Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Talants būt tētim!
To, ka tēti var visu, izņemot zīdīt ar krūti, apliecina dažādu valstu pētījumi, kuros noskaidrots, ka pietiekami kvalitatīvu fizisko un emocionālo aprūpi pat zīdainim var nodrošināt arī vīrietis. Psihoterapeits Ivars Gaidis nodarbībās tēviem novērojis, ka motivētu un domājošu vīriešu skaits palielinās un Latvijā ir daudz saprotošu, atbalstošu un pretimnākošu tēvu. Mūsdienu vīrieši kļuvuši arī emocionālāki, arvien gatavāki runāt par jūtām, atzīt bailes un nedrošību, prasīt padomu un atbalstu, nekā tas bija pirms 20 gadiem.
Lai gan tradicionāli sievietes uzskata par spējīgākām izjust bērna vajadzības, arī vīrieši ir emocionāli jūtīgi un spējīgi pamanīt, ko bērns jūt un vēlas.
Tēvi arvien vairāk ir ieinteresēti arī sadzīviskos jautājumos, un arī viņiem rūp, vai bērns ir paēdis siltas vakariņas un kādu pulciņu viņš apmeklēs. Un pat tad, ja viņiem kaut kas neizdodas, šie tēti nemet plinti krūmos un pieņem izaicinājumus, ko sagādā bērna audzināšana.
Vienlaikus eksperti ir vienisprātis, ka vīrieši ir dažādi un no visiem gaidīt vienlīdz lielu atdevi bērnu audzināšanā nevar. «Iesaistoties bērna aprūpē, vīrieši apliecina, ka tas nav sievišķīgi, taču katra loma ir unikāla, mēs nevaram paģērēt vienu un to pašu no tēva un mātes. Ne katrs vīrietis būs gatavs mainīt bērnam autiņus un gatavot vakariņas no darba pārnākušajai sievai. Taču daļa vīriešu to darīs ar prieku,» atzīst psiholoģe Līga Redliha.
Trūkst parauga
Vai un cik daudz vīrietis iesaistās bērna aprūpē, lielā mērā nosaka viņa bērnības pieredze – cik daudz un vai vispār iesaistījies viņa tēvs. Centra Dardedze veiktajā pētījumā noskaidrojās, ka 30% vīriešu viņa tēvs ir kā paraugs veidojot attiecības ar bērnu, bet vairākums tomēr atzina, ka savus bērnus mēģinās audzināt citādi, nepārņemot tēva paraugu. Līga Redliha gan atzīst, ka tas ir kutelīgs jautājums, jo daudzi apgalvo, ka nedarīs tā, kā viņu vecāki, bet izaug un tomēr rīkojas tieši tāpat. «Viens no izskaidrojumiem, kāpēc tā notiek, – pieaudzis cilvēks neapzināti izvēlas tos uzvedības modeļus, ko novērojis savā bērnības ģimenē, pat ja augot tos uzskatījis par nelāgiem. Vīrieši, kas audzināti, izmantojot fizisku sodu, kaut jutuši aizvainojumu un dusmas, tomēr bieži to atkārto, audzinot arī savus bērnus.»
Ir pierādīts, ka tēvi, kas vairāk iesaistās bērna aprūpē, labāk saprot viņa spējas un vecumposma īpatnības un ir iecietīgāki un pacietīgāki, jo labāk pazīst savu bērnu un zina, ko no viņa gaidīt.
Iesaistīšanos bērna audzināšanā ietekmē arī vīrieša personība un tas, kā viņš reaģē stresa situācijās. Kā atzīst Līga Redliha, vīrietis var būt veiksmīgs biznesā vai sportā, bet, pirmo reizi sastopoties ar mazu bērniņu, var sajusties nedroši. Ja vēl sieviete aizrāda, ka viņš kaut ko dara ne tā, vīrietis var izvēlēties paiet malā. «Pētījums rāda, ka zīdainītis mulsina tēvus un daudzi no viņiem gaida, kad mazais paaugsies, lai tad gan iesaistītos! Taču tā ir ilūzija, ka attiecības ar bērnu var sākt veidot viņa desmit gados – attiecības jāveido no pirmajām dzīves dienām. Arī tad, ja vīrieša bērnības pieredze nav pozitīva, uzvedību un attieksmi iespējams mainīt, bet tas prasa problēmas apzināšanos, darbu ar sevi, jaunu prasmju apguvi un laiku. Jo pats no sevis, protams, nekas nemainīsies. Un tad ir risks turpināt negatīvo pieredzi.»
Labs tēvs var izaugt arī bez tēva
Lai gan pieņemts uzskatīt, ka vīrietis, kurš audzis šķirtā ģimenē bez tēva klātbūtnes ikdienā, būs neprasmīgāks tēvs saviem bērniem, tā tomēr īsti nav taisnība. Pirmkārt, bērns nedzīvo izolācijā, lai viņam nebūtu, kur ņemt paraugu – no radinieka, kaimiņa, skolotāja, trenera vai cita vīrieša. Otrkārt, arvien vairāk pierādās tas, ka, arī augot ģimenē ar abiem vecākiem, bērns var gūt negatīvu pieredzi. «Ja bērns no saviem vecākiem iemācās, kā ir būt kopā fiziski, bet vienlaikus nebūt kopā emocionāli – tēvs it kā ir, bet viņš īsti nav ne ar bērnu, ne ar sievu – tas arī nav veselīgi. Kā dēls var pārņemt tēva lomu, ja viņa vecāki bijuši kā divas vilciena sliedes, ko kopā satur kredīti un bērns, bet kas paši emocionāli ir kļuvuši atsvešināti?
Mamma bērnu mīl tāpat, jo viņš ir piedzimis, bet no tēva tradicionāli tiek gaidīta vērtību ieaudzināšana un bērna socializācija.
Pāris ietver abas šīs lietas – mīlestību un vadīšanu – un tad bērns jūt, ka tiek audzināts mīlot,» akcentē psihoterapeits Ivars Gaidis.
Līdzīgu viedokli pauž arī Līga Redliha, kura uzskata, ka arī viena mamma vai viens tētis var izaudzināt emocionāli veselu, par sevi pārliecinātu cilvēku: «Tas ir mīts, ka vienmēr jābūt abiem vecākiem, jo, ja viņi strīdas, ja attiecībās ir fiziska vai emocionāla vardarbība, ja viņi dzīvo kopā tikai bērna dēļ, bez emocionālā siltuma, pozitīva attiecību parauga nebūs arī bērnam. Daudz vairāk bērnam var dot viens emocionāli stabils, drošs, paredzams un konsekvents vecāks.» Ja bērns aug šķirtā ģimenē, būtiskākā ir vecāku spēja konstruktīvi sarunāties un vienoties, un atcerēties arī par bērna interesēm un vajadzībām. Taču viens ir skaidrs – arī šķirti tēti ir labi tēti un arī viņi iesaistās bērnu audzināšanā.
Prasām par daudz?
Tā kā mūsdienās daudzi vīrieši ir gatavi ne tikai strādāt un nest mājās naudu, bet arī aprūpēt bērnu, reizēm viņiem uzkrauj pārāk daudz. Sabiedrībā kopumā tiek kultivēts veiksminieka tēls – ka vīrietim jābūt vienlīdz veiksmīgam darbā un biznesā, viņam jābūt nopietnam hobijam un laikam ar draugiem, viņam jāspēj veidot emocionālas un siltas attiecības ar sievieti un vienlaikus jābūt lieliskam un visu varošam tēvam. Tā ir ilūzija, ko labprāt pārņem arī sievietes, domājot, ka vīrietis strādās, nesīs mājās daudz naudas un vienlaikus būs arī aukle un bērnu aprūpētājs.
Taču jārēķinās – ja vīrietis iesaistās bērna aprūpē uz pilnu programmu, viņš ziedo kādu citu savu dzīves daļu – varbūt mazāk strādā un mazāk saņem, varbūt retāk tiekas ar draugiem vai biežāk ir noguris.
Reizēm sieviete gaida, ka vīrietis pārnāks mājās no darba un būs gatavs pārņemt stafeti un aprūpēt bērnu, bet arī vīrietis taču pārnāk noguris. Tāpēc atpūta nepieciešama abiem, citādi nogurums un spriedze augs augumā.
Ivars Gaidis stāsta: «Ir tāds vingrinājums, kurā pārim lūdz sastāties ar mugurām kopā, atbalstoties vienam pret otru. Ja viens no pāra neuzticas un droši neatbalstās uz otru, tad viņš, sāk tērēt savu spēku, turot, gan sevi, gan partneri, līdz pats piekūst, un abi krīt. Līdzīgi mēdz notikt dzīvē, kad, piemēram, bērna piedzimšana vai pāra savstarpējās uzticības krīze ietekmē atbildības un sadarbības līdzsvaru. Emocionāli to pārdzīvo abu dzimumu vecāki, taču atšķirīgas var būt viņu reakcijas uz izmaiņām. Ir tikai dabiski un likumsakarīgi, ka piedzimstot bērnam, uz kādu laiku vīrs nonāk attiecību trīsstūra ārējā malā un var sajusties emocionāli atstumts, vientuļš. Tieši iesaistīšanās bērna aprūpē var būt viens no konstruktīviem risinājumiem, kas palīdz un veicina ģimenes emocionālo un attiecību kvalitāti ilgtermiņā.»
Kas var liecināt, ka vīrietis ģimenē nejūtas labi?
- Izmaiņas uzvedībā: piemēram, viņš vienmēr no darba mājās nāca piecos, bet tagad darbs ievelkas līdz astoņiem deviņiem.
- Izmaiņas ieradumos: piemēram, viņš vairāk sēž pie datora, spēlē spēlītes vai sācis vakaros iedzert.
- Emocionālas izmaiņas: vīrietis ir aizkaitinātāks, neapmierinātāks, vairāk klusē, noslēdzas sevī.
Viņš man nepalīdz!
Tomēr daļa vīriešu joprojām dzīvo ar pārliecību, ka bērna audzināšana ir tikai sievietes atbildība. Daudzi baidās, ka kļūs sievišķīgi, ja aprūpēs bērnu. Daļa vīriešu neapzinās, cik iesaistīšanās bērna audzināšanā ir svarīga viņam pašam. Un ir citi iemesli, kāpēc neiesaistīties. Tomēr eksperti lielākoties ir pārliecināti, ka bieži tas nav jautājums tikai par vīrieti. Ivars Gaidis uzskata, ka ģimenē parasti nemēdz būt tā, ka tikai viens no pāra uzvedas kā bērns un otrs kā atbildīgais: «To labi ilustrē piemērs: vīrs atnāk mājās, un sieva viņam saka: tu tagad Pēterītim pasaki, jo viņš mani neklausa… Bet tu taču esi mamma un tevi arī jāklausa – vai arī sieva šajā brīdī zaudē vecāka lomu? Un ja vēl vīrietis, pozicionējot sevi kā ģimenes galvu, pēc sievas stāstītā, gatavs pāraudzināt bērnu, kurš pa dienu neesot klausījis mammu… Tāds riņķa dancis sanāk, un rodas sajūta, ka ģimenē nav neviena pieaugušā, kurš spējīgs uzņemties atbildību, saglabāt sadarbību un iedibināt bērna vecumam atbilstošu hierarhiju. Manuprāt, laulības un bērna audzināšanas pamatā ir uzticēšanās, cieņa, skaidra vērtību sistēma un atklātas sarunas.»
Kā norāda Līga Redliha, ja sieviete sūdzas, ka vīrietis maz iesaistās bērna audzināšanā, daļa atbildības jāuzņemas arī viņai. Vai sieviete vispār ļauj vīrietim iesaistīties?
«Pētījuma dati rāda, ka aptuveni piektā daļa vīriešu saņēmuši aizrādījumus, ka nav pietiekami kompetenti un neprot apieties ar bērnu. Diez vai tas veicina viņu vēlmi iesaistīties. Sievietei vairāk vajadzētu uzticēties vīrietim, ka viņš var izdarīt, nevis kontrolēt un pamācīt. Ne vienmēr, bet reizēm sieviete audzina ne tikai bērnu, bet arī vīrieti, un tad ir tā, ka viņš izdara tikai to, ko viņam pasaka priekšā vai vispār nedara neko. Taču vīrietis un sieviete ir līdzvērtīgi partneri, nevis vīrietis ir sievietes asistents. Daudzreiz diskusijās dzirdu, ka neapzināti sieviete nemaz negrib, lai vīrietis iesaistās, jo viņai ir ērti saglabāt kontroli, zinošās un varošās lomu. Ja vīrietis uzņemas atbildību un vadību, daļa sieviešu var justies pastumtas malā. Tāpēc tas ir katras personības un godaprāta jautājums, cik viņa ir gatava paļauties un uzticēties. Savukārt, ja sieviete nav apmierināta ar to, cik daudz vīrietis iesaistās, viņai par to jārunā, tikai nevajag skatīties uz draudzenēm un salīdzināt, jo katras attiecības ir unikālas. Nevajag arī domāt, ka vīrietis pēkšņi piedalīsies it visā, varbūt var vienoties par noteiktām jomām, kur viņš iesaistās vairāk. Reizēm sieviete neprasa un viņš arī nepiedāvā, bet kā viņš var zināt, ka jāpiedāvā? Tas ir stāsts par sadarbību. Jo ātrāk abi sāk runāt, jo labāk. Emocionāla neapmierinātība atstāj negatīvākas sekas gan attiecībās, gan uz bērniem.»
Lai gan būs sievietes, kuras apgalvos ko citu, tomēr eksperti uzskata, ka nav daudz tādu vīriešu, kas nemaz negribētu palīdzēt audzināt savus bērnus.
Arī tad, ja viņš it kā izvairās un neiesaistās, bieži tā ir aizsargreakcija, jo viņam trūkst, piemēram, prasmju, pārliecības par sevi, ka viņš var būt pietiekami labs tētis un ka viņam izdosies. Reizēm nepieciešama vērtību pārskatīšana – ja 50 gadus dzīvots ar uzskatu, ka vīrieša ieguldījums ir atnestā nauda, tā mainīšana prasa laiku, resursus, pacietību, pat uzdrīkstēšanos darīt citādi, nekā ierasts. Jo nav tāda vīrieša, kurš nevarētu kļūt par pietiekami labu tēvu.
Ja vīrietis iesaistās bērna aprūpē:
- viņam ar bērnu veidojas tuvākas, dziļākas un uzticības pilnākas attiecības nekā tēvam, kurš dzīvo līdzās, bet iesaistās maz;
- viņš gūst pozitīvu attiecību pieredzi;
- viņš jūtas nozīmīgāks cilvēks;
- viņš gūst pārliecību par sevi kā veiksmīgu tēvu.
Bērna izjūtas
Mans tēvs ir mana tuvākā un tālākā nākotne. Sākumā par viņu pastāvēšanu es vairāk nojaušu caur mammu. Es pats vēl esmu mammā. Es jūtu, ka tur, aiz mammas, ir kāds, uz kuru mamma tiecas. Es viņu vēl nepazīstu, bet jūtu, ka kāds tur ir un mamma viņam uzticas. Tas rada drošību. Viņi ir kopā, un es esmu viņos. Viņi ir mans drošais pamats dzīvei.
