānojam vietu intervijai, režisors aicina pie sevis uz mājām, un, kad jautāju, kur viņš dzīvo, atbild: modernajā rajonā – Āgenskalnā. Izrādās, modernajā rajonā viņš dzīvojis visu mūžu – tajā pašā dzīvoklī, no kura viņa tēvs Osvalds Bileskalns 1951. gada izgāja, lai nekad vairs neatgrieztos. Čekisti viņu apcietināja un nogalināja. Pēterim tad bija divi gadi, un par tēvu viņa atmiņās palikusi tikai viena neskaidra aina. 

Režisors sagaida mani kopā ar savu uzticamo četrkājaino draugu Timuru, vāra kafiju, ko dzeram no trauslām porcelāna tasītēm, piedāvā cepumus un lielas, dzeltenas plūmes. Runājamies Krilova kabinetā, Timurs iekārtojas pie saimnieka kājām, bet citā istabā uz palodzes laiski atpūšas kaķis Māsa, kam režisors sagādājis nedaudz sausa siena – lai ir, kur padzīvoties.


– Visu mūžu esat dzīvojis Āgenskalnā, tāpēc nevaru neparunāt par to, ka Pārdaugavas vaibsti ir mainījušies, jo īpaši jau tagad, kad nojaukts piemineklis. 
– Pārdaugavu ļoti mīlu un, tāpat kā citi pārdaugavieši, bieži mēdzu teikt: es dzīvoju Pārdaugavā, nevis Rīgā, uz Rīgu es braucu pāri tiltam.
Par pieminekli – atceros, kā to būvēja, un zinu arī, ka 1947. gadā tajā vietā bija vācu ģenerāļu karātavas. Tās gan neredzēju, piedzimu pēc tam. Otrā pusē, kur tas skaistais parks (starp citu, skolas laikā piedalījos koku stādīšanā), agrāk bija pārdaugaviešu mazdārziņi. Kad uzbūvēja pieminekli, likās – noticis sliktākais, kas var notikt. Kad nojauca, domāju – labi, beidzot tas ir izdarīts. Bet manī nav tādas milzīgas, mitoloģiskas sajūsmas par to. Esmu redzējis Podnieka filmu, šo pieminekli veidoja latviešu mākslinieku kopa, LPSR Kultūras ministrijas iniciēta, bet neviens jau tolaik nedomāja: kādas šausmas mēs tur būvējam, tas ir Bībeles lāsts, ko stutējam augšā, un kas nu būs!

Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu
Esmu abonents
santa-mock
Raksta abonements - 28 dienas

5 €/raksts

Abonēt
santa-mock
Oriģināls saturs katru dienu

3,49 €/4 nedēļas

Abonēt
santa-mock
ORIĢINĀLS SATURS 365 DIENAS GADĀ

34,99 €/gads

Abonēt

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+