Kur palikuši lucīši?

– JŪSU IZVĒLE KĻŪT PAR ZIVJU INSPEKTORI BIJA APZINĀTA?

IEVA GRONSKA: Mana pamatizglītība ir ekonomiste, esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet apprecējos ar engurnieku. Kā jau tas mēdz notikt, iepazināmies zvejnieku svētkos, vēlāk apprecējāmies. Strādāju tirdzniecībā, man tas patika, un man piedāvāja arī labu amatu – kļūt par veikala vadītāju viesnīcas Latvija tūristu veikaliņā. Tas bija ļoti iecienīts, ekskluzīvs, un es ļoti gribēju šo darbu, bet tobrīd jau gaidīju bērniņu, un sapratu – nevaru šo darbu pieņemt. Tāpat sapratu, ka man jāizlemj, kur tad es īsti dzīvošu – Engurē vai Rīgā. Toreiz, pirms divdesmit astoņiem gadiem, pārnācu uz Enguri, un sākumā bija ļoti grūti. Darba iespēju šeit nebija, nemaz jau nerunājot par izvēles iespēju. Un tad, pirms nu jau divdesmit viena gada, man piedāvāja kļūt par deklaranti (pavadzīmju dokumentu apstrādātāju – red.) Engures ostā. Tā kā nebija pārāk daudz iespēju, es pieņēmu šo darbu un tā es sāku. Sākumā man bija ļoti grūti, biju kautrīga. Domāju – ārprāts, kā es iešu pie kapteiņiem, jūrās rūdītiem vīriem, un viņus kontrolēšu, pārbaudīšu… Neviens, protams, nepriecājās, kad es nācu, skaitīju un kontrolēju, bet viņi izturējās ar cieņu. Nav jau nekāds noslēpums, ka zvejas vīri, ja kaut kas nesanāk, kā cerēts, savā starpā apmainās biezākiem vārdiem, no sirds. Taču, ieraugot mani, viņi cits citam aizrādīja, un manā klātbūtnē šie vārdi neizskanēja. Mani tas ļoti aizkustināja.

Engures ostā tobrīd bija desmit vienpadsmit kuģi, zveja bija diezgan intensīva. Man kā deklarantei bija jākontrolē kuģu nozvejas, lai tās saskanētu ar piešķirtajiem limitiem. Kuģi vienmēr nāca vakaros, un visi vakari pagāja ostā. Turklāt tas bija darbs laukā, tātad darāms jebkuros laikapstākļos. Sākumā tikai Engures ostā, vēlāk arī Mērsragā. Tur nostrādāju desmit gadu, un tad šo štata vienību vienkārši likvidēja. Draugi saka, un es pati arī esmu pamanījusi, ka pa šiem gadiem esmu kļuvusi skarbāka. Jā, un arī kautrība pazudusi.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenību bērni

FOTO: Džemmas Skulmes mazdēls atklāj savdabīgu izstādi. Parāda visu, ko prot!

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– PĒC TAM, KAD AMATU LIKVIDĒJA, JUMS PIEDĀVĀJA KĻŪT PAR VECĀKO ZIVJU INSPEKTORI.

I.G.: Tieši tā. Ja salīdzina ar iepriekšējo, šis darbs ir ļoti daudzveidīgs – jūras kontroles, braukšana ar kuģiem, ar krasta apsardzi, reidi ar policiju. Protams, jāzina daudz vairāk un visu laiku jāmācās. Nesen, piemēram, ieguvu laivas vadīšanas tiesības. Iemācījos, kā salikt motoru, kā uzpildīt degvielu, kā vadīt, kā piebraukt pie zvejasrīkiem. Un vēl… varbūt kādam tas nešķitīs nekas traks, bet, lai kolēģus kopā ar laivu sagaidītu no jūras, man jābūt konkrētā punktā. Bet tas savukārt nozīmē, ka man ar džipu, kam aizmugurē piekabe, atpakaļgaitā jāierūmējas, jāiegriežas tādā mazā, mazā spraudziņā jūrā. It kā nekas traģisks, bet ir daudz šādu lietu, kas vienkārši jāmāk un jāzina. Ziniet, kad te esmu nostrādājusi jau desmit gadu, varu teikt – lai šo darbu darītu, tas ir jāmīl. Jāmīl viss dzīvais, ūdeņi… Daudz ko man deva studijas – pabeidzu maģistrantūru Vides zinātnes institūtā. Šīs studijas man deva ne tikai jaunas zināšanas, bet vēl vairāk mīlestības uz vidi. Un tas nekas, ka darbs varbūt dažreiz ir mazliet paraupjš, nesievišķīgs. Visu ziemu staigāju biezajās drēbēs, sniega biksēs un jakā. Kā citādi, ja ir auksts, ledus, darbs naktī, agros rītos… Ir vīrieši, kas man teikuši – es savai sievai vispār neļautu strādāt tādu darbu. Skaidra lieta, jo darbs bieži vien ir naktīs. Jāteic gan, ka man Rojā ir brīnišķīgi kolēģi inspektori Sabīne Jaunbirze un Raivo Brauns. Šai darbā viens nav karotājs, jābūt komandai, atbalstam, un to es izjūtu ik dienu. Es pat teiktu, ka jābūt bezvārdu sapratnei – lai tikai ar skatienu tu zinātu, kas, ko un kam jādara.

– KĀDA PARASTI IR JŪSU IKDIENA? KĀDI PIENĀKUMI JUMS, PIEMĒRAM, BIJA PAGĀJUŠAJĀ NEDĒĻĀ?

I.G.: Pagājušajā nedēļā kādu vakaru saņēmām sūdzību par to, ka Engures ezerā, kas ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, ir cilvēks ar laivu. Bet šai laikā ar laivu atrasties ezerā nedrīkst – lai netraucētu putnu ligzdošanu, makšķerēšana no laivas tur sākas tikai 19. jūnijā. Sākumā izbraucām gar ezera malu, ieraudzījām makšķernieku, bet, ar binokli skatoties, niedru dēļ nesapratām, ko viņš tur dara. Sēdējam malā un gaidījām, novērojot, kad makšķernieks nāks malā. Sagaidījām. Makšķernieks bija noķēris divas līdakas, par ko uzsākām administratīvā pārkāpuma procesu. Protams, pirms tam parunājāmies. Skaidrs, ka pārkāpuma brīdī cilvēks ir satraucies, tāpēc cenšos sarunāties cilvēciski, nevis uzbrūkoši. Patiesībā vienmēr cenšos ar cilvēku parunāties ne tikai par lietu, bet arī – kā un kāpēc pārkāpums noticis. Pārkāpējs pret sodu neprotestēja, jo saprata, ko dara, – viņš zināja, ka attiecīgajā brīdī ezerā ir liegums.

– KĀDS IR APTUVENAIS SODS, KO PAR ŠĀDU PĀRKĀPUMU PIESPRIEŽ?

I.G.: Tā kā šī ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, par līdaku noķeršanu sods tiek piemērots pieckāršā apmērā. Šai gadījumā sods varētu būt apmēram 290 eiro, ja vien nebūs kādi vainu mīkstinoši apstākļi. Papildus vēl sagaidāms sods par makšķerēšanas noteikumu neievērošanu.

– DĀRGAS LĪDAKAS!

I.G.: Jā, ļoti dārgas. Labāk būtu veikalā nopircis lasi, sanāktu visam gadam. Es gan gribu piebilst, ka darbā maznozīmīgu un nelielu pārkāpumu gadījumā piemērojam principu «konsultē vispirms», lai veicinātu izpratni par vides prasībām un novērstu, ka šāda rīcība atkārtojas.

– PIEMINĒJĀT JŪRU. KO DARĀT TUR?

I.G.: Regulāri pārbaudām zivju krājumu apliecinošos dokumentus uzņēmumiem. Pagājušajā nedēļā mums bija arī reids jūrā. Cēlāmies divos trijos naktī, jo zvejnieki jūrā iet agri, kamēr roņi nav izēduši visas zivis. Tie zvejniecībai ir liels posts.

– MUMS IR TIK DAUDZ ROŅU, LAI TIE VARĒTU NODARĪT POSTU?

I.G.: Ļoti daudz! Un tie patiešām nodara lielu postu zvejniekiem. Beidzot, pēc daudziem gadiem, sūdzībām, aptaujām un anketām zvejniekiem ir paredzēta atlīdzība par roņu radītajiem zaudējumiem. Tīkli tiek saplēsti, zivis izēstas. Bieži, kad zvejnieks aiziet pakaļ savam lomam, palikušas tikai galvas. Roņi ir nekaunīgi, viltīgi, uzvedas kā dresēti. Piemēram, daudzos gadījumos zvejnieks jūrā pēc zivīm nevar iet ar motorlaivu. Tikko izdzird motoru, ronis zina – zvejnieks iet pēc loma, un steidzas pakaļ laivai. Tāpēc loma savākšanai bieži vien tiek izvēlēta parastā airu laiva. Tā kā roņi saplēš tīklus, murdus, izēd zivis un rada milzīgus zaudējumus, daudzi zvejnieki jūrā vairs neiet vispār. Jā, roņi ir jauki, mīlīgi dzīvnieki, turklāt aizsargājami, bet postu nodara lielu.

– SAVULAIK TEICĀM, KA ZIVIS IR MŪSU ZELTS. KĀDA ŠOBRĪD IR SITUĀCIJA JŪRĀ?

I.G.: Varu runāt tikai par Rīgas jūras līci – zivju resursi ir samazinājušies, zivju kļūst mazāk. Iemesli ir dažādi. Pirmkārt, ūdens apmaiņa Baltijas jūrā ir ļoti švaka, tā ir kā liels ezers. Vien tik, cik vētru laikā ienāk ūdeņi no Ziemeļjūras. Otrkārt, piesārņojums. Visas upes tek uz jūru, un tajās piesārņojums ir ievērojams – no kanalizācijas, attīrīšanas iekārtām. Uz aci varu pateikt, ka vienīgi reņģu krājumi ir pietiekami, bet vērtīgo zivju ir maz. Piemēram, zandartu vairs tikpat kā nav, tāpat arī mencu. Man stāstījuši, ka savulaik to bijis tik daudz, ka nebija, kur likt, tāpēc tās devuši dzīvniekiem. Redzu, ka iepriekšējā apjomā nav arī butes, laši, taimiņi. Jā, pavasarī gan bija tā dēvētie ledus taimiņi, bet tas bija tikai brīdis. Arī luči pamazām izzūd, Ragaciema tirgū pavisam nelieli maksā 26 eiro kilogramā. Tas nozīmē – šo zivju vienkārši nav. Starp citu, arī nārsta reņģes vairs nav tādas kā bijušas – lielas, brangas, ar skaistām zvīņām. Tagad reņģes ir mazas, tievas, ar lielu galvu, tāpēc zvejnieki tās iesaukuši par sportistēm. Arī zvejnieku kļuvis mazāk, līdz ar to arī maluzvejnieku. Bet, protams, pārkāpumi ir, atrodam arī nemarķētus tīklus.

– KO ĪSTI JŪS KONTROLĒJAT JŪRĀ?

I.G.: Reids ar laivu no Bigauņciema līdz Plieņciemam parasti ilgst četras stundas. Pašvaldība izsniedz zvejniekiem licenci, kurā noteikts konkrēts skaits noteikta garuma zvejas rīku. Piemēram, Jānim ir viens reņģu tīkls, 100 metru garš, un viens zivju tīkls, 50 metru garš. Mēs, ar laivu braucot, kontrolējam, vai ielikts īstais tīkls – tam jābūt marķētam ar licences unikālo numuru –, vai tas nav lielāks, kā norādīts licencē. Turklāt vienā reizē drīkst ielikt tikai vienu tīklu – vai nu zivju, vai reņģu. Tāpat tīkliem citam no cita un no krasta jāatrodas simts metru attālumā.

Piemēram, pagājušajā nedēļā reidā konstatējām – ielikts viens marķēts tīkls, otrā pusē cita zvejnieka marķēts tīkls, bet pa vidu nemarķēts. Ja tas ir nelikumīgs, mēs tīklu izņemam, zivis atlaižam jūrā, uzrakstām izņemšanas protokolu un vedam tīklu uz iznīcināšanu. Mazliet, protams, pagaidām – ja nu piesakās īpašnieks. Bet pārsvarā tā, protams, nenotiek, jo būs jāmaksā soda nauda.

Piemēram, pagājušajā gadā lieguma laikā, kad lučus vairs nedrīkstēja ķert, jūrā bija palikuši pieci luču murdi. Saucām inspekcijas kuģi Mare, kas šos smagos murdus izcēla. Tāpat nelegālos tīklus ik pa laikam atrodam pavasarī, kad ledus taimiņi nāk tuvāk krastam.

Pa šiem gadiem jau esmu iemācījusies atpazīt dažādas maluzvejnieku viltības, ap pirkstu vairs nevar aptīt. Bet to gan varu pateikt – tas iespējams vien praktiskā darbā, nevienos kursos to iemācīties nevar.

– JŪSU DARBAM IR ARĪ TĪKAMĀ PUSE?

I.G.: Protams! Man, piemēram, ļoti patīk, kā uz akmeņiem nārsto taimiņi – tas ir tik skaisti! Mūsu uzdevums ir nosargāt zivis, lai to būtu vairāk. Tāpēc, kad redzu zivis peldam upē vai jūrā, sajūta ir kolosāla. Ir dzīvība, un tas darbam piešķir virsvērtību.

Jā, protams, ekoloģisko stāvokli līcī un Baltijas jūrā nevaram ietekmēt, bet to, kas no mums atkarīgs, darām pēc labākās sirdsapziņas. Galvenais – cieņa pret zivju resursiem, lai tie nepazūd pavisam.

– KO MĒS, PARASTIE CILVĒKI, VARAM DARĪT ZIVJU, JŪRAS LABĀ?

I.G.: Mēs nevaram ietekmēt kopējo ekoloģisko sistēmu, bet katrs varam darīt pa drusciņai. Piemēram, ja dzīvo upes malā, nu nelaid tajā kanalizāciju, sargā no lauksaimniecības ķimikālijām, nu kaut vai ar ziepēm nemazgājies upē vai nemazgā tajā automašīnu, nelej tajā samazgu spaini – tas viss aiziet uz jūru! Jābūt apziņai, ka, darot sliktu dabai, videi, tu dari sliktu arī saviem bērniem un mazbērniem. Protams, ir arī dažādi citi faktori, piemēram, invazīvās sugas. Šobrīd ļoti savairojušies grunduļi, kas izēd visu zivju ikrus, – tie, var teikt, ir plēsoņas. Bet šobrīd arī tos mācās apsaimniekot – zvejo, kūpina un sūta uz ārzemēm. Tāpat jāapzinās, ka zivju ir tik maz, ka liegumu laikā iznīcināt nārstojošās zivis ir neprāts. Ir jālaiž vaļā mazās zivtiņas, lai tās aug lielas. Par laimi, redzu – cilvēki kļūst apzinīgāki.

– JUMS DARBA LAIKĀ BIJUŠI ARĪ DAŽĀDI PIEDZĪVOJUMI…

I.G.: Jā, ziemas beigās ievēlos ūdenī, labi, ka bija sekls. Šobrīd par to nāk smiekli, bet tobrīd gan nenāca…

Tāpat ir bijušas situācijas, kad reida laikā esmu pamatīgi izbijusies. Bija kāds reids, kurā piedalījāmies kopā ar policiju un citiem inspektoriem. Visi aizgāja uz upi, bet es paliku pie pārkāpēju mašīnas, un pavisam drīz nāca pārkāpēji… Trīs vīrieši alkohola reibumā. Stāvi viena pati mežā un domā, vai un kas būs. Par laimi, tūlīt jau bija klāt kolēģi un policija. Bet sabijusies gan biju. Vienu gan varu teikt – lai šo darbu darītu, jābūt fiziski labi sagatavotam. Gan jālēkā pa kuģiem, gan jābrauc ar krasta apsardzi, gan, veicot kuģu pārbaudes, jākāpj no laivas pa trepītēm uz kuģa. Ar laivu piebrauc, un tiec nu uz kuģa klāja. Citreiz laikapstākļi ir ļoti nemierīgi, un tā tomēr ir jūra… Bijuši gadījumi, kad lielu viļņu laikā drošības dēļ kuģa kapteinis atsakās laist uz kuģa, inspektori to respektē. Un no kuģa pa trepītēm arī jātiek lejā un jāielec laivā.

– KO PAR JŪSU DARBU SAKA ĢIMENE UN DRAUGI?

I.G.: Draudzenes mani gandrīz vai apbrīno, kā es varot darīt tādu darbu. Liels paldies jāsaka manam vīram, kurš mani vienmēr atbalstījis un samierinājies ar mana darba specifiku. Kad meita un dēls bija mazāki, vakaros biju ostā, prom no mājām, un rūpes par bērniem uzņēmās viņš. Es esmu šerpa, vīrs ir mierīgs, mana drošā aizmugure. Viņš dažreiz atbrauc līdz reidā, bet vienreiz ziemā gan teica: es nezinu, kā tu to vari izturēt – ziemā pa lediem skriet. Bērni arī pieraduši un pieņēmuši manu darbu. Dēlam ir četrpadsmit gadu, meitai – divdesmit astoņi. Meita man arī drosmīga – viņa jau otro gadu dzīvo Jaunzēlandē, kurp aizbrauca Work and travel programmas ietvaros. Pameta labu, labi apmaksātu darbu un aizbrauca. Patiesībā ļoti lepojos ar savu Annu, viņu apbrīnoju, jo šis bija drosmīgs lēmums. Viena pati svešumā. No otras puses – kad tad šādus lēmumus pieņemt, ja ne jaunībā!

– KAS JUMS ĻAUJ PĀRVARĒT GRŪTĪBAS UN DARĪT DARBU ARĪ TAD, KAD NEPATĪKAMI LAIKAPSTĀKĻI, JĀCEĻAS NAKTS VIDŪ?

I.G.: Manā darbā ir ļoti daudz skaistā. Pirmkārt, glābjam vidi. Otrkārt, redzam dabas skaistumu. Aizbrauc pie jūras vai ezera un redzi skaisto saullēktu, rīta svaigumu, rasas mirdzumu. Daba sniedz tādu pacēlumu, ka visas grūtības aizmirstas. Ziemā, protams, nav tik romantiski, bet savs skaistums ir arī tad.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.