Andrejs Ēķis: Kādreiz nesapratu, ko nozīmē vārdi – ieklausies sevī

Pieturzīmes

• 56 gadi.
• 1994. gadā izveidojis Latvijā pirmo komerckanālu Picca TV, daudzus gadus bijis LNT ģenerāldirektors.
• Kopš 2000. gada – Platforma filma producents un režisors. 
• Filmu Klases salidojums, Klases salidojums 2, Svingeri un Blēži režisors.
• Filmas Svingeri versija radīta arī Ukrainā, Igaunijā, Norvēģijā, Polijā
• Dzīvesbiedre – māksliniece Daina Gāga-Ēķe.
• Tēvs četriem dēliem, vectēvs pieciem mazbērniem.

– Jūsu jaunā seriāla pamatā ir grāmata ar tādu pašu nosaukumu Nebaidies no nekā! – to, cietumā sēžot, par savu dzīvi uzrakstījis par pašmāju kokaīna karali dēvētais Rolands Priverts. Vai tas nav pārāk liels gods narkotiku kontrabandistam?
– Manā bērnībā kinoteātros rādīja filmu Lielās autosacīkstes. Labais varonis bija baltās drēbēs, lai, nedod Dievs, nesajauktu, un sliktais varonis bija melnās drēbēs. Tam baltajam – viss labi, bet melnais – caurcaurēm slikts. Mūsdienās galvenie varoņi filmās ļoti bieži vairs nav balti un pūkaini. Vēl vairāk – jo ļaunāks, jo interesantāk.

Lai cilvēks izdzīvotu, viņam jāredz kļūdas, ko izdara citi.

Man joprojām ir trīs neatbildēti jautājumi: vai cilvēks piedzimst tāds, kāds viņš ir; vai par tādu viņš kļūst sabiedrības ietekmē; vai cilvēku var izglābt? Tāpēc tapa šis seriāls, jo šķita interesanti tādu cilvēku kā Priverts palikt zem mikroskopa lupas, lai izpētītu un kinematogrāfiski parādītu, kas tad viņam tur galviņā darās. Šo grāmatu izlasīt man iedeva dēli, un tā izrādījās tiešām aizraujoša.

– Kas jums šķita visin­teresantākais?
– Tā bija iespēja ieraudzīt stāstu, kas pastāv mums līdzās, bet kuru neviens mums nestāsta. Manā dzīvē bija tāds savdabīgs eksperiments. Slampē, kur tagad kinopilsēta, pirms tam bija tāda vieta Vecvagari, kur 90. gadu sākumā tika izmitinātas nelabvēlīgas ģimenes. Kad iegādājos šo īpašumu, Vecvagaros dzīvoja trīs ģimenes ar 17 bērniem.  Un mēs atļāvām viņiem turpināt tur dzīvot, pat īres maksu neprasījām, likās – tā kultūrvide apkārt viņus izglābs. Nekā tamlīdzīga! Izglābām tikai vienu foršu čali, lai gan arī tas ir daudz. Ar Privertu, protams, ir pavisam cita situācija, bet es viņu nenosodu. Kaut, protams, varētu teikt – nu kā tā var? Priverts jau pirmajā lapā izstāsta, ka viņam patīk zagt. Viņš 18 gadu no savas dzīves ir pavadījis cietumos un arī ārpus to sienām gribētu redzēt tādu kārtību kā cietumā – tie stiprākie sēž pie lielākā galda un pārējos izmanto, jo uzskata, ka viņi ir gļēvi, tāpēc viņus vajag vēl vairāk sist un spārdīt… Man, demokrātiskam cilvēkam, protams, tāda filozofija nav pieņemama. Bet jūs jau zināt – demokrātija ir tik stipra, cik lielā mērā katram indivīdam ir iespēja izteikt savas domas. 

– Seriālu esat ielicis psiholoģiskās drāmas kastītē. Kāpēc ne vienkārši trilleris?
– Katrā sērijā ir stāsts par kādu, kuru Priverts pierunājis vest narkotikas, un, lai pareizi izvadītu šo cilvēku pāri robežām, tiek izmantoti dažādi psiholoģiskie paņēmieni. Piemēram, stāstīt par savu dzīvi – kā nonācis cietumā, kā to izturējis. Un tie atmiņu stāsti ir tādi paskarbi. Vai esat kādreiz aizdomājusies, kāpēc, ieraugot uz ielas avāriju, mašīnas sāk lēnāk braukt, cilvēki sastājas apkārt? Izrādās, tā ir viena no mūsu evolūcijas īpatnībām – lai cilvēks izdzīvotu, viņam ir jāredz kļūdas, ko izdara citi, svarīga ir citu pieredze vai informācija, kas varētu palīdzēt mūsu attīstībai un izdzīvošanai. Līdzīgi ir arī ar šo seriālu. Domāju, ka tieši šādu stāstu sabiedrībai pietrūkst. Svarīgākais jau ir nevis tas, par ko ir filma, bet kāda ir tās morāle un kādi secinājumi rodas, to noskatoties. 

– Lai uzņemtu filmu vai seriālu, vajag daudz naudas, un autori, protams, cer arī nopelnīt. Vai tiešām mazajā Latvijā tas ir iespējams, jo īpaši tagad, kad kinoteātri slēgti?
– Ir četras TV platformas, kuras, paldies Dievam, savā starpā kaujas un kaut kādā veidā var pafinansēt šo biznesu, kamēr kinoteātri ir ciet. Plus vēl tas, ka GO3 ir redzams visās trijās Baltijas valstīs. Tā nauda, protams, ir maza, bet atlaides mums tāpēc neviens nedod – mums jākonkurē ar amerikāņu seriāliem, kur katrā sērijā ielikts miljons. Un tas rada dubultu spiedienu – ir jāuztaisa tikpat labi, un ir ļoti lielas bailes, ka sabiedrība noskatīsies un teiks: nu paklau, mēs taču zinām, kādiem ir jābūt seriāliem! Galvenais ir stāsts – ja tas būs labs, filmu skatīsies. Domāju, mums nebūs ilgi jāgaužas, ka Latvijā ir mazs tirgus.

– Finansiāli veiksmīgākā no jūsu filmām ir Svingeri. Izdevās noķert stāstu?
– Kad cilvēki dzird vārdu svingeri, viņi iedomājies baru ar plikiem cilvēkiem, kas savā starpā dara TO. Nosaukums vienmēr ir tas, kas piesaista uzmanību, bet tajās puslodēs, ko es saucu par serveri, vajag ielādēt stāstu.