Pāra intervijā Gustavs Pētersīlis ar līgavu Aneti: Ikdienā ir otrādi – es viņu ceļu uz rokām

Senā Leldes Adeles Cīrules īsfilmā reanimatologs Pēteris Kļava Aneti nosauc par eņģeli. Kļava bija Gustava ārsts pēc BMX treniņā gūtas traumas, kas salauza viņa piekto muguras skriemeli, paralizējot ķermeņa lejasdaļu un daļēji atņemot spēku rokām. Tie, kuri zina, kas ir Kļava, zina arī to, ka viņš vārdu eņģelis pavirši nelieto. Un jāatzīst, Anete pilnīgi noteikti ir gan eņģelis, gan savu reizi, hm, totāla kaza, kuru Gustavs tik tikko pacieš. Jo ļoti mīl. Un Anete tāpat – gan mīl, gan reizēm sakož zobus un iztur. Jo viņiem vienam otru vajag. Tāpēc šis nebūs saldsērīgs stāsts par to, kā čalim nepaveicās un meitene uzupurējās. Šis stāsts ir par mīlestības stādiņu, kas izdīga sarežģītos apstākļos, un Gustavs un Anete, tobrīd vēl gluži bērni, mācēja to nosargāt, izaudzēt un, balstoties uz to, izveidot savu attiecību dārzu, kurā dzīvo jau gandrīz deviņus gadus.

Es arī apzinos praktiskās lietas: kad būšu stāvoklī un pēc dzemdībām es nevarēšu Gustavu cilāt.

– Īsfilmā Gustavs svin divdesmito dzimšanas dienu, tūlīt būs divdesmit septītā. Kādas jums ir lielākās izmaiņas šajā laikā?

Gustavs: – Gribēju teikt, ka esam kļuvuši apzinīgāki, bet, redz, interviju tomēr nogulējām. (Smejas.)

– Tobrīd jūs tikko bijāt sākuši dzīvot kopā, Gustavs studēja. 

Gustavs: – Jā, es mācījos Latvijas Universitātē e-komerciju un loģistiku, bet izstājos, jo bija par smagu. Mācības notika sestdienās no astoņiem rītā līdz bieži astoņiem vakarā, un es nevarēju visu dienu sēdēt. Atklāti sakot, arī pro­gramma man īsti nepatika, tāpēc šķita, ka bieži mokos bez jēgas. Drusciņ smieklīgi, jo tagad es strādaju tieši e-komercijā un loģistikā, beigās visu iemācījos pašmācības ceļā.
Pats sākums bija grūts, jo es nevaru strādāt jebko. Kamēr mācījos un meklēju darbu, Anete mūs uzturēja.