Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pētījumi liecina, ka desmit procenti cilvēku mīl savu vārdu, ar to lepojas un ir pateicīgi vecākiem par šo dāvanu. Bet desmit procentiem cilvēku tas nepatīk, un viņi labprāt nomainītu vārdu pret skanīgāku, sev piemērotāku. Savukārt desmit procenti pret to izturas visai vienaldzīgi – ja reiz vecāki šādu vārdu ir vēlējušies, tad – lai būtu, bet, ja nosauktu citā vārdā – arī labi. Pārējie septiņdesmit procenti vispār nav aizdomājušies, vai viņiem patīk savs vārds vai ne, vai tas viņiem dzīvē palīdz, iedvesmo vai traucē.
Šie dati izgaismo cilvēka attieksmi pret sevi un dzīvi kopumā. Pierādīts, ka vārdam ir tieša saistība ar personības veidošanos, jo mūsu vārdu krājumā nav līdzvērtīga, kas pēc lietojuma biežuma, piepildījuma ar emocijām un jūtām psiholoģiski spēcīgāk ietekmētu cilvēku.
Trīs patiesības
Vārds pie bērniņa var atnākt pēkšņi, tas var būt izvēlēts, vecākiem rūpīgi pētot kalendāru, uz savu īsto vārdu ar īpašām zīmēm, acu skatienu, roku mājienu var norādīt pats bērniņš. Mana māsīca dzemdībās neapzināti sauca vārdu Toms, un vecmāte uz plāksnītes pie mazā gultiņas uzrakstīja – Toms. Māsīca, ieraudzījusi uzrakstu, sacīja, ka nodaļas personāls ir kļūdījies, viņai padomā ir cits vārds. Tomēr vecāki puisēnu nokristīja par Tomu, ja reiz šis vārds ir atnācis tik brīnumainā veidā. Savukārt mana draudzene pāris nedēļas pirms dzemdībām Dzintrai Žīgurei jautāja, kāds vārds gaidāmajam dēliņam būtu piemērotākais. Dziedniece ieteica vairākus vārdus, un puiku nokristīja spēcīgā, vīrišķīgā un latviskā vārdā Krišs.
«Dvēselīte un gars, nākot uz zemes, izvēlas laiku, kad iemiesoties. Tā izvēlas arī dzīves uzdevumu, skolu, kādu cilvēkam nāksies iziet, lai viņš šo uzdevumu veiktu,» skaidro Dzintra Žīgure. «Gadās, ka dvēselīte uzņēmusies pārāk daudz un cilvēks netiek ar savu uzdevumu galā. Tad viņš zūdās, žēlojas citiem – kāpēc man Dievs uzlicis tik smagu nastu? Dvēsele, ierodoties uz zemes, aizmirst savu dzīves uzdevumu, bet turpina vecāku iesākto, viņu veicināto izaugsmi, attīstību. Ja vecāki ir gudri, izglītoti, inteliģenti cilvēki, arī bērns ir apdāvināts, jo gudrība ģenētiski iedzimst. Vecāki ar savu mīlestību jau līdz pieciem gadiem bērniņu izveido par personību ar stingru mugurkaulu. Turpinot augt un pilnveidoties, tālākā dzīves ceļā viņš pieaudzis nosprauž savu dzīves līniju, uzdevumu un mērķtiecīgi cenšas to piepildīt. Taču kādā brīdī viņam rodas šaubas – vai tas, ko viņš ir uzsācis un dara, ir arī tas, ko viņš vēlas un kas viņam sagādā prieku, jo bieži vien realitāte nesakrīt ar dzīves uzdevumu, ko dvēselīte, vadoties pēc Dieva likumiem, garīgām vadlīnijām, apņēmusies veikt pirms došanās uz zemi. Cilvēka iespējas uz zemes netiek līdzi dvēseles un gara nospraustajiem mērķiem. Viņš nespēj sasniegt to attīstības pakāpi, gudrību, kas viņam no Dieva ielikts šūpulī, tāpēc bieži vien rodas iekšējs diskomforts, vajā neveiksmes, un viņš sāk slimot. Lai sevi sakārtotu, jāiemācās trīs Dieva likumi.
- Pirmais – jānosprauž viens mērķis, un uz to ir jāvirzās, nevis haotiski jāizvēlas divi, trīs, četri darbības virzieni.
- Otrs – jāapbruņojas ar pacietību katru mirkli doties cauri dzīves garajiem gaiteņiem.
- Trešais – jāiemācās mīlēt cilvēkus, jo, ja mīlēsi citus, arī tevi mīlēs.
Šīs trīs patiesības ir kā droša ceļamaize, lai dzīvē tiktu tālu uz priekšu, sasniegtu gan vecāku, gan dvēseles un gara nosprausto uzdevumu.
Pēc numeroloģijas, cilvēka likteņa līnijas kods apslēpts matricā, kas sastāv no dzimšanas gada, datuma un mēneša. Otru matricu veido viņa vārds un uzvārds.
Vecāki, ieliekot bērnam piemērotu vārdu, pūrā līdzi iedod sertifikātu, ceļamaizi, kas viņam palīdz veidot jaunu likteņa līniju.
Pareizi ieliktu vārdu bērns nesīs godam un ar to leposies. Vārds būs kā gaismeklis, lāpa, caur dzīves krustceļiem virzoties uz dvēselītes debesīs nosprausto mērķi.»
Kad izvēlēties bērniņa vārdu?
«Izvēloties bērniņam vārdu, nevajag steigties,» pamāca dziedniece.
Vēlams to izvēlēties nevis pirms mazuļa dzimšanas vai, kad bērns un mamma atstāj dzemdību namu un viņiem piedāvā mazuli piereģistrēt, bet gan astotajā dienā.
Astoņi ir bezgalības skaitlis, kas vārdam dod spēku un enerģiju. Astoņi simbolizē arī drosmi un veiksmi. Vārdam ir īpaša loma bērna dzīvē. Ne tikai tāpēc, ka viņš to nēsā visu mūžu, arī tāpēc, ka vārds veido bērna raksturu, gribu, mērķtiecību, mīlestību, tieksmi un līdzsvaru. Bet raksturs ir mūsu liktenis!
Bērns, kuram nepareizi izvēlēts vārds, var būt despotisks, egoistisks, agresīvs, viņš vēlas panākt savu un neieklausās otrā. Viņam var arī trūkt dzīves enerģijas, un viņš var sākt slimot. Kad es izvēlējos vārdus savām dvīņu meitām, nepadomāju dziļāk, neizanalizēju vārdu spēku un būtību. Ja būtu bijusi apdomīgāka, vienu dvīni sauktu nevis par Daci, bet par Dārtu. Vārdam Dārta piemīt spēcīga vibrācija, šā vārda īpašniece izstaro mīlestību, ieklausās otrā, ir pacietīga. Dace ir skaists vārds. Daces ir gudras, apdāvinātas, bet arī principiālas, vēlas palikt pie savas taisnības, egoistiski neņem vērā citu viedokli. Otru meitu nosaucu par Signi, kas latīniski apzīmē dzīvību. Šo spēcīgo vārdu izvēlējās vīramāte, kas bija mediķe. Viņa teica: «Es gribētu visiem cilvēkiem atgriezt dzīvību.» Vīramāte nodzīvoja 96 gadus. Signes ir neatlaidīgas, mīl darbu un ir ļoti labestīgas.
Kā izvēlēties bērnam vārdu?
Es iesaku visiem ģimenes locekļiem – mammai, tētim, vecvecākiem, brālim vai māsai – pēc sajūtām uz lapas uzrakstīt 21 vārdu. Astotajā dienā, kad bērniņš ir pamodies, mamma lēnām nolasa viņam tos priekšā. Ja bērniņš uz vārdu nereaģē, sauc nākamo. Dvēselīte noteikti atsauksies vārdam, kas tai ir tuvs, patīkams un ko, ierodoties šaisaulē, ir izvēlējusies. Ja no uzrakstītajiem vārdiem zīdaini neviens neuzrunā, ģimenes konsilijam jāveido jauns saraksts ar 21 vārdu.
Kāpēc 21? 2 + 1 = 3. Trijnieks veido trīsvienību – zeme, debesis un cilvēks – un nozīmē līdzsvaru starp Zemi un Visumu.
Atsaucoties uz savu vārdu, bērniņš kustinās rociņas vai pagrozīs galviņu, pavērs vaļā actiņas un aizvērs ciet, jo sajutīs tā vibrācijas.
Mans radinieks šaubījās par šo ieteikumu, neticēja, ka bērns reaģē uz vārdu. Viņš uzrakstīja uz lapas vārdus, ko es ieteicu, un mamma tos mazulītim lēnām lasīja priekšā. Kad viņa nosauca vārdu Laura, meitenīte atvēra acis un skatījās uz viņu, it kā jautājot – kā tu zini manu vārdu? Daudzi klienti apstiprinājuši: tiklīdz bērns sajūt sava vārda vibrāciju, sāk virpināt rokas pa gaisu, pēkšņi pamostas no miega vai kā citādi reaģē. Tas nozīmē, ka vecāki trāpījuši desmitniekā.
Kad pie manis uz konsultāciju atnāk jaunā māmiņa, nosaucu vairākus vārdus, kas bērnam ir piemēroti. Viņas aurā redzu mazuļa dvēselīti, kas man pasaka priekšā arī to vārdu, ko bērniņš, nākot uz zemes, izvēlējies. Kādai māmiņai, kurai pēc mēneša bija paredzamas dzemdības, teicu, ka dvēselīte vēlas vārdu Ritums. «Kāds skaists vārds,» viņai tas iepatikās. Vēlāk sieviete stāstīja, ka dēls ir ļoti talantīgs – dzied, spēlē instrumentu. No viņa staro mīlestības enerģija. Savai meitai Signei pateicu priekšā vārdus viņas dvīņiem – Krists un Kristofers. Palīdzēju tikt pie vārdiem arī mazmeitām Elīnai, Lindai, mazdēlam Raimondam. Tikai pirmā mazdēla kristībās netiku pie vārda. Viņu nosauca svešzemju vārdā Endijs.»
Eņģeļa vārds
«Latviešiem ir ļoti skaisti vārdi – Jēkabs, Kārlis, Artūrs, Elza, Marta, Jānis. Beidzamajā laikā Jāni liek retāk, lai gan tas ir stiprs vārds, simbolizē gaismas un tumsas satikšanos, auglību, toties tagad vecāki bērniem izvēlas neparastus vārdus ar senatnīgu izcelsmi – Jumis, Jete, Kastanis, Roze. Senlatvieši bērniem deva dievību vārdus – Māra, Laima, arī vārdus, kas simbolizē procesus dabā – Rasa, Sarma, Austra, Ausma. Manam vectēvam kaimiņos dzīvoja vīrs, kuram bija skaists vārds Arums.
Es neiesaku bērniem likt svešzemju vārdos. Katrai tautai ir atšķirīga mentalitāte, un arī vārds nes citas vibrācijas. Katrai zemei ir arī savs elektromagnētiskais starojums, klimatiskie apstākļi, kas ietekmē bērna dzīves bioritmus, tāpēc jaunajai māmiņai, kas dzīvo Anglijā vai Īrijā, iesaku bērniņu laist pasaulē Latvijā. Ja bērns ir dzimis un ilgu laiku dzīvojis svešumā, bet vecāki pēkšņi nolemj atgriezties dzimtenē, viņam ir grūti adaptēties, saprasties ar vienaudžiem, un viņš var sākt slimot. Ne visi pieaugušie spēj iejusties citā valstī, sadzīvot ar tās vibrācijām, pielāgoties tās zemes bioritmam un cilvēkiem.
Tāpat neiesaku bērnam izvēlēties divus vārdus. Otru, tā saucamo eņģeļa doto vārdu, bērns saņem kristībās. Baznīcas vārds, ko ne vienmēr atklāj, viņu sargā no ļaunuma, noskauduma, slimībām. Šis vārds dod gudrību, apgarotību, mazina iekšējo vājumu.
Mamma man ielika divus vārdus Līga Dzintra, jo es piedzimu Līgo vakarā. 16 gadu vecumā, kad saņēmu pasi, no Līgas atteicos. Kad mamma mani slepeni kristīja baznīcā, man ielika svētīto vārdu Magdalēna. Tā es nesu vārdu Dzintra un svētīto vārdu Magdalēna. Lepojos ar šiem abiem vārdiem. Vārds Dzintra cēlies no dzintara, kas atmirdz tumsā, spēj dot gaismu otram, atveseļot. Ja kāds man saka – man nepatīk savs vārds, bet es redzu, ka vecāki viņam ir ielikuši piemērotu vārdu, saku – lepojies ar savu vārdu, mīli to, jo vārds tev devis talantu un gudrību sasniegt dzīvē to, ko esi panācis.
Bērniem, kas nes svēto vārdus – Gabriels, Krists, Dāvids, Agnese, Lūcija, Pēteris, Lukrēcija –, sabiedrības priekšā ir lielāka atbildība, viņiem parasti uztic grūtākos pienākumus, no viņiem vairāk prasa un gaida. Citi no viņiem ņem piemēru, vēlas līdzināties. Tie ir vārdi ar īpaši spēcīgu vibrāciju un misiju.
Nereti vecāki bērnam izvēlas savas mammas, tēva, vecvecāka vai ievērojama senča vārdu, tādā veidā netieši, zemapziņā, vēlot viņam priekšteča likteni, starojumu, dzīves gājumu. Vārdu nereti ieliek arī traģiski bojā gājuša tuvinieka piemiņai. Manā praksē bija gadījums, kad sieviete meitiņu nosauca par Antru par godu autokatastrofā bojā gājušai mātei. Desmit gadu vecumā arī meita cieta avārijā un no gūtajām traumām mira. Negribu apgalvot, ka visus pēctečus piemeklēs tik traģisks liktenis, tomēr iesaku gudrāk un prasmīgāk izvēlēties bērnam vārdu. Dot iespēju viņam pašam veidot likteņa līniju, nevis kopēt kāda senča, grāmatas vai filmas varoņa dzīves līniju.»
Vārds un nevārds
«Dažreiz vecāki neapzinoties vai neizprotot vārda jēgu, bērnu nosauc vārdā, kas apzīmē, piemēram, slimību. Kāda meitene 18 gadu vecumā nomainīja vārdu Gonoreja pret Veltu. Dažreiz mani klienti vēlas mainīt vārdu un jautā, kādu vārdu izvēlēties. Ieskatos cilvēka auras vainagā un redzu, ko dvēselīte vēlas. Kad viņam to pasaku, klients padomā un atzīst – jā, man patīk tas vārds! Dvēsele sajūt, vai vārdam ir spēks, vai tas dāvās gudrību, piesaistīs veiksmi un jaunā vārda īpašniekam uzsmaidīs liktenis.
Vārdu iesaku mainīt arī tad, ja tas ļoti nepatīk, cilvēks ar to jūtas nekomfortabli. «Vecāki man to ielika, kā es mainīšu,» jaunietis bieži vien nevar sadūšoties tik kardinālam solim.
Tad es viņam saku: «Mamma nedzīvos tavu dzīvi. Pašam vien savs liktenis būs jānes uz saviem pleciem.»
Vecākiem par vārda izvēli rūpīgi jādomā arī tāpēc, ka vienaudži no tā mēdz veidot iesaukas, kas bieži vien ir skarbas un nežēlīgas. Manā skolā kādam zēnam bija vārds Hlements, un bērni viņu sauca par hlamu. Puisis to ļoti pārdzīvoja, viņam sākās problēmas ar nerviem, viņš raustīja acis.
Bērni mēdz kropļot arī uzvārdus. Kādam zēnam bija uzvārds Neirāns, un viņu iesauca par nerru. Bet puisi uzvārdā Zābaks visi sauca par zābaku. Kad viņš izauga, nomainīja uzvārdu, pabeidza augstskolu, un dzīve ievirzījās veiksmīgās sliedēs.
Mums Gulbenē pretējā mājā dzīvoja Ubagu ģimene. Bagāta dzimta, vecākiem bija trīs dēli, kas arī izveidoja ģimenes. Dzima bērni, un neviens nebija pasargāts no vienaudžu zobošanās. Vecākiem ir jāpadomā, vai šādā gadījumā nebūtu lietderīgi mainīt uzvārdu, lai bērni netiktu nerroti, apsaukāti, pazemoti. Mani bērnībā saukāja par cirslīti, jo pagalmā biju mazākā. Apvainojos, jo biju gudrāka par pārējiem bērniem. Mamma mani mierināja: «Tā taču ir jauka iesauka!» Skolā mani sauca par dzejnieci, jo es rakstīju dzejoļus, veidoju skolas avīzi. Šī iesauka man patika.»
Burtu nozīme
«Katram burtam vārdā ir sava nozīme, izgaismojums un enerģija. Spēcīgu vibrāciju vārdā dod burti l, z, k, j. Rakstura stingrību un noteiktību veido burts r. Ne velti uzskata, ka zēnam vārdā ir vajadzīgs burts r. Saucot bērnu vārdā, svarīgs ir akcents, forma, uzsvars.
Ja vecāki bērnu sauc pavēlošā tonī, dresē viņu šajā vārdā, ar laiku bērns uz to nereaģēs, neklausīsies vecākos un neatsauksies uz savu vārdu. Viņš ienīdīs savu vārdu.
Cilvēka vārds nes eņģeļa spārna, gaismas un mīlestības pieskārienu, un to nevar uzrunāt pavēlošā tonī. Vecākiem, kas pārnākuši no darba, piegruzīti ar negatīvo enerģiju, vajadzētu nevis meklēt kašķi un nest mājās darba problēmas, bet dāvāt bērniem siltumu, gaismu, mīlestību. Bērnus un otru pusīti sasildīt ar vārdiem, uzmanību un pareizu attieksmi. Tad bērna un mīļotā cilvēks vārds izskanēs silti, no sirds.
Nav jābaidās tuvos cilvēkus saukt mīļvārdiņos – par Jānīti, Pēterīti, Anniņu. Pat vecumā ne. Vārds silda, dod spēku grūtos dzīves mirkļos. Vārdi Skaidrīte, Sarmīte, Mārīte, Modrīte sievietei piestāv arī sirmā vecumā. Ne vienmēr mēs otru samīļojam, noglāstām, bet caur vārdu varam otru samīļot. «Sarmīt, tu tik labi izskaties! Tu esi tik forša tantiņa.» Šie vārdi viņai sniegs siltuma un mīļuma artavu. Pat raksturā visskarbākā būtne, kam pietrūkst iekšēja siltuma, mīlestības enerģijas, nosaukta mīļvārdā, atplaukst. Mēs izliekamies, ka mums nav vajadzīgi laipni vārdi, bet pat vēsākajam, rezervētākajam un atturīgākajam cilvēkam tie ir vajadzīgi. Uzrunāts mīļvārdiņā, viņš atvērsies. Tikai jāprot atrast brīnumpiesitiens, lai siltais vārds viņā ieskanas.»
