Ko iesākt ar negribētu uzmanību? Komentē klīniskā psiholoģe Kristīne Balode

Ticu, ka līnija, kas nošķir koleģiālu un draudzīgu uzmanību no uzbāzības, var būt trausla.

Negribu dejot ar puikām, kuri man nepatīk 

Tas notika vēl skolas laikā, kādā trešajā klasē, – pēcpusdienas pasākums ar diskotēkas elementiem, gaišā dienas laikā. Pasākuma vadītājs aicina sanākušos – bijām vecumā līdz piektajai klasei – uz dejām. Protams, neviens nekustas ne centimetru – kādas vēl dejas?! Un tad, man par šausmām, visu sanākušo skolasbiedru un skolotāju acu priekšā jauneklis no paralēlklases ar vissliktāko slavu un tādām pašām atzīmēm stūrē pāri visai zālei, bīstami turot kursu manā virzienā. Goda vārds, joprojām atceros tās šausmas manā sirdī un izmisīgo cerību, ka viņš kaut par dažiem grādiem mainīs virzienu. Tas, ka pret drosminieku nejutu nekādas siltās trešklasnieces jūtas, vēl būtu nieks salīdzinājumā ar faktu, ka jauneklis bija galvas tiesu īsāks par mani. Vai arī es biju galvastiesu garāka – kā uz to skatās. Bet viņš bija drosmīgs un apņēmīgs un tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību, galanti nostājās manā priekšā, piesita vienu kāju otrai, palocīja galvu un teica: «Ejam dejot!» Nekur tālu mēs negājām. Juzdama milzu kaunu par šo negribēto un negaidīto uzmanību teju pusskolas priekšā, neizvērtējot iespēju atteikt, automātiski piecēlos kājās, un tā mēs tur mīņājāmies jeb dejojām viens otram pretī, un es no sirds ienīdu šo visgarāko deju manā mūžā. 

It kā ar to būtu par maz, pirmais drosmīgais pāris, tātad es (pret savu gribu) un paralēlklasnieks bez ritma izjūtas saņēma arī balvu. Balvu esmu aizmirsusi, bet pieredzi atceros joprojām. Saprotiet pareizi – puika bija drosmīgs, visu cieņu! Mums vienkārši nebija ķīmijas. Bet jau toreiz es zināju, ka negribu dejot ar tiem puikām, kuri man nepatīk.