Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
-Kas jums garšo brokastīs?
Ir ēšana Latvijā un ēšana Turcijā – tās ir atšķirīgas lietas. Latvijā ceļos ļoti agri, izdzeru tikai kafiju ar pienu un dodos savā melleņu dārzā strādāt. Daru to līdz kādiem desmitiem, kad sākas karstāks laiks.
Tā ir riktīga fiziska slodze, vasaras laikā man parasti pazūd 10 kilogrami!
Daudz ēdu ogas un vispār vieglāku uzturu. Savukārt klasiskās brokastis Turcijā ir šādas – noteikti jābūt sieram, maizei, tējai un olīvām. Atkarībā no patikšanas brokastis var papildināt ar olām, dārzeņiem, medu un citiem gardumiem, bet pamats ir nemainīgs – turki gadiem, paaudzēm ēd vienu un to pašu! Un man, cilvēkam, kurš savulaik vairāk kā divdesmit gadus trīsreiz dienā barojis četrus bērnus, šī turku vienkāršā pieeja izrādījās patīkama atslodze (smaida).
-Pastāstiet vēl, kas interesants raksturīgs turku virtuvei!
Turku virtuvē ir nomadu, klejotāju kultūras mantojums – varētu sacīt, ka salasīts ir viss, kam turku tauta gadsimtiem gājusi cauri! Joprojām notiek arī starptautiski strīdi, piemēram, ar grieķiem turki nevar sadalīt, kuriem pieder tzatziki mērce! Lai arī, ja ņem tā dziļāk, tzatziki pamats – jogurts – ir bulgāru īpašais produkts…
Turku virtuvē ir ļoti daudz miltu un to var saprast – klejotājiem stepē savulaik tas bija izdzīvošanas jautājums. Piemēram, tāds ēdiens kā tarhana, tā ir zupa. Pamatā tur ir jogurts, sajaukts ar sāli un miltiem, izžāvēts saulē un sasmalcināts, faktiski sanāk fermentēts produkts. Kad jāgatavo zupa, šiem miltiem pielej karstu ūdeni, uzvāra un – tā ir zupa. Turki saka – zupu dzert, nevis ēst.
-Kā ar saldajiem, desertiem?
Vai, dieniņ, par turku bagātīgo saldumu klāstu noteikti dzirdējis ikviens, tam vien var veltīt žurnālus un grāmatas! Bet slavenākais klasiskais saldais ēdiens Turcijā ir baklava. Es noteikti nejūtos speciāliste baklavas pagatavošanā – negribu raizēties, vai man sanāks tā īstum īstā un plānum plānā, tāpēc reizēs, kad mums nāk viesi, gatavoju panna cotta (mans uzvārds galu galā!) ar karameli, vai brilē krēmu. Un visiem ļoti garšo, lai arī turkiem nav šāda veida desertu!
-Ilgus gadus jūs bijāt veģetāriete, vai tas ir mainījies?
Jā, biju veģetāra uztura fane kopš 17 gadu vecuma – gan karojošā formātā, kad visiem citiem gribējās uzspiest savu patiesību, gan normālā, harmoniskā veidā. Deviņdesmitajos gados mums bija govis, tāpēc jutos droši, ka bērni būs paēduši. Esmu sējusi sieru un kūlusi sviestu, cepusi biezpiena sacepumus un kūkas – visu, ko varēja pagatavot no piena. Savukārt, piemēram, karbonādes joprojām neprotu cept… Taču nu jau kādu laiku vairs neesmu veģetāriete. Redzat, pirms gadiem, ne tik sen, kosmētiķe paskatījās caur savu palielināmo stiklu uz manu seju un teica: Laima, tu lēnām brūc! (smejas).
Sievietes seja esot kā ķieģeļu siena un, ja ķieģelīši nedabū vajadzīgās vielas, siena lēnām sāk brukt.
Baidos pateikt nepareizi, kas tur īsti notiek, fizioloģiskos terminos runājot, taču galvenā ideja ir tāda, ka, ēdot olbaltumvielas, šos procesus varam palēnināt. Tāpēc jāēd zivis, gaļa un tā tālāk – kā teica mana kosmētiķe, pasaki paldies katrai siļķītei un jēra gaļas gabaliņam, kad to apēd! Tā mans veģetārisms pārgāja. Jāatzīst gan, ka zivis ēdu daudz biežāk, nekā gaļu. Turki zivis pārsvarā gatavo ļoti vienkārši – ceptas uz grila, uz pannas. Tādas zivju kulinārijas kā kūpinājumi, ruletes un tamlīdzīgi ēdieni, kurus pazīstam Latvijā, tur nav.
-Ir kāds ēdiens, par kuru varat sacīt “bērnības trauma”?
Savulaik ar ģimeni dzīvojām komunālajā dzīvoklī, un tur man bija divas burvīgas kaimiņienes – Nataša no Sibīrijas un Natālija no Ukrainas. Esmu viņām ļoti pateicīga, jo viena iemācīja man gatavot gavēņa laika skābu kāpostu zupu bez gaļas, un otra – kārtīgu boršču. Runājot par bērnības traumām ēšanas sakarā – man pašai tādu īsti nav, jo laiki bija tādi, kad ēda, ko dod, un ar ēdienu neņergājās. Taču maniem bērniem tā pati skābu kāpostu zupa varētu būt trauma! Ne tādā ziņā, ka negaršoja, bet gan tāpēc, ka viņi zināja – ja izvārīts lielais zupas katls, tas nozīmē, ka mamma uz dienām trim būs “zudusi”, proti, sēdēs pie rakstāmgalda, un ar ēšanu pašiem būs jātiek galā… (smiekli)
-Vai rakstot mēdzat uzēst vai kaut ko malkot?
Zinu, ka citi tā dara – spainis ar kafiju blakus un pat neizkustas no darba vietas. Bet tas nav labi kājām, dibenam un visam organismam! Ik pa laikam ir jāpieceļas un jāizkustas. Es apzināti ik pēc laiciņa pielieku punktu, pieceļos, padzeru tēju, pavingroju – tas ir disciplīnas jautājums savas veselības labā! Tagad man ļoti patīk Vijas Kilblokas (Zvaigzne ABC izdevniecības vadītāja – aut.) izveidotā Veselības tievētāju grupa feisbukā, kur uzsvars ir uz glikozes līknes izlīdzināšanu ar uztura palīdzību. Atceros, ka manai mammai bija 2.tipa diabēts, bet mēs, trīs meitas, to uzzinājām tikai neilgi pirms viņas aiziešanas – mamma to bija slēpusi! Tad nu arī mēs, māsas, sākām sevi uzpasēt – īstenībā ar diētu to var ļoti labi darīt. Lai arī iedzimtības faktors spēlē nozīmīgu lomu diabēta attīstības iespējamībā, es ļoti ceru, ka ar disciplīnu un apņēmību spēšu to attālināt vai pat nepiedzīvot.
-Kādus ēdienus jums patīk gatavot? Procesa, ērtības, garšas dēļ?
Man ļoti patīk gatavot dažādus ogu liķierus tieši procesa dēļ – visu nomēra, nosver, nostādina… tik interesanti! Mans vīrs Ahmets, redzot, kā es gatavoju liķierus, arī iedvesmojās un sāka eksperimentēt ar etiķiem – viņš tos taisa no āboliem, ķiršiem, granātāboliem, no visa kā, un viņam ļoti labi sanāk.
Ērtības un arī garšas dēļ mīlu gatavot lapu salātus – tieši dažādu lapu, nevis gurķu vai tomātu.
Salātlapas, eļļas un etiķa piedeva, kādas garšvielas reizēm un – es varu viena pati izkraukšķināt veselu bļodu šāda garduma.
Vēl man ļoti garšo baklažāni, tos tik interesanti un daudzveidīgi var pagatavot! Stambulā man bija pārsteigums, lai neteiktu šoks, par to, ka baklažānu šķirņu ir tik daudz un tie izskatās tik dažādi… Atceros, ka pagājušā gadsimta 80.gados šos lillā kukuļus pirmo reizi ieraudzīju Rīgas Centrāltirgū, ukraiņi bija atveduši. Mēs tādus vispār nezinājām!
-Ja būtu jāuzraksta eseja par kādu produktu vai ēdienu, kas tas būtu?
O! Tas būtu kāposts! Cilvēka dzīvē ļoti nozīmīgs. Viens, ka bērnus atrod kāpostos, kas ir fundamentāli svarīgi , otrs – skābēti kāposti ir jūrasbraucēju glābiņš no cingas (C vitamīna avots!), trešais – kāposts taču ir finanšu stūrakmens! (smejas) Vēl kāposti ir gastroenterologu ieteiktais veselīgais ēdiens, jo satur šķiedrvielas un gremošanai tīkamās labās baktērijas… Bet, ja nopietni, man patiešām ļoti garšo kāposti - ne tikai visiem zināmais baltais galviņkāposts, bet arī puķkāposti, brokoļi, rožkāposti, Savojas kāposti. Nevaru izcelt vienu kā vislabāko, visi ir labi!
