Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cilvēki sevi mēdz iedalīt suņu un kaķu cilvēkos. Pie kuriem pieskaiti sevi?
Ar sievu Aneti patiesībā vairāk esam suņu cilvēki, bet nosliecāmies par labu kaķim, jo mums ir dzīvoklis Rīgas centrā. Visu cieņu tiem ļaudīm, kuri ņem suni, mitinoties dzīvoklī, taču, manuprāt, tā tomēr ir mazliet ne tikai suņa, bet arī sevis mocīšana. Kaķis ir daudz pašpietiekamāks. Viņš ir saimnieks mājās. Vismaz mūsu kaķene Koko noteikti tāda ir. To var redzēt ikreiz, kad kāds pie mums ierodas.
Kā tas izpaužas?
Kaķene katru sagaida, izteiksmīgi sasveicinoties. No malas tas var izklausīties pat nedaudz kareivīgi. Viņa aizstāv savu teritoriju līdzīgi kā suns. Taču no viņas nedrīkst baidīties. Tiklīdz Koko sajūt, ka no viņas baidās, tā mēģina viegli iekost.
Kāpēc izvēlējies tieši orientālo kaķi?
Šīs šķirnes kaķi gribēja mana mīļā sieva Anete. Un man nebija iebildumu. Orientāliem kaķiem raksturīgs ciešs, caururbjošs skatiens, kad viņš veras saimniekā ar piemiegtajām mandeļveida acīm. Tieši šis skatiens bija viena no lietām, kas mani šīs šķirnes kaķī ļoti uzrunāja. Koko skatās uz cilvēkiem ar majestātisku Sfinksas skatienu, kas it kā saka: «Es par tevi sen jau visu zinu! Ko gan tu mēģini tagad no manis vēl noslēpt? Tu esi maziņš puteklītis manā pasaulē!» Pirms kaķa iegādes mēs arī izlasījām, ka orientāls ir viens no tiem kaķiem, ar kuru cilvēks ļoti labi var izveidot saikni. Tā ir absolūta taisnība. Pret svešiniekiem viņa varbūt ir noskaņota nedaudz agresīvāk, bet pret mums Koko ir ļoti, ļoti mīļa. Visu laiku nāk mīļoties un lien klēpī.
Kā kaķene tika pie sava vārda?
Koko mamma ir Moka, un, pēc ciltsrakstiem, viņas vārdam bija jāsākas uz cita burta. Mums atļāva likt vārdu Koko, kuru izvēlējāmies kaķa kakao krāsas dēļ. Tas arī ļoti labi izklausījās – mamma Moka, bet meita Koko.
Vai Koko ir pirmais kaķis tavā dzīvē?
Nē, manai mammai bija kaķis Prika – tāds riktīgs mežonis. Viņa bija mežā atrasts un uz mājām paņemts kaķēns. Prikai patika lēkt no jumta kores krāgā pastniekiem. Ikreiz, nesot uz mammas mājām pastu, pastnieks piedzīvoja nāves bailes. Prikas mazbērns Miks kļuva par manu un mana brāļa kaķi. Arī viņam bija niķis kāpt uz jumtiem un lēkt no tiem lejā virsū suņiem un kaķiem. Mežonēns dzīvi beidza gana traģiski – viņu notrieca mašīna. Mēs ar brāli atradām viņu uz ceļa ļoti bēdīgā stāvoklī…
Bet saistībā ar kaķiem man ir arī kāds kuriozs stāsts. Mammai mājās bija ieviesušās peles, tādēļ pēc sludinājuma iegādājāmies kaķeni, kas nāk no īstas peļu mednieku dzimtas. Mamma un mans vecākais dēls ar sabiedrisko transportu brauca viņai pakaļ uz Jēkabpili. Pa ceļam jau tika izdomāts, ka kaķeni sauks par Zuzi. Atvedot mājās, pēc kādas nedēļas atklājās, ka Zuze patiesībā ir Zigis. Ne kaķa saimnieki, ne mana mamma uzreiz to nebija piefiksējuši. Zigis izrādījās absolūts anarhists. Trakāku kaķi savā mūžā nebiju redzējis! Noķertās peles viņš ar nagiem plēsa un dīrāja kā vājprātīgs. Zigis bija īsta peļu killeru mašīna. Pagāja pāris mēnešu, un mājā vairs nebija nevienas peles. Pat vēl vairāk – dārzam tuvumā vairs nerādījās neviens svešs kaķis un nelidoja pāri neviens putns. Perimetrā, kuru Zigis bija paņēmis savā pārziņā, visi no viņa baidījās. Viņš mēdza uz pāris dienām pazust piemājas pļavās, no kurām pārradās ar pārkostām ausīm un asiņainām rētām uz sejas. Viņa skatiens it kā sacīja: «Ja tu būtu redzējis to otru džeku! Kā es viņam sadevu!» Smirdīgs, netīrs un pārguris Zigis pieplaka pie ēdiena bļodas un turpat arī aizmiga.
Pēc Ziga aiziešanas visus, kuriem ir kaķi, aicinu daudz uzmanīgāk izturēties pret griliem.
Tagad, vasaras laikā, tos mēdz izmantot īpaši bieži, taču ne vienmēr grili beigās tiek kārtīgi notīrīti. Ir jāraugās, lai pēc grilēšanas iesmiem vai grila redelēm ar ēdiena pārpalikumiem klāt netiktu kaķi, jo, mielojoties ar gaļu, tiek apēsts arī benzopirēns, kas ir ļoti kaitīga viela.
Kas notika ar Zigi?
Zigis bija ļoti spēcīgs kaķis, kurš neizrādīja sāpes. Kādā dienā mēs vienkārši pamanījām, ka viņš pēkšņi paliek tāds galīgi vājš un nespēj vairs īsti funkcionēt. Mēs steigšus aizvedām Zigi uz veterināro klīniku, bet diemžēl bija jau par vēlu. Mums paskaidroja, ka, visticamāk, kaķis bija saindējies ar šādu ēdienu…
Kādu padomu, ņemot vērā savu pieredzi, vēl tu varētu dot kaķu mīļotājiem?
Esiet ļoti uzmanīgi, iegādājoties telpaugus, jo daudzi, kas atrodami dažādos ziedu veikalos, ir indīgi. Ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Piemēram, ļoti populārā Ziemassvētku zvaigzne. Tas ir viens no indīgākajiem augiem, kas nopērkams veikalā! Reiz man pēc koncerta uzdāvināja Ziemassvētku zvaigzni podiņā. Atbraucu mājās un noliku to uz galda. Nākamajā dienā ar sievu nolēmām aiziet uz restorānu. Pārnākot ieraudzījām vienu vēmekļu peļķīti, tad otru, trešo… Tādas bija vismaz sešas septiņas, turklāt kaķis jau izskatījās slābans. Pamanījām, ka uz galda uzliktā puķe ir viegli apgrauzta. Izrādījās, ka tai iekšā ir balts indīgs šķidrums. Nedod dievs, ja to saēdas bērns, – tur var tādas ziepes būt, ka tik turies! Mēs kaķi uzreiz aizvedām pie vetārsta, kur tika veiktas dažādas procedūras, divas dienas kaķim bija jāpavada pie sistēmas. Paldies veterinārārstiem, kas parūpējās par dzīvnieku. Mēs bijām prom tikai kādas trīs stundas, bet kaķis jau bija kļuvis tik vājš, ka pats saviem spēkiem vairs nevarēja paiet. Tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgiem.
Tavs Zigis bija profesionāls peļu mednieks. Kādi talanti piemīt Koko?
Esmu viņai iemācījis pēc lūguma apsēsties. Kaķi patiesībā ir ļoti, ļoti gudri dzīvnieki, lai arī bezgala spītīgi. Koko, manuprāt, uzskata, ka nevis mēs ar sievu esam viņas saimnieki, bet viņa ir mūsu pavēlniece. Pretēji sunim, kas izkārtu mēli, asti luncinot, gatavs sekot savam saimniekam, mums nākas sekot visām kaķa iegribām. Principā tu esi sava kaķa kalps!
Vai kaķenei mājās ir arī kādi noteikumi?
Kad ģimenē ienāca bērns, mēs pārstājām Koko laist guļamistabā, kurā viņa līdz tam drīkstēja nākt. Cīņa par jaunajiem noteikumiem nebija diez ko gara. Pagāja kāda nedēļa vai divas, līdz Koko pieņēma to, ka guļamistabā ieeja ir liegta. Cenšamies viņu nelaist arī uz galda.
Kādi ir Koko mīļākie našķi?
Viņai ļoti garšo banāni. Mēs to atklājām nejauši, ēdot brokastis, kurās pie putras pievienojām banānus. Pamanījām, ka Koko tiem pievērsa pastiprinātu uzmanību. Viņa bļaustoties luncinājās gar kājām tā, ka beigās iedevām viņai mazu banāna gabaliņu. Un Koko to gardu muti uzreiz notiesāja. Ar tādu pašu prieku viņa ēd arbūzus, melones un vīnogas. Tām gan jābūt nomizotām un bez kauliņiem. Neticami, bet viņai tiešām tas viss garšo.
Savulaik pie tevis dzīvoja arī meinkūns Fabricio Leo. Pastāsti par viņu!
Kad Koko bija pieci gadi, mums sāka šķist, ka viņa priecātos par kādu draugu. Gan es kā mūziķis, gan mana sieva kā restorānu menedžere gana daudz laika pavadījām ārpus mājām. Kaķis visu laiku mājās palika viens, un mūs urdīja iekšējā sajūta, ka tas nav labi. Izlasījām, ka meinkūns ir ļoti draudzīgs kaķis, un tā pirms četriem gadiem mūsu mājās ienāca Fabricio Leo. Koko jau no pašām pirmajām dienām meinkūnu ienīda un necieta ne acu galā. Orientāliete Fabricio Leo uztvēra kā ienaidnieku un potenciālu draudu ierastajai teritorijai. Kaķu pasaulē viss ir elementāri – uzvar lielākais kaķis, jo viņš vienkārši ir stiprāks. Kamēr Koko bija lielāka par meinkūnu, tas strādāja, bet vienā brīdī Fabricio Leo izauga. Podi sākās brīdī, kad meinkūns Koko nelaida ne tikai pie ēdiena un dzēriena, bet arī uz tualeti. Fabricio Leo kaķeni vienkārši terorizēja. Ienākot ģimenē bērnam, meinkūns arī nespēja pieņemt jaunos noteikumus, kas bija saistīti ar liegumu ienākt guļamistabā. Ja Koko to gana ātri saprata, meinkūns sāka taisīt pigorus, pie visām mājās ciet aizvērtajām durvīm atstājot kaku kaudzītes. Fabricio Leo mums it kā mēģināja pateikt: «Ko tu te tagad iedomājies? Es tavu grāfieni noliku pie vietas – viņa vairs nevar ne paēst, ne uz tualeti aiziet –, un tagad tu man kaut ko norādīsi?» Beigu beigās meinkūnu aizvedām pie manas mammas, kur viņš jūtas pārlaimīgs. Fabricio Leo ir galvenais kaķis pagalmā un lielākais kaķis apkaimē, kur paguvis uzkundzēties pat vietējam Bernes ganu sunim.
Kā Koko uztvēra to, ka meinkūns pēkšņi pazuda?
Domāju, ka ar diezgan lielu atvieglojumu.
Šī vasara pagājusi, aktīvi gatavojoties rokoperai Lāčplēsis, kurā tev uzticēta Lāčplēša loma. Kā Koko uzvedas brīžos, kad mājās skan tevis izpildīta mūzika?
Mājās dziedu maz, bet esmu pamanījis, ka Koko patīk sol mažora frekvence, kad spēlēju ģitāru. Viņu kaut kas tajā piesaista, tādēļ brīžos, kad mājās skan ģitāra, Koko nāk tai klāt un ņaud.
Koko ir absolūts pilsētas kaķis vai tomēr kādreiz ir bijusi izvesta arī ārpus dzīvokļa?
Koko ir bijusi arī ārā, bet viņai tur īsti nepatīk. Mēs vairākkārt mēģinājām kaķi vest ārā siksniņā, bet Koko ikreiz pieplaka pie zemes. Viņai nepatika ne siksniņa, ne tas, ka pēkšņi nonākusi vidē, kur visapkārt ir simtiem jaunu smaržu. Jā, viņa ir īsta pilsētniece, kurai patīk komforts. Visas mīkstās mēbeles mājās pieder Koko.
Kas ir lielākā palaidnība, ko viņa deviņu gadu laikā ir izdarījusi?
Tādu īsti nav. Koko galīgi nav no palaidnīgajām. Jā, vienreiz kaķu dēļ esam nomainījuši dīvānu, bet arī uz tagadējā var mazliet redzēt Koko nadziņu pēdas. Tas viss pieder pie lietas. Mēs gan griežam viņai nagus, bet jau pēc nedēļas tie ir atauguši.
Koko ļauj sev apgriezt nagus?
Kā kuru reizi. Daudz trakāk mums klājās, kad Koko mēģinājām mazgāt. Viņai skaustā bija iepilinātas zāles, pēc kurām orientāliete bija jāieliek vannā. Darījām to kopā ar sievu, apbruņojušies ar līdz elkonim gariem cimdiem. No Koko toreiz lauzās ārā visi kaķu dēmoni. Savukārt meinkūnam mazgāšanās pat ļoti patika. Līdz brīdim, kad tika ieslēgts fēns. Garā apmatojuma dēļ meinkūns reizi divos mēnešos ir ne tikai jāmazgā, bet arī regulāri jāved pie grūmera.
Sākumā Fabricio Leo mazgājām paši un pēc tam saucām santehniķi, kas mūsu mājā regulāri tīrīja trubas.
Tās visas bija pilnas ar kaķa spalvām. Sapratām, ka daudz izdevīgāk kaķa mazgāšanu uzticēt profesionāļiem. Jo arī par santehniķa pakalpojumiem jāmaksā.
Uz skatuves tu lielākoties uzstājies melnā apģērbā. Kā cīnies ar kaķa spalvām uz tā?
Godīgi sakot, ar to baigi necīnos. Man vienmēr ir līdzi spalvu noņemšanas rullītis. Ir bijis tā, ka aizbraucu uz interviju televīzijā un man jautā: «Tev mājās ir kaķis?» Izrādās, ka man visa mugura ir spalvās. Acīmredzot mājās biju uzmetis žaketi uz krēsla, kur iepriekš gulēja Koko.
Ja Koko pēkšņi iegūtu runas spējas, – ko viņa tev pateiktu?
Koko visdrīzāk man jautātu: «Kur pazuda papīriņš?» Mēs esam izmēģinājuši visdažādākās kaķu rotaļlietas, taču Koko ar tām nespēlējas. Viņai šīs mantas vienkārši nepatīk! Ja Fabricio Leo spēlējās ar visu pēc kārtas, Koko – necik. Vienīgais, kas dāmītei patīk, ir saburzīta visparastākā A4 formāta papīra lapa. Koko patīk, kā tā čaukst.
Ja tu varētu piešķirt cilvēkiem vienu īpašību, kāda piemīt kaķiem, – kas tā būtu?
Neatlaidība. Šajā milzīgajā informācijas gūzmā cilvēki bieži vien sevi pārāk šausta. Jo kādreiz, kad informācija nebija tik pieejama, cilvēks izdomāja – grib kļūt par galdnieku. Viņš iegāja šķūnī un sāka grebt karotes. Tagad viņš ieiet šķūnī, sāk kaut ko darīt, bet tad ieslēdz YouTube, paskatās video un saprot: «Oi, šitā es nekad nemācēšu!» Un atmet visam ar roku. Manuprāt, cilvēki par daudz šaudās uz visām pusēm. Vajag neatlaidīgāk iet uz savu mērķi.
Mācāmies no kaķa, kas ir ļoti neatlaidīgs un arī spītīgs dzīvnieks.
Viņš vienmēr panāk to, ko vēlas. Piemēram, Koko brīdī, kad trijos naktī noguris pārrodos mājās no koncerta, pienāk man klāt un no sākuma pieskaras man ar ķepu, it kā teiktu: «Mīļo mani!» Ja es nereaģēju, viņa jau izvelk nagus un turpina mani bakstīt: «Mīļo mani!» Ja joprojām neatbildu, viņa jau vieglītēm iekož. Turklāt Koko nekad nekož apģērbā – viņa vienmēr meklē, kur ir āda. Tad mana sirds izkūst, un es ielaižu Koko savā klēpī. Ar neatlaidību viņa savu ir panākusi un tiek mīļota.
