Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +2°C 
Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta profesors. Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas prezidents. Vairāku dzīvojamo un sabiedrisko ēku rekonstrukciju un interjeru projektu autors. Mūsdienu ražīgākais arhitektūras rakstnieks: vairāk nekā 700 publikāciju, arī pāri par 30 arhitektūrai veltītu uzticamu grāmatu. Rīgas jūgendstilu Krastiņš popularizēja arī ārvalstu universitātēs, kur tika aicināts kā pētnieks un viesprofesors: Vīnes Tehniskajā universitātē Austrijā, Kolumbijas Universitātē ASV, Yuan Ze Universitātē Taivānā. Un rakstos, kas publicēti 23 valstīs.
Krastiņa darbs ir augstu novērtēts ar vairākām profesionāli svarīgām atzinībām, ieskaitot Lielo kultūras mantojuma balvu. 2019. gadā par mūža ieguldījumu nozarē viņš saņēma Būvindustrijas lielo balvu Pamatakmens.
Īpašākais Jāņa Krastiņa nopelns – pamatoja un veicināja to, ka Rīgas vēsturiskais centrs 1997. gadā ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Par šo ieguldījumu viņam piešķirts prestižais ICOMOS goda biedra statuss. Pateicoties profesora enerģijai un izpētei, arī Kuldīga un Liepāja ir starptautiskajā apritē pazīstamas arhitektūras mantojuma pilsētas, kam pievērsta ekspertu un tūristu uzmanība.
Ar īpašu humora izjūtu un fenomenālu atmiņu apveltīts pedants. Dedzīgs, spītīgs, principiāls, prasīgs. Saskarsmē draudzīgs un labvēlīgs, bet profesionālajos jautājumos – asi tiešs, vērtējumos skarbs un kritisks. Necieta tukšu runāšanu un profesionālas muļķības. Par viņa aizrādījumiem daudzi apvainojās. «Man vienmēr jāpiedomā, lai seja būtu pietiekami smaidīga, jo normālā stāvoklī atstāju īgna cilvēka iespaidu.»
Krastiņš allaž atļāvies rīkoties atbilstoši profesionālajai sirdsapziņai. Tas bija viņš, kurš sacēlās pret Kultūras ministrijas plāniem būvēt koncertzāli uz AB dambja – ainavisku un funkcionālu apsvērumu dēļ. Tas bija viņš, kurš prata novērtēt Kongresu nama kultūrvēsturisko nozīmi. Tas bija viņš, kurš rosināja atteikties no prominences piedāvātā Okupācijas muzeja pārbūves projekta.
Kopš 70. gadu sākuma 53 darba gadus plašs Krastiņa darbības lauks bija pedagoģija un zinātniskais darbs RTU Arhitektūras fakultātē (Arhitektūras un dizaina institūts). «Studentam profesorā jāsajūt savējais,» viņš mēdza sacīt, komunicējot kā līdzīgs ar līdzīgu, tomēr nekad nekļuva familiārs. Leģendāras bija arī doktorantu stundām garās konsultācijas ar profesoru viņa mājīgajā Bruņinieku ielas dzīvokļa darbistabā…
Īstens rīdzinieks. Dzimis 1943. gada 23. jūnijā, uzaudzis pēckara realitātē ar bezgalīgām rindām pēc dienišķas pārtikas, kad miltus, cukuru izsniedz pret kartītēm. «Jauns apģērba gabals man pirmo reizi bija mugurā, kad gāju sestajā vai septītajā klasē. Līdz tam es tiku ģērbts drēbēs, no kurām bija izaudzis mans brālis.» Tā laika vides kvalitāte bija Krastiņa acu priekšā – dīvaini pārmērīgās Staļina laika ēkas, Hruščova dekrēti, kas likvidēja amatniecisko kvalitāti un būvniecība pārtapa unificētā montāžā.
Par arhitektūru kā profesiju viņš izlēma vidusskolas beigās. Pabeidzot studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, bija jāpieredz viss padomju laika arhitektūras žņaudzošo prasību krāšņums – ar pārsvarā neizmantojamiem defektīviem būvmateriāliem šaurā sortimentā un Valsts celtniecības komitejas diktētām formām: «taisnu leņķi, un punkts!»
Pirmā kursa studentiem lekcijas notika vakaros, dienā Krastiņš strādāja silikāta ķieģeļu jaunbūvē. Pirmā pieredze būvniecībā – namdaris betonētājs. Krievu karaklausības apliecības ailē par civilo specialitāti ierakstīts plotņik – arhitektor (namdaris arhitekts). Studiju noslēgumā – prakse uzņēmumā Komunālprojekts pie ēku pārbūves; tolaik lielos Rīgas centra dzīvokļus sadalīja mazākos. Pēc gadiem Krastiņš atcerēsies, kā vajadzējis pārplānot 19. gadsimta namu Kirova (Elizabetes) ielas pagalmā. Varējis dabūt pielikumu pie algas, ja spētu palielināt dzīvojamo platību, bet tas jāpanāk ar maziem dzīvoklīšiem. Krastiņš izgudrojis, ka jāierīko divas jaunas kāpņu telpas, jāpiebūvē spārns ar dzīvokļiem, kam ieeja būtu pusstāvos. Traka lieta – jāmaina ēkas ārējā konstrukcija. Ideju īstenojis un priecājies, ka saņēmis pārdesmit rubļu pie algas. Pēc gadiem saticis kādu skolasbiedru, kurš strādājis par būvdarbu vadītāju. Viņš teicis: «Kirova ielā ir māja, kur dabūjis traki nomocīties, un gribētu redzēt idiotu, kurš to projektējis…» Krastiņš godīgi atzinies.
Zīmīgs bija arī pēc tikko studijas beigušā Krastiņa idejas tapis objekts no monolītā dzelzsbetona – kafejnīca Rāzna Rēzeknes centrā. Neliela, uz stabiem pacelta būve ar futūristiski savērptām ārējām kāpnēm. Latvijā šur tur atrodamas arī pa privātmājai, kas tapušas pēc viņa tipveida projekta.
Jāņa Krastiņa aizraušanās un interese bija padomju telpai pārgalvīga – nacionālais romantisms Rīgas centra arhitektūrā. Kompartija 60. gadu sākumā to dēvēja par nepatīkamu kapitālisma mantojumu, no kura pēc iespējas veiklāk jātiek vaļā.
Bija plānots visu, kas tagad ir UNESCO kultūras mantojums, nojaukt, lai paplašinātu ielas…
Bet Krastiņš 1973. gadā drosmīgi aizstāvēja disertāciju par Rīgas arhitektūru 19. gs. otrajā pusē – 20. gs. sākumā.
70. gados viņš fotografēja Rīgu un jau tad pasludināja pilsētu par jūgendstila metropoli. Intuitīvi juta, kur koncentrējas vērtīgākā arhitektūra – izgāja cauri centram, burtnīcā aprakstot katru objektu, klasificēja, lika kopā ar arhīva materiāliem. Kolēģi atceras – Jānis, tērpies baltā kreklā, vientuļi sēž arhīvā un pēta Rīgas māju lietas.
1980. gadā iznāca Jāņa Krastiņa pirmā grāmata Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Būs jāpaiet desmit gadiem, līdz 90. gadu sākumā par šo tēmu viņš Sanktpēterburgā iegūs Dr. habil. arch. grādu.
Bet sākumā daudzi teikuši – blēņas, kāds vēl jūgendstils. Zinātniskais vadītājs pat ieteicis manuskriptu pārstrādāt, jo tas deformē priekšstatu par arhitektūru, –
esot jāsaprot, ka jūgendstils nav nekāds stils.
Nedēļu pārdomājis, Krastiņš darbu tiešām pārstrādājis, tikai zinātniskā vadītāja ierosinājumam diametrāli pretējā virzienā. Argumenti tapa vēl dzelžaināki. Lai rekonstruētu atsevišķu arhitektu vietu Latvijas kultūrā, Krastiņš darbojās kā detektīvs. Pārliecinājies, ka nedrīkst vadīties tikai pēc ēkas ārējām pazīmēm vai noteikt tās arhitektu pēc kādas raksturīgas detaļas, – pētot dziļāk, nereti izrādās, ka ēkas autors ir cits, bet zīmīgo detaļu ir pielicis mājas īpašnieks.
Krastiņa nepiekāpīgā nostāja ir palīdzējusi nosargāt arhitektūras mantojumu arī 21. gadsimtā – ap 2000. gadu, kad Rīgas centra vērtībām bija radies apdraudējums «no kultūrvēsturisko vidi degradējošām ambīcijām».
Profesora sapnis kopš 80. gadiem bija jūgendstilam veltīts muzejs Rīgā. To piepildīja 2009. gadā – Alberta ielā 12 tapa Rīgas Jūgendstila centrs ar raksturīgo dzīvokļa iekārtojumu un Jāņa Krastiņa izveidotu digitālo ekspozīciju par Rīgas jūgendstila arhitektūru un meistariem, kas to projektējuši.
Diemžēl nepiepildīts sapnis palika profesora iecere par grāmatu Eiropas jūgendstila ceļš, un nepabeigts paliks arī viņa lekciju cikls par Eiropas jūgendstila pilsētām.
Taisnība tiem, kuri, atvadoties no profesora, sacīja, ka palicējiem milzīgs izaicinājums būs turpināt viņa iesākto. Piemēram, koka arhitektūras pētniecībā, kas, pēc Krastiņa teiktā, ir «nemākulīgi fetišizēta, bet patiesās vērtības nav īsti noteiktas».
Pēc profesora skumst ne vien arhitektūras profesionāļi, ne vien viņa lieliskā ģimene – dzīvesbiedre arhitekte Zenta, dēls Māris –, bet arī slēpošanas biedri. Vēl krietnos gados būdams, Krastiņš joprojām darbojās Latvijas Arhitektu slēpotāju klubā un ik gadu laidās no kalna Alpos. Un katru reizi pasākuma neatņemama sastāvdaļa bija viņa lekcija par kluba vēsturi un dalība pēcslēpošanas vizuālās mākslas izstādē.
1997. gadā beļģu astronoms Eriks Elsts Čīlē, Lasiljas observatorijā, atklāja mazu Saules sistēmas objektu, spožu galvenās asteroīdu joslas planētu ar numuru 85466. 2014. gada 12. jūlijā tai piešķīra Jāņa Krastiņa vārdu, tagad tā Kosmosā mirdz kā 85466 Krastiņš. Iespējams, to redz arī no Rīgas.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
