Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esam nesaderīgs pāris, bet…
Nevienam nav noslēpums, ka vidusskolā ir tādi, kurus pamana, un tādi, kurus pamanīt ir grūtāk… Aiga bija starp pamanāmajām. Mani gan viņa iepazina tikai vēlāk, kad attapāmies vienā studiju kursā. Kad iestājos Kultūras akadēmijā, Aiga jau bija priekšā – ekonomika kā pirmā studiju izvēle viņai nebija īstā, tāpēc sanāca, ka viņa nedaudz pagaidīja mani, lai mēs kopā nonāktu Kultūras akadēmijā.
Bija gan vajadzīgs laiks līdz trešajam kursam, kur daži neplānoti piektdienas vakari mūs saveda kopā tuvāk.
Un tad jau sākās mūsu kopīgais piedzīvojums…
Kad pabeidzām studijas, absolūti nebija skaidrs, ko katrs gribam iesākt ar savu dzīvi, tāpēc izvēlējāmies bēgt no ikdienas un mugursomām plecos devāmies iepazīt pasauli. Desmit mēnešu garumā bijām daudz kur – Indijā baudīt Leh maģisko kalnu šarmu, Malaizijā, Taizemē, Kambodžā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Ēģiptē un Grieķijā. Atceros, ka ceļojuma trešajā mēnesī gulējām naktsmītnē uz grīdas jau ar skaidru lēmumu prātā, ka viss – jāiet katram savs ceļš, jo vienkārši viss ir pārāk grūti un sarežģīti.
Tomēr atklātība savilka kopā atvērtās brūces, un varētu teikt, ka tālāko septiņu mēnešu laikā mūsu dzīslas saauga kopā.
Kad atgriezāmies Latvijā, sākās ļoti smags un sarežģīts periods. Viens ir tikt galā ar atgriešanos lomā, kur esi daļa no sabiedrības, bet kaut kas pilnīgi cits ir apziņa par pasaulē pastāvošo absolūto brīvību – ka tu faktiski vari pazust bez pēdām milzīgas Āzijas pilsētas ēnās un tavas vienīgās rūpes esi tu, tavs mīļais cilvēks, jūsu pieredze un divas mugursomas. Šāda brīvības izjūta atver dvēseles dzīles, kuras mums katram ikdienā stāv cieši aizvērtas…
Aptuveni sešu mēnešu garumā mums nācās smagi strādāt, lai savā veidā šo apziņu atkal salauztu un atrastu viens otru jaunajā dzīves ritmā.
Ar Aigu esam daudz runājuši, ka esam izteikti nesaderīgs pāris. Mūsu būšana kopā vienmēr ir bijusi izvēle un smags darbs katram ar sevi un kopā. Mēs esam atklāti viens ar otru un pat tumšākajos emociju viļņos paturam prātā, ka divi pēc būtības dominējoši cilvēki veselīgi var eksistēt kopā, ja respektē kompromisus. Noslēdzot šo pārmaiņu periodu, mums pieteicās Sebastians. Tajā brīdī līdz saknēm manī ierakās sajūta, ka beidzot patiešām esam saistīti uz mūžu un vienmēr būs jāpieslīpējas, lai mūsu attiecības pastāvētu.
Sebastians, Gabriels, Nona
Man bija 24 gadi, kad piedzima Sebastians. Biju klāt dzemdībās, un tās nebija vieglas, jo dēlam ap kaklu bija aptinusies nabassaite. Pirmais brīdis bija stipri baiss, bet, kad viņa mazā rociņa pirmo reizi apvijās ap manu pirkstu, es paaugos par pāris gadiem.
Mēs uzreiz nesteidzāmies ar nākamajiem bērniem… Turpinājām kārtot sevi un savas attiecības jaunajā lomā, jo paši vēl bijām jauni. Tuvāko cilvēku burbulī principā bijām pirmais pāris ar bērnu un tomēr vēl nedaudz arī ar kefīru galvā. Kad izaugām līdz otrajam bērnam un pieteicās Gabriels, mana galvenā baža bija – kā es varēšu sadalīt mīlestību starp diviem bērniem? Bet, kad dzemdību zālē pirmo reizi ieraudzīju tikko dzimušo dēlu, viss uzreiz bija skaidrs – mīlestība nekad nedalās, tā reizinās. Ar katru nākamo bērnu tās kļūst arvien vairāk un vairāk.
Kad tikko bija sākušies kovida ierobežojumi, ar Aigu domājām, kas un kā tagad būs. Secinājām, ka trešajam jānotiek tagad vai arī tas varēs notikt tikai pēc vairākiem gadiem.
Skaidri sapratām arī to, ka trešais bērns nemaz nebūs viegli ar mūsu dzīves ritmu: darbs, mācības, pulciņi un nemitīgu jaunu izaicinājumu uzņemšanās – kā nepazaudēt sevi starp bērniem un ģimeni? Lēmumu pieņēmām par labu vēl vienam bērnam, un Nona pieteicās jau divu nedēļu laikā. Ja todien būtu lēmuši pretēji, visticamāk, aizvien dzīvotu bez 3+ kartes.
Visu bērnu grūtniecības laikā biju Aigai klāt tik, cik varēju. Piedalījos arī abu dēlu dzemdībās, bet Nonas dzemdībās Covid-19 ierobežojumi to liedza. Aiga aizskrēja uz dzemdību nodaļu, kamēr es ar somām kaut kur iesprūdu… Nogādāju somas nodaļā, nobraucu lejā uz mašīnu, pasēdēju divas minūtes, un tad Aiga jau zvanīja un teica, ka mums ir meita. Nonu pirmo reizi ieraudzīju, kad dāmas izrakstījās no slimnīcas. Meitu ietekme uz tēviem tiešām ir fenomenāla.
Maigums, iecietība un pacietība, ko tāda maza dāmīte spēj atvērt, – no tā iegūst visa ģimene.
Līdz mūža galam
Ar Aigu apprecējāmies 2020. gada 29. februārī, gadu pēc Gabriela piedzimšanas. Ik pa laikam Aiga man atgādina, ka tā arī nekad neesmu viņu bildinājis. Jā, tas ir akmens manā dārziņā (neesam arī bijuši ne uz vienu īstu randiņu). Kopš Sebastiana piedzimšanas dzīvoju aga pateica: «Re, 29. februāris, precamies!» Un, kad sāc iet uz mērķi un likt kopā A, B un C, beigās izrādās, ka visu var izdarīt, jo atrodas īstās idejas, sajūtas un cilvēki, lai lielā diena tiešām būtu maģiska. Dvēseliska ceremonija mazā baznīcā, lieliskas svinības un tradīcija – vienam ar otru jāapprecas ik pa četriem gadiem, ko arī pirmo reizi plānojam īstenot 2024. gadā, lai mūsu attiecības ir piedzīvojums līdz mūža galam.
Prioritātes un plānošana
Kad bērni ir tik kuplā skaitā, diezgan ātri izkristalizējas, kādas ir tavas prioritātes. Ja kaut ko daru, tam vajag mērķi, rezultātu un pienesumu paša vai kāda cita dzīvei. Ja darbība nepiegādā labumu bērniem, ģimenei, man, manam dažu tuvāko cilvēku lokam vai manai profesionālajai darbībai, tad to vienkārši nedaru. Mums abiem ar Aigu ir skaidrs, kādas ir mūsu prioritātes, un katru svētdienu izplānojam visu nākamo nedēļu, lai esam saskaņojuši, kad un kur katram jābūt un kas jāuzņemas, lai septiņu dienu laika sprīdī efektīvi realizētu bērnu un pašu vajadzības. Jā, neizklausās īpaši pievilcīgi, bet tā mēs paspējam pa nedēļu izdarīt visu svarīgo, kas mums katram aktuāls, kā arī paši izvadāt visus bērnus pa dārziņiem, skolām, pulciņiem un bērnu ballītēm.
Kādreiz mums bija daudz problemātisku situāciju, kur es kaut ko nebiju dzirdējis, viss mainījās, kopš ieviesām fizisku kalendāru, kur visas lietas tiek pierakstītas. Ja ir ierakstīts kalendārā, tātad ir saskaņots!
Arvien augstāk
Šobrīd ar Aigu esam secinājuši, ka mūsu kopdzīve met loku ik pa sešiem septiņiem gadiem. Līdz šim dzīvojām Salaspilī. Vecāku tuvums ļoti atviegloja bērnu pirmos gadus, lai brīžiem mēs tiešām nezaudētu veselo saprātu. Ir grūti vārdos aprakstīt, cik liels palīgs var būt vecāki, ja savstarpēji ir skaidras robežas un cieņa pret tām.
Bet tagad, kad esošā trijotne ar gadiem jau ir nedaudz apvēlusies, pašu vēlmes ved atpakaļ lielpilsētas dzīslās.
Ģimene tagad ir priekšplānā – prioritātes un plānošana ir neatsverama daļa ikdienas, lai bērni saņemtu visu, kas nepieciešams, un ilgtermiņā katrs tiktu uzlikts uz pareizās takas. Bet visā audzināšanas procesā mums ar Aigu ir svarīgi nepazaudēt sevi. Tāpēc mēs neļaujam viens otram atslābt vai pazaudēt sevi starp bērnu vajadzībām. Tas laikam ir pats galvenais, kāpēc mēs esam kopā par spīti ne pārāk izteiktai saderībai vai citiem izaicinājumiem, ko atnes trīs bērni, – mēs vienkārši viens otru vienmēr gribam pacelt augstāk.
