• Pirmās vecuma sāpes celī – jau 40 gados?!

    Slimības
    Indra Ozoliņa
    14. novembris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Africa Studio/Shutterstock.com
    «Man ir tikai 40 gadi, svars tagad normāls. Kāju it kā neesmu sasitusi, kritusi arī ne, bet nu jau kādas trīs nedēļas man ļoti sāp labais ceļgals – nevaru pietupties, aizskriet līdz tramvaja pieturai, sāp, kāpjot lejā pa trepēm (augšā kāpjot, ne tik ļoti). Vecums, vai?! Nesen esmu sākusi braukt ar riteni – varbūt tā savam celim nodarīju pāri? Smērēju pretsāpju gelus un reizēm iedzeru kādu ibumetīnu, bet tas nepalīdz. Kāds būtu labākais rīcības plāns?» Tā raksta Ieva. Viņai atbild traumatologs ortopēds Ēriks Ozols.

    Ieva, ir trīs biežākie iemesli, kas noved pie ceļa locītavas sāpēm, –  trauma, pārslodze vai slimība. Un vecumam te nav izšķirošas nozīmes, jo šādas problēmas var rasties, sākot no agras bērnības līdz vēliem seniora gadiem. Atšķiras vienīgi iemesli un izmaiņu pakāpe.

    Ceļa locītava pēc savas biomehāniskās uzbūves jeb darbības ir slīdoša un rotējoša.

    Tas ir ļoti būtiski, it īpaši, ja locītavas virsma kļūst nelīdzena, piemēram, dažādu slimību vai traumu gadījumā, jo tad kustības kļūst apgrūtinātas un sāpīgas. Locītavu kopā satur saišu aparāts (sānu un krusteniskās saites), bet starp kauliem izvietoti mīksti elastīgi elementi meniski. To visu apņem locītavas somiņa. Katru no locītavu veidojošiem elementiem var savainot, vai arī tie ar laiku nodilst, un līdz ar to rodas sāpes, kustību ierobežojums, nestabilitāte, ķeršanās sajūta. Sāpes celī ir indikators biomehāniskām vai strukturālām izmaiņām – tas, kādas ir šīs izmaiņas, jānoskaidro ārsta konsultācijas laikā. 

    Kas mainās ar gadiem

    Ceļa locītavas veselību nosaka tās balanss – ja kāds no locītavas elementiem iziet no ierindas, attiecīgi kaut kur var veidoties pārslodze, kas noved pie locītavas ātrākas dilšanas. Lai locītava normāli kustētos, nozīmīga ir skrimšļa kvalitāte, kas nosaka kustību komfortu un ilgtspēju. Tās veselību ietekmē arī muskuļu spēks. 

    Līdz ar vecumu ceļa locītavā atkarībā no slodzes, svara, iedzimtības un iepriekš gūtajām traumām veidojas izmaiņas.

    Jo vairāki no iepriekš minētajiem faktoriem ietekmē locītavu, jo ātrāk un straujāk tā noveco. Vecuma izmaiņas bieži ir saistītas arī ar mīkstajiem audiem ap ceļa locītavu, piemēram, menisku elasticitātes zudumu, saišu aparāta nepietiekamību, kā arī muskuļu disbalansu ap locītavu. Locītavai būtiska ir audu izturība un stingrība, kurai pakāpeniski zūdot veidojas deformācija un cieš skrimšļa virsmas kvalitāte. Ar laiku skrimšļa slānis var kļūt plānāks, un līdz ar to visas anatomiskās struktūras tiek nepareizi noslogotas.

    Izmaiņas locītavās dzīves laikā rodas pilnīgi visiem – atkarībā no slodzes, dzimuma, iedzimtības, fiziskās sagatavotības un no tā, kā ceļa locītava tiek izmantota. Vairumam agrāk vai vēlāk sākas sāpes locītavās, jo deģeneratīvie procesi skar visas organisma struktūras, arī mūsu locītavas. 

    Novecojot visvairāk cieš skrimslis – locītavas virsmas pārklājums, kā arī kaulu struktūra, jo mainās tā blīvums un izturība.

    Organisms, cenšoties noturēt locītavu stabilu, audzē papildu slodzes virsmas – izaugumus jeb osteofītus kaulu malās, kas ir priekšvēstneši locītavas deģeneratīvajiem procesiem.

    Ja vien nav bijusi trauma, parasti tradicionālais ceļa sāpju iemesls ir deģeneratīvo procesu paasinājums. Visbiežāk sastopamā vecuma kaite – deformējošs osteoartrīts – norit divējādi. Locītavā notiek deformācija jeb izmaiņas, kad kāda no tās daļām saņem lielāku slodzi nekā citas un tāpēc ātrāk dilst. Otrs osteoartrīta komponents ir iekaisums, kas norit locītavas somiņā, un tas viss kopā rada sāpes un pietūkumu.

    Vai ir normāli, ka ceļi sāp jau 40 gadu vecumā? Gan jā, gan nē.

    Tas atkarīgs no vairākiem apstākļiem, piemēram, iepriekšējās fiziskās sagatavotības. Vecumam šajā gadījumā nav izšķirīgas nozīmes, lai gan ap 40 gadiem deģeneratīvie procesi pastiprinās un varam uzskatīt, ka ir sākusies novecošana. Principā tas notiek vēl agrāk, taču jaunībā organismam ir labākas kompensācijas spējas. Ap 40 gadu vecumu tās samazinās un līdz ar to dažādi faktori, piemēram, liela slodze vai mazkustība, palielināts ķermeņa svars veicina deģeneratīvās izpausmes.

    Mūsdienās osteoartrītu mēdz atklāt arvien jaunākiem cilvēkiem, jo esam kļuvuši krietni aktīvāki, daudz vairāk nekā agrāk nodarbojamies ar dažādiem ekstrēmiem sporta veidiem, tā bojājot ceļa locītavu. 

    Nepieļaut pārslodzi

    Sāpes var radīt ne tikai deģeneratīvas izmaiņas, bet arī pārslodze, piemēram, ja brauc ar velosipēdu, kas ilgstoši nav darīts. Ieva, tevis aprakstītais liecina par osteoartrīta paasinājumu vai sākumu uz nelielas pārslodzes fona, iespējams, nepareizi uzsākot fiziskās aktivitātes. Ja kustības pārsteidz locītavas nesagatavotas, tās uz šādu darbību var reaģēt ar sāpēm. Un pēc rakstītā rodas iespaids, ka tavām locītavām ilgstoši nav bijusi slodze un tāpēc ar vislielāko varbūtību locītavas skrimslis ir kļuvis plānāks un jutīgāks. Bieži vien cilvēki vēlas saglabāt progresu svara samazināšanā, tāpēc kāpina fizisko slodzi, taču locītavas un saišu aparāts vienkārši nav tam gatavs.

    Fiziskās aktivitātes jāuzsāk pārdomāti un plānveidīgi, un te vislabāk var palīdzēt fizioterapeits.

    Tu raksti, ka nesen esi sākusi braukt ar velosipēdu. Vispār braukšana ar riteni ir viens no saudzīgākajiem fizisko aktivitāšu veidiem, taču tehniski nepareizi izvēlēta pozīcija uz velosipēda var nodarīt kaitējumu locītavām. Viena no biežākajām kļūdām, uzsākot šo aktivitāti, ir nepacelt velosipēda krēslu pietiekamā augstumā, un līdz ar to sanāk mīties ar dziļi saliektām ceļu locītavām. Tādējādi tiek pārslogots ceļa kauliņš, kas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pēc velobraukšanas parādījušās ceļa sāpes.

    Uzmanību piesaista frāze svars tagad normāls, kas liecina, ka ir bijis liekais svars. Tas nelabvēlīgi ietekmē ceļa locītavu, jo palielina slodzi uz tās virsmām un potenciāli veicina tās nolietošanos. Ja locītavas nav trenētas, tas bieži vien var ietekmēt skrimšļa kvalitāti. Ja cilvēkam ar lieko svaru ilgstoši ir bijusi mērena slodze, locītava var būt pilnībā vesela. Taču mazaktīvam cilvēkam ar liekiem kilogramiem pavisam noteikti būs sliktas kvalitātes skrimslis.

    Uz izmeklējumiem!

    Ieva, iesaku tev vispirms doties pie ģimenes ārsta, kas nosūtīs uz rentgenu, un pēc tam ar rentgena izmeklējuma rezultātiem vērsties pie traumatologa ortopēda, kurš, iespējams, tev nozīmēs magnētisko rezonansi (izmeklējot ceļa locītavu, kvalitatīvai izvērtēšanai pilnīgi pietiks pusotras teslas). Skrimšļa kvalitāti vislabāk var izvērtēt šajā izmeklējumā – nav jēgas tērēt laiku un līdzekļus, veicot ultrasonogrāfiju ceļa locītavai, jo tas šajā gadījumā ir mazinformatīvs un neprecīzs izmeklējums.

    Ja tu atnāktu uz konsultāciju pie manis, es vaicātu, vai locītava pietūkst pati no sevis vai pēc slodzes, vai sāpes ir arī naktīs, jo tas palīdzētu noteikt precīzu diagnozi. Ja tev celis sāp, kāpjot pa trepēm uz leju, tas ar vislielāko varbūtību liecina, ka problēma ir ceļa kauliņa priekšpusē un ir pārslogots ceļa kauliņa skrimslis.

    Kāpēc zāles nepalīdz?

    Ja sāpes, lietojot pretsāpju medikamentus, nerimst, rodas aizdomas par nopietnāku bojājumu. Ja kustības provocē un kairina bojātās anatomiskās struktūras, medikamenti nepalīdzēs. Tas ir līdzīgi kā ar skabargu pirkstā – to kustinot, šī vieta noteikti sāpēs, kaut arī lieto pretsāpju zāles.

    Pretsāpju geli darbojas virspusēji un nenokļūst dziļumā līdz bojātajiem audiem – skrimslim vai meniskam. Tabletes ir efektīvākas, taču to lietošanai jābūt pamatotai. Pretiekaisuma līdzekļi samazina osteoartrīta iekaisuma aktivitāti, taču, ja ir strukturāli bojājumi, tie bieži vien jāārstē ķirurģiski nevis ar tabletēm.  

    Kas tavām ceļu locītavām patiks?

    • Regulāra mērena slodze.  Tā veicina locītavas skrimšļa apasiņošanu un barošanu, nodrošina skrimšļa izturību. Mazkustība noved pie tā, ka deģeneratīvie procesi skrimslī notiek ātrāk, tā slānis kļūst plānāks un veidojas plaisas.
    • Ārstnieciskā vingrošana. Zinātniski pierādīts fakts
    • Samazini svaru! 
    • Uztura bagātināji? Daudzi to pētījumi ir apšaubāmi, lai gan daļai cilvēku uztura bagātinātāji palīdz. Kā profilaktisku līdzekli var izmantot glikoz­amīnu un hondroitīna sulfātu. Parasti to iesaka lietot kursa veidā trīs mēnešus un kursus atkārtot divas reizes gadā. 
    • Pilnas amplitūdas kustības, piemēram, riteņbraukšana. Ceļa locītavām tās ir nepieciešamas. Slodze jākāpina pakāpeniski. Pats galvenais, lai kustības locītavām nebūtu kā pārsteigums – tās pie jaunām un intensīvām kustībām jāpieradina.

    Tas, vai vingrinājumus veic guļus, ar svaru vai skriešanu un lēkšanu, atkarīgs no locītavu un skrimšļa kvalitātes, svara un fiziskās sagatavotības.

    Nevar apgalvot, ka 30 gados vajag skriet un 70 gados – ne. Dažkārt ir pilnīgi otrādi – 70 gados var skriet, bet 30 gados jāvingro uz paklājiņa. Taču kustēties par spīti sāpēm gan nevajag nevienā vecumā. Vispirms jānoskaidro, vai locītavās nav kādi strukturāli bojājumi, lai stāvokli nepadarītu vēl sliktāku.

    • Injekcijas ceļu locītavās? Izvērtējot locītavas stāvokli magnētiskajā rezonansē un iepriekšējo fizisko sagatavotību, vispirms vajadzētu sastādīt fizioterapijas plānu. Ja, vismaz trīs mēnešus regulāri vingrojot, sāpes saglabājas, var apsvērt domu par hialuronskābes vai plazmas injekcijām locītavās, lai uzlabotu skrimšļa kvalitāti. Ja ir izteikts sinovīts vai osteoartīta paasinājums, dažkārt izmanto glikokortikosteroīdu injekcijas, kas samazina izsvīduma veidošanos un līdz ar to tūsku ceļa locītavā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē