Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
-Kas jums cauri laikiem ir vislabāk garšojis?
Kopš bērnības man garšo gaļas ēdieni un vispirms jau zupas. Joprojām esmu, kā saka, “uz zupām” – gaļas, zivju un arī piena zupas man ļoti garšo. Arī tagad, īpaši vakaros, man šad un tad gribas piena zupu, vai nu ar dārzeņiem vai zivīm, var arī ar makaroniem vai klimpām
-Kā gatavo piena zupu ar zivīm?
Nu, tādā vīrišķīgā veidā – svaigas zivis iesien marlē, lai nav jānoņemas ar tīrīšanu, novāra, tad pievieno kartupeļus un vēl, ko nu gribas, pienu un – brīnišķīga zivju zupa! Tāpat piena zupu var vārīt ar sālītām zivīm.
-Kādreiz jums patika gatavot arī pašam, vai ne?
Jā, protams! Bohēmiskās reizēs allaž esmu bijis gatavs būt cepējs un tamlīdzīgi. Kad mūžībā aizgāja mana sieva Anniņa un kādu laiku dzīvoju viens, vienmēr centos viesus pacienāt. Viens no iecienītākajiem maniem meistarstiķiem bija putraimdesa ar brūkleņu zapti – to bija vienkārši pagatavot un pasniegt, bet – kas par izcilu ēdienu! Vēl man bija visādas viltības. Lai būtu, ar ko uzcienāt negaidītus ciemiņus, vienmēr turēju mājās speķa pīrāgus – tos tad viesu reizē uzliku uz pannas, lai pīrāgiem apbrūnē zolīte, un pasniedzu kā svaigi ceptus! (smiekli) Pirku arī sieru ar caurumiem, griezu šķēlēs un pārpilināju kādu smalku tumšo balzametiķi. Ja pilinātu uz blīva siera, tecētu nost, bet caurumainajos etiķis tā feini uzturējās. Un pats lielākais, ko iemācījos darīt – iemarinēt gaļu! Ar šo recepti iekļuvu pat Egila Zariņa Slavenību pavārgrāmatā. Atceros, ka reiz, braukājot žūrētājos pa lauku sētām, viena saimniece mūs sagaidīja ar lepnu teikumu: “Šodien jūs cienāšu ar Hānberga trīs dienu marinēto gaļu!”
-Vai ir arī kas tāds, kas jums neiet pie dūšas?
Ēriks: Paprika ir tāds produkts, kuru mans organisms negrib ņemt pretim. Nevelk arī rupjmaizes kārtojums, kas daudziem ļoti garšo. Arī maizes zupa ne. Bet tā, kas negaršo, tomēr ir salīdzinoši maz, ja padomā par to, kas garšo! Vienmēr esmu tiecies pēc marinējumiem, gan gaļas, gan zivju. Man ļoti garšo kartupeļu biezputra, vispār putras – gan rītos, gan vakaros. Mannā, auzu pārslu putras, bet – ar pienu, nevis plikā ūdenī vārītas. Putru patikšana laikam man ir no tiem laikiem, kad savulaik dažādās sanatorijās ārstēju tuberkulozi. Un tur baroja labi!
-Ko mēdzat ēst pusdienās? Zupa, otrais un saldais?
Velga: Nē, nē! Tas būtu par daudz. Ēdam gana daudzveidīgi – ja vienu dienu ir zupa, nākamajā dienā kaut kas cits, kāds gaļas ēdiens vai, piemēram, Ērika iemīļotā kartupeļu biezputra, kuru saputoju ar pienu un pielieku sviestu, reizēm arī sīpoliņus. Klāt kāda mērcīte, žāvētas gaļas vai citāda, bet reizēm vienkārši – ar sviesta actiņu vidū, sāli un skābo krējumu. Ar zupām daru tā – izvāru lielo katlu laba buljona, sadalu to pa trauciņiem un salieku saldētavā. Tā ir lieliska bāze! Un tā katru reizi, pamainot sastāvdaļas, var izvārīt citādāku zupu, turklāt tas iet ātri.
Ēriks: Svarīgas ir tradīcijas. Mums ir tāds paliels galds, ap kuru var sasēsties vairāki cilvēki. Bet ikdienā mēs ar Velgu mēdzam aristokrātiski apsēsties katrs savā galda galā. Drīz vien nākas secināt, ka nav neviena, kas apkalpo, tāpēc sasēžamies tuvāk viens otram…
-Kur iepērkaties? Un vai kādreiz aizejat arī uz kādu restorānu?
Velga: Iepērkamies visbiežāk Centrāltirgū, ja runa ir par gaļas produktiem. Vēl pasūtu produktus Rimi interneta veikalā, tur pensionāriem pirmdienās ir atlaide. Negribu stiept smagumus nedz pati, nedz vēlos, ka Ēriks stiepj, un arī laiku tam visam negribas tērēt. Apsēžos pie datora, pasūtu un – puiši uznes līdz dzīvoklim! Ikdienā noteikti izvēlamies ēst mājās. Kad esam kādā izbraukumā, protams, ieturamies kādā kafejnīcā, bet tā speciāli doties uz restorānu nemēdzam. Lielākoties tas ir tāpēc, ka nez vai tur būs kas labāks, kā mums mājās!
Ēriks: Ja ārpus mājas grib labi paēst, Ķirsona Lido ir vislabāk! Vienkāršs mājas ēdiens, liela izvēle un galvenais, ka visu var apskatīt, pirms ņem, tas man patīk.
