82. cehs – VEF Kultūras pils stāsts

Pašiem savs kultūras nams

Pirmās brīvvalsts laikā VEF – Valsts elektrotehniskā fabrika – bija viena no lielākajām un plaukstošākajām rūpnīcām Latvijā. Taisni jābrīnās, ka vēlāk padomju vara saglabāja rūpnīcas nosaukumu, un neskaitāmi radioaparāti un telefoni ar VEF logo nonāca visā plašajā padomju impērijā. Savukārt uzņēmums bija kā atsevišķa pilsēta ar savu infrastruktūru, kas tūkstošiem darbinieku nodrošināja ēdināšanu, medicīnisko aprūpi un arī brīvā laika nodarbes. Sākotnēji rūpnīcā darbojās tikai trīs pašdarbnieku pulciņi – dejošanas, teātra un vokālais, bet pakāpeniski to skaits pieauga. Mēģinājumi notika VEF strādnieku klubā un dažādās telpās rūpnīcas teritorijā, līdz tika nolemts būvēt pašiem savu kultūras namu. 1949. gada 30. jūlijā laikrakstā Vefietis publikācijā par tuvāko gadu celtniecības plāniem Mūsu rūpnīcas rītdiena apsolīts, ka «visjaukākais no visa, ko sāks celt 1950. gadā, būs fabrikas Kultūras nams un stadions». Par ieceres nopietnību liecina rakstam pievienotais attēls – kultūras nama projekta variants. 

Pēc VEF Kultūras pils parauga uzcelts ap 20 kultūras namu Tallinā, Salavatā, Permā, Omskā un citviet.

Tolaik valdīja tā sauktais Staļina baroka stils, un kultūras namam pienācās izskatīties tik iespaidīgam kā pilij, ne velti vēlāk to arī sauca par kultūras pili. Tāpēc ēkas plānošanas uzdevumā prasīts plaši izmantot monumentālo skulptūru un glezniecību, kas izceltu ēkas veidolu. Savukārt telpu iekšējai apdarei izvirzīta prasība izmantot keramiku, koku un metāla kalumus, lietojot nacionālos ornamentus. Iecerētās celtnes plānošanas uzdevums parakstīts 1949. gada 19. decembrī, bet jau pēc dažām nedēļām – nākamā gada 9. janvārī – ēkai atbrīvo laukumu starp tagadējo Vairoga ielu un Brīvības gatvi.