Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Profesionāla apmācība, jaunākie ieroči, labs ekipējums un lieli munīcijas krājumi sniedz spēcīgu morālu atbalstu, bet, kā rāda pasaules literatūras klasikas dzīvākie Remarka, Linna vai Hašeka aprakstītie piemēri, visa drosme un apņēmība cīnīties pat par paša dzīvību var saskriet papēžos pie pirmā netālu sprāgušā artilērijas šāviņa. Nervu atslodzei agrāk līdz ar pārtikas devām frontē dalīja arī tabaku un alkoholiskos dzērienus, taču izsenis dažādos militārajos spēkos karavīri apgādāti arī ar daudz spēcīgākām vielām, lai veicinātu viņu izturību, agresiju un drosmi īstenot visbīstamākos un sarežģītākos uzdevumus.
Senākais un leģendām apvītākais piemērs ir vikingu prakse pirms kaujām saēsties mušmires.
Šīs indīgās sēnes nelielās devās nav nāvējošas, bet darbojas kā halucinogēni un sāpju noņēmēji, karavīrus pārvēršot agresīvā, ļoti spēcīgu un šķietami ievainojumus nejūtošu mežoņu barā. Turklāt, kas ir īpaši būtiski tuvcīņās, sēņu iedarbība ilgst vidēji no trim līdz pat sešām stundām – ar to ir pietiekami, lai pretinieku ja ne sakautu, tad vismaz pārbiedētu ar savu neizsīkstošo enerģiju. Tomēr skandināvi nebūt nav uzskatāmi par prakses aizsācējiem. Par zāļu sieviņu, rūķīšu vai pūķu brīnumzālītēm, ogām un puķēm, kas padara neticami stipru un neievainojamu, stāsta daudzu tautu leģendas. Par vikingiem neko nezinošie Zulu karalistes karotāji 19. gadsimta beigās spēja atsist pirmo britu mēģinājumu ieņemt viņu zemes mūsdienu Dienvidāfrikas Republikas rietumos, bruņojušies ar šķēpiem, liellopu ādas vairogiem un marihuānas novārījumu organismā. Viņi dziras pagatavošanā līdzās «zālītei» izmantojuši arī kāda koka saknes un mizu, karotājus ievedot šķietamā neprāta stāvoklī.
Par spēcīgu narkotiku apzinātu lietošanu profesionālās armijās gan var runāt tikai kopš Otrā pasaules kara. Tajā gandrīz visās frontēs par populārākajām narkotiskajām vielām kļuva amfetamīni. Tikai 19. gadsimta beigās izstrādātās vielas, gluži kā sākotnēji arī morfīns un kokaīns, starpkaru periodā tika plaši izmantotas medicīnā. Amfetamīnu spēja lietotājus noturēt ilgstošā bezmiegā, labā pašsajūtā un slāpēt viņu izsalkumu drīz vien iekaroja militāristu uzmanību. Pastāv dažādi uzskati par to, kura armija tos izmantoja pirmā, taču sazāļotas vienības bieži vien uzbruka tādām pašām pretinieku pozīcijām.
Lielbritānija un ASV savu karavīru devās iekļāva amfetamīna inhalatorus «Benzedrine». Adrenalīnu uzjundošo narkotiku bija paredzēts lietot tikai īpašos gadījumos, lai uzturētu nomodā pozīciju sargus, pilotus un zemūdeņu apkalpes, kurām dažkārt bija jābūt trauksmes gatavībā diennakti no vietas. Praksē gan par benijām sauktās devas lietotas arī ārpus kaujas apstākļiem. Savukārt Japānas imperiālistiskajos spēkos cieņā bija pašu zemē izstrādātais metamfetamīns. Par spīti izslavētajam japāņu goda kodeksam un bezierunu padevībai pavēlēm, saules zemes kamikadzēm pirms lidmašīnu triekšanas pretinieku kuģos drosmei bija nepieciešama arī narkotiku palīdzība. Spēcīgā narkotika tika dalīta arī pārējai armijai un pat munīcijas fabriku strādniekiem. Lai kara apstākļos remdētu miega un pārtikas trūkumu organismā, kā arī palīdzētu impērijas cīņā, šķidru metamfetamīnu nelielās stikla pudelītēs varēja brīvi iegādāties jebkurš. Rezultātā drīz pēc kara uzsākta nācijas mēroga narkomānijas apkarošana.
Japānas sabiedrotajā nacistiskajā Vācijā, kurā sludināja vispārēju atturību un apkaroja bohēmistu tolaik iecienīto kokaīnu, brīvi tirgoja, kā arī armijai dalīja metamfetamīnu Pervitin un Isophan tablešu veidā. Atkarībā no militārā formējuma metamfetamīna devas ieguva dažādas iesaukas – armijā tās dēvēja par «tanku šokolādi», jo bija īpaši noderīgas, uzlabojot tanku apkalpju modrību, lidotāji tās saukuši par «štuku tabletēm» (par štukām sarunvalodā dēvēja Vācijas gaisa spēku inovatīvos pikējošos bumbvedējus «Junkers Ju 87»), bet visbiežāk tās atpazina kā «Hermana-Gēringa» tabletes. Līdzīgi kā Japānā, Pervitin bijis iegādājams teju jebkurā veikalā, lai veicinātu arī nācijas vispārējo pacilātību, motivāciju, kā arī mazinātu bailes un ēstgribu. Tabletēm gan drīz vien tika novēroti negatīvi blakusefekti – neatjaunojot zāļu devu organismā, karavīrs vismaz dienu izjuta tādas kā spēcīgas paģiras, kuru laikā par modrību un pacilātību nebija ne runas, turklāt nereti devu nesaņēmušie kļuva agresīvi un pat bīstami cīņubiedriem un paši sev.
Kara frontei sākot kustību pretējā virzienā, nacistiem steidzami vajadzēja jaunu veidu demoralizēto spēku uzmundrināšanai. 1944. gadā tika izstrādāta jauna narkotiskā viela «D-IX», kuras mērķis bija cilvēku spēju griestu paaugstināšana un āriešu pārvēršana īstos pārcilvēkos. Eksperimentos uz Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem šis oksikodona, kokaīna un metamfetamīna maisījums pārsniedza cerības – pēc devas saņemšanas cilvēki ar 20 kilogramus smagām nastām pa iežogotu laukumu varējuši bez apstājas noriņķot līdz 90 kilometriem dienā. Tiesa, pēc diennakts soļošanas vairums saļimuši zemē bez dzīvības pazīmēm. «D-IX» līdz kara beigām paguva nonākt tikai atsevišķu lidotāju vienību rīcībā, un masveidīga tā ražošana pat netika uzsākta.
Amfetamīni no ierindnieku devām nepazuda arī pēc Otrā pasaules kara. Arī šajā ziņā armijās visā pasaulē tika pieņemts sen zināmais princips – kara apstākļi ievērojami maina sabiedrības ētikas principus, pieļaujot to, kas miera apstākļos ir nepieņemams. Aktīvajās frontes līnijās nosūtīto vidū narkotiku popularitāte saglabājās augsta, un karavīri nodevās dažādiem eksperimentiem. Piemēram, Korejas karā ASV karavīri oficiāli izrakstītās par «spīdu» dēvētās amfetamīna un metamfetamīna ampulas jaukuši ar vietējo heroīnu, radot tā dēvētās «spīda bumbas». Heroīns, būdams depresants, paildzināja stimulanta iedarbību. Lai gan tas bija jaunums kaujaslaukā, līdzīgs mikslis bija pazīstams jau pirmajiem profesionālajiem sportistiem 19. gadsimta beigās. Vienīgi dopinga pamatlicēji heroīnu jaukuši ar kokaīnu.
Pēc Aukstā kara spriedzes ienākšanas starptautiskajā politikā zinātnieki vienlīdz naski ķērās gan pie jaunu tehnoloģiju, gan masu iznīcināšanas ieroču, gan superzāļu izgudrošanas, lai beidzot radītu neuzvaramus karotājus. Tika uzsāktas dažādas slepenas programmas, kurās uz cilvēkiem, tostarp bezierunu pakļautībā esošajiem karavīriem gan viņiem to zinot, gan slepus, tika izmēģināts viss, sākot ar kofeīnu un beidzot ar dažādu nervu aģentu antivielām. Piemēram, ASV par vienu no vērienīgākajām kļuva eksperimentu sērija, kurā militārie zinātnieki testēja lizergīnskābes dietilamīda jeb LSD ietekmi. Tiesa, to nebija domāts dāļāt saviem karavīriem, bet gan ASV, gan Padomju Savienībā tika apsvērta šīs tā dēvētās «skābes» izmantošana pretinieku rindu vājināšanai, izsmidzinot to gaisā vai iejaucot dzeramā ūdens apgādes sistēmā.
Eksperimenti veikti arī ar dažādām kaņepēs esošām vielām jeb kanabinoīdiem, gan ketamīnu, kas drīz pēc tā atklāšanas nokļuva Vjetnamas kara lazarešu operāciju zālēs kā anestēzijas līdzeklis un deju zālēs kā spēcīgs haliciogēns, gan eņģeļu putekļiem jeb fenciklidīnu, kas atkarību izraisošo blakusefektu dēļ mūsdienu operāciju zālēs vairs neparādās, bet pēdējos gados atkal kļuvis par populāru narkotiku Ziemeļamerikas jauniešu vidū. Viens no Aukstā kara eksperimentu vērtīgākajiem atradumiem ir pretsāpju līdzekļos plaši izmantotais fentanils. Tomēr, līdzās faktam, ka mūsdienās tas ir viens no lielākajiem vaininiekiem atkarību izraisīšanā, īpaši bēdīgu slavu šī viela ieguva 2002. gadā «Nord–Ost» ķīlnieku krīzes laikā Maskavā, kad Krievijas specvienības izmantotā fentinilu saturošā gāze nogalināja 130 no aptuveni 800 teroristu sagrābtajiem ķīlniekiem.
Par spīti vērienīgiem eksperimentiem, amfetamīni kā Padomju Savienībā, tā ASV un desmitiem citu valstu vēl desmitgadēm ilgi bija populārākās bruņoto spēku spējas uzlabojošās vielas, un daudzviet pasaulē šo statusu saglabā joprojām.
Turklāt ASV Aizsardzības departaments iepretim klusējošajai Krievijai neslēpj, ka modrību, izturību un drosmi uzlabojošās tabletes joprojām ir pilotu ekipējumā, kuru lietošana desmit un divdesmit stundu ilgās operācijās bieži vien nav izvēle, bet prasība. Tāpat oficiāli netiek slēpts, ka ilgus gadus amerikāņu, kā arī indiešu un turku spēki kauju pozīcijās lietojuši vieglas kokaīna devas miega atturēšanai un enerģijas līmeņa pacelšanai.
Nedaudz ironiski, ka karavīru rindās populārs un bieži vien pat vēlams ir viss, ko sportistiem aizliegusi Pasaules antidopinga aģentūra. Lai gan lielāko popularitāti joprojām bauda amfetamīni un kokteiļi ar to, kopš Otrā pasaules kara nemainīgajā profesionālo un ārstu izrakstīto kara narkotiku lauciņā briest pārmaiņas. Daudzu Rietumvalstu bruņoto spēku virspavēlniecību simpātijas mūsdienās iekarojis 80. gados Francijā izstrādātais un Pasaules Antidopinga aģentūras aizliegtais modafinils. Zināms, ka šo Rietumos pārsvarā pret receptēm iegādājamo vielu kaujas operācijās izmanto Franču leģiona vienības, Indijas un ASV Gaisa spēki, bet kosmosā līdzi ņem Kanādas astronauti. Vieglu atkarību radošā viela uztur lietotāju nomodā, palīdz izveidot stabilu nomoda un miega režīmu ilgstošās spriedzes situācijās, kā arī uzlabo darbspējas. Savukārt paši savu revolūciju gatavojot ķīnieši – jau pirms vairākiem gadiem Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija atklāja, ka izstrādā «Nakts ērgli», kas lidotājus spēšot nomodā uzturēt vismaz 72 stundas. Pēcāk nekādi publiski paziņojumi par to vairs nav izskanējuši.
Uzlādēts par katru cenu
Līdzās vielām, kuras oficiālo armiju ierindniekiem mēdz izrakstīt ārsti, daudzi karavīri, kā arī kaujinieku grupējumi izmanto vēl citas vielas koncentrēšanās spēju, spēka, izturības un drosmes uzlabošanai.
Muskuļus audzējošie anaboliskie steroīdi
Armijā viens no populārākajiem steroīdiem ir pietūkumu ārstēšanai izmantotais stanazols. Šo profesionālajā sportā aizliegto vielu vieglatēti un karavīri izmanto, lai strauji palielinātu muskuļu spēku. Tomēr kāda 2012. gada marta traģēdija skaudri norādīja uz anabolisko steroīdu negatīvajiem blakusefektiem – amerikāņu seržants Roberts Beilss steroīdu radītas garastāvokļa nenoteiktības, agresijas un pēkšņi uznākušas mānijas ietekmē pameta savu bāzi Kandahārā, Afganistānā un nogalināja 16 neapbruņotus civiliedzīvotājus, tostarp deviņus bērnus.
Džihādistu iecienītais kaptagons
Par kaptagonu dēvētais sintētisks stimulants fenetilīns, kas satur amfetamīnus, teofilīnu un dažkārt kofeīnu, šobrīd piedzīvo renesansi Tuvo Austrumu konfliktos. Salīdzinoši viegli un lēti izgatavojamā narkotika pēdējos gados iekarojusi populārākās aizliegtās vielas statusu ne tikai visu Sīrijas karā iesaistīto spēku vidū, bet arī arābu pasaulē kopumā. Tostarp šobrīd jau gandrīz sakautais islāmistu grupējums Daesh vēl pirms dažiem gadiem esot bijis viens no lielākajiem kaptagona patērētājiem, kā arī ražotājiem, ļaujot džihādistu armijai gan motivēt savus karotājus, gan iegūt līdzekļus ieroču un munīcijas iegādei. Dažu pēdējo gadu laikā lielas kaptagona ražotnes uzietas Libānā, turklāt 2015. gadā Beirūtā kāda saudarābu prinča lidmašīnā policija uzgāja divas tonnas aizliegtā stimulanta.
Klubu karaļi enerģijas dzērieni
Šīs kofeīna bumbas gandrīz visur pasaulē var iegādāties pavisam legāli, tās ir salīdzinoši lētas un joprojām plaši izplatīts ir viedoklis, ka enerģijas dzērieni veselībai nekaitē vairāk par, piemēram, kafiju. Tomēr pētījumi rāda, ka šī kā biroju planktona, tā karavīru vidū ļoti izplatīto dzērienu pārāk bieža lietošana var novest pie ilgstoša bezmiega, sirds slimību saasināšanās, kā arī pavisam pretēja efekta – pēkšņas iemigšanas un prāta atslēgšanās visnepiemērotākajos brīžos.
Terminatoru imitatori
Diemžēl kaujas operācijas ietver lielu ievainojumu gūšanas risku, bet karavīri nav Holivudas filmu varoņi, kuri ar šautām un grieztām brūcēm nezaudē koncentrēšanās spēju un apņēmību. Ja vien viņi nav spēcīgu pretsāpju zāļu ietekmē. Armijās populārs joprojām ir morfīns, kā arī oksikontīns un doktora Hausa iecienītais vikodīns. Par spīti visu citu vielu mikslim, kurām pēdējā gadsimta laikā bijuši pakļauti karavīri, tieši pretsāpju zāles tiek uzskatītas par vienu no lielākajiem vaininiekiem dažādām veterānu atkarībām pēc dienesta.
Sabiedrotās gultā
Līdzās visiem stimulantiem, kurus nereti piespiedu brīvprātīgā kārtā lieto lidmašīnu piloti, speciālo uzdevumu un kaujas zonās dislocētie karavīri, viņi ir spiesti lietot arī miegazāles. Bez spēcīgiem nomierinošiem līdzekļiem iepriekš sazāļotie organismi vairs neļaujas miegam, un pamazām tiek radīts apburtais loks – pēc stimulanta seko miega zāles, pēc kurām atkal nepieciešami jauni stimulanti.
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2018. gada 5. numurā.
