Kulināre Anna Panna: Pēc dzemdībām sajūta par savu ķermeni ir tik… trausla

Kad es sekoju savam sapnim, kāds man teica – ko tu ņemies ar kulināriju, tas taču ir kaut kāds joks! Tu vispār nekas nebūsi.

– Bijām sarunājušas satikties šorīt deviņos no rīta. Bet tev bija jāmaina plāni, jo pēkšņi saslima tava trīsgadīgā meitiņa Hanna. Cik viegli tev izdodas pakārtot savu dzīvi bērna vajadzībām? 
– Pēc Hannas pirmā dzīves gada, kas nebija pārāk viegls, sapratu – bērns man ir sava veida skolotājs. Tu vari pretoties šīm vējdzirnavām vai arī iet pa straumi un mācīties. Esmu sapratusi, ka veselība ir pirmajā vietā. Diemžēl ļoti bieži pati nespēju apstāties, un tad kaut kas notiek ar Hannu – parādās temperatūra, kādas citas slimības pazīmes, un es sekundes laikā varu atcelt pilnīgi visu, kas man ieplānots, pat ja tā būtu pieņemšana pie Valsts prezidenta. Es izdomāju veidus, kā visu sastrukturizēt, – kaut ko atceļu, kaut ko pārceļu, un viss kārtībā. Diemžēl mums, pieaugušajiem, slimības gadījumā gan tā nezin kāpēc nesanāk. Pamostamies ar temperatūru un sliktu dūšu vai klepu un nospriežam – nekas, vēl šodien aiziešu uz darbiņu, tur jau bez manis nevar. Un tad, ja kļūs pavisam slikti, nākšu mājās. Patiesībā jau mums vajadzētu domāt ne tikai par bērniem, bet arī par sevi. 
Kad Hanna saslimst, tas ir signāls man: «Mammīt, tev vajadzētu apstāties!» – jo brīžos, kad ir daudz darba, viņa jūt manu stresu. Un otrs signāls ir: «Mammīt, es gribu palikt mājās!» – nevis iet uz dārziņu vai pie auklītes, kad piekususi ir viņa pati. Es vēl vidusskolā darīju tāpat. Rīvēju termometru pret vilnas segu, lai izliktos, ka man ir temperatūra. 

– Kāpēc tu negribēji iet uz skolu?