Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Skatos, jums ir nevis balts, bet rozā darba ietērps.
– Atzīšos – maigi sievišķīgi rozā krāsu nošpikoju. Meitai pirms sešiem septiņiem gadiem Bērnu slimnīcā vajadzēja ķirurģisku iejaukšanos, un viņas ārstējošā dakterīte bija tieši tik jaukā rozā tērpā. Iespaids bija dzīvīgs, priecīgs un dzirkstošs, un arī man jau vairākus gadus ir rozā tērps.
Baltā krāsa ļoti atgādina padomju gadu stīvumu.
Citi lasa
Kad studēju medicīnu, mums bija jāstīvina un jānēsā baltie halāti un cepures – ar šiem sastīvinātajiem skursteņiem mums bija jāsēž arī lekcijās. Manuprāt, tas cilvēku ļoti ierāmē.
– Esat arī mainījusi uzvārdu, lai gan cilvēki jūs vairāk atpazīst kā Ditu Baumani-Auzu.
– Man der abi varianti, bet personu apliecinošajos dokumentos esmu Dita Daugina. Viss ir ļoti vienkārši: pagājušajā gadā nolēmu atgriezties dzimtajā uzvārdā – Daugina. Es labi jutos arī pirmā un otrā vīra uzvārdu kombinācijā, bet kādi dzīves etapi ir pagājuši, bērni izauguši un izaudzināti un man gribējās atgriezties dzimtas spēkā, un es to viegli un ātri izdarīju. Līdz ar uzvārda maiņu vairāk apzinos savu iekšējo identitāti un savu iekšējo spēku. Arī savu saikni ar dzimto zemi, jo tēva uzvārds ir ļoti spēcīgs un spēcinošs, un es to ļoti izjūtu.
– Vecāki arī bija mediķi?
– Nē, lauksaimnieki. Viņi man ir iedevuši trīs būtiskas lietas: darba mīlestību, mīlestību pret savu tuvāko – darīt otram to, ko vēlies pats – un dzimtenes mīlestību. Taču, ja man jāatbild, kas mani visvairāk raksturo, tad tā ir brīvība, vieglums un mīlestība. Brīvība nozīmē, ka mans gars ir ļoti brīvs. Droši vien pateicoties tēvam, kurš savulaik man ļoti uzticējās un iedeva daudz spēka. Kad man bija četrpadsmit gadu, tie bija padomju laiki, tēvs sāka celt ģimenes māju Tūjā un teica: «Uzzīmē mājai vārtus.»
Es uzzīmēju, vārtu centrā ieliku auseklīšus, latviskās zīmes, un tieši tos pēc mana zīmējuma viņš pasūtīja kalējam.
Šie vārti stāv joprojām, un man ir prieks un lepnums, ka vārti tapa tieši tādi, kādus uzzīmēju. Tāpat mums ir kamīns, kāda nav nevienā citā mājā, jo arī to es izdomāju un uzzīmēju. Tēvs manī redzēja šo mākslinieciskumu un uzticējās, un tas manī ir vairojis brīvības izjūtu. Otra mani raksturojoša lieta ir vieglums – tas veido harmoniju un rada mieru. Bieži mēs daudz ko pārāk nevajadzīgi sarežģījam, bet mums vairāk vajadzētu smaidīt, būt vieglākiem citam pret citu, vairāk teikt labus un uzmundrinošus vārdus. Vieglums iedod dzīvesprieku, dzirkstošu prieku un enerģiju.
Savukārt mīlestība ir cilvēka augstākā būtība.
Esmu piedzimusi tādēļ, ka mani vecāki mīlējuši viens otru, un visu mūžu šo mīlestību esmu jutusi. Tāpat arī mani bērni šajā dzīvē ienākuši ar mīlestību, un viss, ko es daru, ir saistīts ar mīlestību.
– Kāpēc izvēlējāties doties pa diezgan skarbo medicīnas ceļu?
– To, ka būšu ārste, zināju jau četru gadu vecumā. Man ir savdabīga, ar manu veselību saistīta dzīves pieredze – no gada un trīs mēnešu vecuma faktiski uzaugu slimnīcās. Saslimu ar bronhiālo astmu, turklāt ļoti smagu, kura tajā laikā faktiski nebija ārstējama. Tas sakrita ar laiku, kad manu mammu uz deviņiem mēnešiem ievietoja tuberkulozes slimnīcā. Man bija gads un trīs mēneši, tētis strādāja, un mani iedeva audzināšanā auklītei. Viņa bija brīnišķīga, savā ziņā vecmammas vietā, bet bērnam ir vajadzīga mamma un emocionālā piesaiste – kā zināms, tā ir būtiskākā cilvēka attīstības daļa.
Viena no manām pirmajām bērnības atmiņām ir, ka es cīnos pēc gaisa, pēc skābekļa, ka nevaru ieelpot un izelpot, un tā ir drausmīga sajūta.
Kad man bija četri gadi, mani aizveda uz Dikļiem, kur pacientus pieņēma dakteris Laukmanis, viņš veidoja īpatnējus, virspusējus iegriezumus sprandā. Ļoti miglaini atceros, ka tas nebija sāpīgi un rēta tur nepalika. Tā bija viņa paša izstrādāta metode, kura kādu iemeslu dēļ nav guvusi turpinājumu, bet viņš palīdzēja ļoti daudziem, arī man. Līdz tam katru gadu četras līdz sešas reizes slimoju ar plaušu karsoni, dzīvoju pa slimnīcām, bet pēc tam tas mazinājās. Mazinājās arī astma un smagie stāvokļi, kas nereti bija tāda cīņa par dzīvību un nāvi. Taču, jā, biju pastāvīga viese Bērnu slimnīcā Rīgā un Limbažu slimnīcā.
Tā ka zināju – būšu ārste, man bija tikai viens ceļš. Taču visu dzīvi man patikusi arī māksla, kādreiz zīmēju sev un saviem draugiem par prieku, man patika iekārtot telpas un citādi radoši izpausties, tomēr medicīna vienmēr ņēma virsroku.
– Tik daudz laika pavadot slimnīcā un redzot tās sāpes un ciešanas, cits bērns tur neparko negribētu atgriezties!
– Man slimnīcā likās ļoti interesanti – uzmācos māsiņām, lai iemāca špricēt un likt bankas, un es to arī darīju, palīdzēju. Tā bija savā ziņā laika pavadīšana, jo nebija televīzijas, nebija viedierīču. Palīdzēšana citiem no šī laika laikam palikusi manī tik dziļi, ka nespēju iedomāties savu dzīvi citādu.
Jau no studiju gadu beigām esmu arī pētījusi, kā palīdzēt cilvēkam atveseļoties, aktivizējot viņa dabiskos spēkus.
Man bija 23 gadi, biju pabeigusi augstskolu un man joprojām bija alerģija no ziedputekšņiem un kaķa spalvām. Toreiz aizgāju pie dziednieka Alda Ķeviņa, kas ir Zilākalna Martas skolnieks, – tradicionālo medicīnu biju apguvusi, bija jāpamēģina arī kas netradicionāls. Viņš mani apskatīja un teica: «Tu pati visu vari! Man nekas tev nav jāpalīdz. Tu pati vari būt vesela.» Tikpat gudra, cik viņa kabinetā iegāju, tikpat gudra izgāju. Ko nozīmē – tu pati vari? Šī frāze lika man meklēt.
Tie bija pagājušā gadsimta 90. gadi, mums tikko vērās dzelzs priekškars, bija daudz aizliegumu, daudz neziņas un līdz viedapziņai kā līdz Marsam. Sāku pētīt, ko tad pati varu.
Vajadzēja daudzus gadus, lai saprastu, kas esmu, kas vispār ir cilvēks un kā varu pati.
Kad sāku sevi apzināties, kad manā dzīvē ienāca gan apzinātības prakse, gan reiki, gan psihosomatiskā medicīna, psihoterapija un mākslas terapija, izārstējos no astmas, un man nav alerģijas ne no ziedputekšņiem, ne kaķa spalvām – jau padsmit gadus manās mājās dzīvo kaķis!
Šī izdziedināšanās notika vienā mirklī, ko medicīniski grūti izskaidrot. Tāpēc mēģinu to izskaidrot citādi – brīdī, kad mainās mūsu apziņa un izpratne par mūsu veselību un esību, mēs spējam mainīt notikumus un spējam būt veseli. Tieši tāpat kā mēs esam radījuši sev slimību, tāpat mēs varam radīt veselību. Esmu bez medikamentiem un zālēm izārstējusi sevi no slimībām, kas man bija dzīves pirmajā daļā, tāpēc ar to dalos un stāstu cilvēkiem, ka viss ir iespējams. Tas ir kļuvis par manu dzīves jēgu un dzīvesveidu.
– Kā mēs varam radīt sev slimību un pēc tam veselību?
– Visa sākums ir sevis izpratne. Par to, ka dzīvē nejūtos pietiekami ērti un komfortabli, biežāk signalizē veselība. Cilvēki ir pieraduši nereaģēt vai reaģēt novēloti tad, kad viņiem kaut kas jau kaiš. Tad viņi dodas pie ārsta un iedod ārstam paturēt savas sūdzības un slimības, un savā ziņā vēlas, lai ārsts uzņemas atbildību par viņu veselību.
Bet tā tas nestrādā, mums pašiem jāuzņemas atbildība par savu veselību.
Izstāstīšu īso versiju, kā strādā cilvēka ķermenis… Mums ir trīs smadzeņu daļas. Vienas ir tā dēvētās senās jeb reptilās smadzenes, kas bija arī dinozauriem, kuriem noteicošais instinkts bija – cīnies vai bēdz. Reptiļi savus mazuļus audzināja tikai uz instinktu pamata: būt pabarotiem, bēgt vai cīnīties. Viņiem nebija empātijas maņas, kāda ir zīdītājiem, kuriem ir arī otrā – limbiskā – sistēma. Tās ir emocijas, mīlestība, emocionālā piesaiste, bet visa hormonālās sistēmas darbība ir saistīta ar emocijām – tā ir neirofizioloģija. Trešā daļa ir neokortekss, kas atbild par domāšanu un savā ziņā ir saikne ar dvēseli, lai gan arī prāts ieņem lielu lomu. To visu vēl var apvienot ar psihoterapiju un katra pieredzi, kas piedzīvota, augot ģimenē kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām.
No visa šī kopuma atkarīgs, kā mēs katrā dzīves situācijā reaģējam.
Kad mums priekšā strauji nobremzē mašīna, pirmās reaģē reptilās smadzenes, un mēs atlecam atpakaļ – glābjam savu dzīvību. Tas ir dabiski. Savukārt, kad mājās bērnam nokrīt un saplīst krūzīte, mamma var bērnu mierināt un palīdzēt lauskas savākt, bet var arī sākt kliegt: ko tu izdarīji! Tātad vispirms ir reakcija, emocijas, kas ir limbiskā sistēma, kura varbūt saistīta arī ar refleksiem, kas nāk no reptilās daļas un iegūtiem pieredzes uzvedības modeļiem, bet neokortekss pieslēdzas tikai pēc tam: ko tad es izdarīju? Tāpēc svarīgākais, un to mācu arī savos kursos, ir būt apzinātam savā dzīvē un pētīt, kas ar mani notiek. Proti, pētīt visas minētās trīs lietas. Kur ikdienā ir manas domas? Kur ir manas emocijas? Kādas ir manas reakcijas? Ko saka mans ķermenis?
Emocijas var sameloties, bet ķermenis nekad.
Ja esam apzināti un spējam vismaz nofiksēt, kas ar mums notiek, varam būt līdzestīgi un realizēties savā dzīvē. Tā faktiski ir cilvēka augstākā būtība – spēja radīt. Cilvēkam piemīt spēja sevi realizēt caur tādu dievišķi dzirksti – tas ir impulss, kas liek mums kustēties un virzīties, un tā nav nevienai citai dzīvai būtnei.
– Kuras ikdienišķas lietas visvairāk ietekmē sievietes veselību un rada slimības?
– Katrai ir savi ierastie mehānismi dzīvot, uztvert un reaģēt. Ja sieviete vēlas dzīvē ko mainīt arī bez tabletēm un operatīvas iejaukšanās, parasti akcentēju uzmanību uz vairākiem lieliem blokiem. Pirmkārt, kā tu jūties savā dzīvē? Vai esi apmierināta savā dzīvē? Tad bieži dzirdu, ka sievietei ir liels stress darbā, bet paaugstināts stress rada menstruālā cikla traucējumus. Otrkārt, kādi ir viņas ēšanas paradumi, dzīvesveids, cik kvalitatīvs ir miegs, cik liela ir noguruma pakāpe dienā, cik stundas viņa velta atpūtai un kā atpūšas.
Ārkārtīgi liela nozīme ir uzturam.
Diezgan daudz pacienšu ir ar cikla traucējumiem, tajā skaitā policistiskām vai multifolikulārām olnīcām. Vairumā gadījumu, kad sieviete maina ēšanas paradumus: ēd regulāri, nepārēdas, neēd vakarā, vismaz pēc septiņiem, vai apēd ko ļoti vieglu, nelieto cukuru, baltos miltus un atsevišķos gadījumos arī pienu un piena produktus, tad cikls atjaunojas, pazūd sāpīgās mēnešreizes, atjaunojas normāla olnīcu darbība.
Trešais bloks ir apmierinājums ar dzīvi, tātad emocionālais fons.
Kolīdz mūsu organismā ir stress, virsnieres izstrādā stresa hormonu kortizolu, kam būtu jāizstrādājas tikai noteiktās situācijās. Bet pastāvīga stresa gadījumā stresā nonāk arī citi mūsu orgāni, piemēram, aizkuņģa dziedzeris. Un tas veicina vielmaiņas traucējumus, arī cukura diabētu, vairogdziedzera funkcijas un cikla traucējumus, nemaz nerunājot par ietekmi uz imūnsistēmu un gremošanas sistēmu. Tagad jau daudz par to runā, un tiešām – viss sākas ar gremošanu, jo gremošanas un nervu sistēma uz stresu reaģē pirmās, un tās ir arī pirmās, kas izveidojas embrionālajā periodā. Tātad mēs kļūstam par to, ko apēdam un par to, ko domājam.
– Kas vēl sievietēm dara raizes?
– Visbiežāk sievietes sūdzas par cikla traucējumiem, kuru dēļ daudzām ir sarežģīti palikt stāvoklī vai arī pastāv grūtniecības pārtraukšanās draudi. Par ginekoloģi un dzemdību speciālisti strādāju 33 gadus, un pēdējos gadus esmu ievērojusi, ka fizioloģiskas grūtniecības patiesībā ir reti.
Domāju, tas ir tādēļ, ka cilvēki ir kļuvuši slinki, pārāk maz laika pavada dabā, nav saiknē ar dabu un procesiem savā ķermenī.
Lielā mērā mēs esam atdevuši pilnvaras algoritmiem un priekšrakstiem, kā vajadzētu, kā mums diktē, bet pārāk maz lietojam dabas produktus. Vienīgā izeja ir atgriezties tuvāk dabai, vairāk būt dabā, dzīvot saskaņā ar dabu, mazāk lietot viedierīces, bet vairāk uzturēties ārpus pilsētas, peldēt, skriet, meditēt, lietot dabas enerģiju – tā ir dabiskā, brīvā plūsma, kas mūs uztur un regulē mūsu iekšējos procesus. Ja to ignorējam, kļūstam par robotiņiem, kas vadāmi tikai ar medikamentiem.
Un, protams, lielu ļaunumu nodara milzīgais stress.
Gandrīz katrai trešajai sievietei, ja es pārbaudu, cikla otrajā pusē ir zems progesterona līmenis, ko vistiešākajā veidā ietekmē stress. Ja sieviete ir nemitīgā stresā, visu laiku domā, kāds rīt darbā būs rīkojums, ko teiks priekšnieks, vai arī viņa iet uz darbu tikai tāpēc, ka jānopelna nauda, lai samaksātu kredītu un pabarotu bērnus, bet darbs viņai nesagādā prieku un gandarījumu, radošā enerģija ir noslāpēta un apspiesta.
Tad apspiestā enerģija izpaužas ar neapmierinājumu, visbiežāk ar sevi, parādās saspringums ķermenī, muskuļu spriedze, sāp galva, mugura, sprands. Un sāp tāpēc, ka kaut kā ir par daudz. Tāpēc jāsāk pētīt, kā tieši ir par daudz.
Domāju, ka mūslaiku nelaime lielākoties ir alkatība.
Materiālā pasaule, alkatība mūs ir sabojājusi, jo cilvēkam vienmēr ir par maz, vienmēr vajag vairāk. Tas ir kā pods ar cauru dibenu – tu lej tajā ūdeni, bet tas visu laiku ir tukšs. Ja cilvēkam nekad nav gana, viņš pie sevis nevar nonākt. Nonākt pie sevis var tikai tad, ja spējam apzināties visus līmeņus, kas mūsos ir, un tikai tad mēs nokļūstam pie izpratnes, ka patiesībā cilvēkam vajag ļoti maz, lai viņš būtu pietiekams. Un tas ļoti maz reizē ir ļoti daudz – prieks par dzīvi. Ka spējam priecāties par mazām lietām ikdienā un spējam būt laimīgi tajā, ko darām. Kad gūstam prieku no tā, ko darām, mums pietiek. Tas nav vienkārši, bet balanss vienmēr ir kaut kur pa vidu.
– Minējāt, ka slimības cilvēks sev rada pats. Kā tas notiek?
– Vienmēr visam ir palaidējmehānisms, starta poga, no kurienes viss sākas. Jebkam ir iemesls. Piemēram, bērniem arvien biežāk konstatē juvenilo artrītu. Pašķetinot var secināt, ka bieži tas sākas tad, kad ģimenē parādījušās nesaskaņas, vecāki šķiras vai kāds tuvinieks nomirst. Tāpēc vienmēr būtu vērtīgi atrast cēloņu un seku sakarību, jo tad mēs varētu veiksmīgāk darboties arī medicīnā un ievākt ne tikai cilvēka slimību, bet arī visas dzīves vēsturi.
Daudzi ārsti strādā 15–20 minūšu režīmā, bet mana konsultācija ginekoloģijā ir pusstunda, holistiskā ārsta privātpraksē – stunda un pirmreizējā konsultācija divas stundas, lai varētu izprast un uzdot svarīgākos jautājumus.
Jo ļoti būtiski ir ne tikai strādāt ar simptomiem, bet atrast saikni arī ar cēloni. Ja atrod un izprot cēloni, var strādāt ar slimību, lai tā vairāk neturpinātos un neatkārtotos.
Savā praksē izmantoju arī rekonekciju, kas ir mans dzīvesveids kopš 2019. gada, kad mācījos Amerikā pie daktera Erika Perla. Tas nozīmē, ka cilvēks enerģētiski sabalansējas jeb, vienkārši sakot, informācija viņā nonullējas.
Rekonekcijas sesijas laikā cilvēka smadzenes nonāk teta un delta viļņu stāvoklī, kas noņem trauksmes stāvokli, līdz ar to enerģētiski saharmonizējas visa ķermeņa funkcija.
Enerģētiski cilvēks nonāk balansā, piedzīvo iekšēju un ārēju mieru.
Visbiežāk sastopu cilvēkus, kam ir ļoti aktīvs prāts, un viņi nespēj būt miera stāvoklī. Viņu smadzenes ir pieradušas tik daudz domāt, ka brīdī, kad apstājas, iemieg. Pēc sesijas cilvēks bieži jūtas spirgts un vesels. Vēl viena daļa saka – interesanti, man pazuda visas domas, lai gan es parasti daudz domāju. Vai šis stāvoklis saglabājas, atkarīgs no tā, ko cilvēks dara tālāk. Ja šo stāvokli lieto, tad, kā saka rekonekcijas skolotājs Eriks Perls, tas paliek dzīves garumā un nezūd. Jautājums, ko darām prāta līmenī, kā to darbinām. Ja prātu aktivizējam un domājam par visu, par ko mums nav jādomā, un lieki stresojam, tad arī nogurstam.
– Jūs tradicionālos medikamentus arī izrakstāt?
– Protams, rakstu zāles, arī diezgan daudz dabas līdzekļu, strādāju ar peptīdu preparātiem, kas ir aminoskābju preparāti un kas dabiskā veidā palīdz sakārtot dzīvi. Atbalstu arī homeopātiju. Bieži kombinēju – ja nepieciešams, iesaku arī hormonu preparātus un manipulācijas – viss jāizvērtē, par veselību domājot arī ļoti racionāli.
Izmantoju holistisku pieeju, skatoties visu cilvēku kopumā.
Tāpēc nevaru vairs saukt sevi tikai par ginekoloģi vai mākslas terapeiti – sevi uztveru kā holistiskās medicīnas ārsti, kas lieto gan klasisko medicīnu, gan holistiskos principus, gan ājurvēdu, dabas līdzekļus, rekonekciju. Galvenais, lai konkrētā paciente vai pacients sasniegtu vislabāko rezultātu. To redzu arī pēc savas dzīves. Kad savā dzīvē ieviesu meditāciju, apzinātību, rekonekciju, vieglu uzturu, kad dozēju savu prieku un darbu, lai gan man ļoti patīk mans darbs un viss, ko daru, un, ja viss ir balansā, man ir laiks atļauties gleznot un uzrakstīt kādu grāmatu, un būt ar sev tuviem, mīļiem cilvēkiem, tā ir augstākā laime.
