Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
1
-
3
-
0
-
1
-
3
-
Kinoekrānā Lilita ir dažāda. Gaiša, liriska – kā romantiskā Asja filmā «Stari stiklā» (1969). Neaizmirstamā epizode braucošajā automašīnā: rimtais Cilinskis pie stūres, Lilita sapņainām acīm noliekusi galvu viņam uz pleca, logs atvērts, mati plīvo… Tāds vieglītēm jaušams jutekliskums, cik nu padomju kino drīkstēja.
Vai arī kā 17. gadsimta Kursas zemnieku meiča, kas Paula mūzikas fonā kopā ar mīļoto bradā Alauksta pļavās («Melnā vēža spīlēs», 1975). Vai arī – spilgta raksturotāja kā apburoši slinkā Anne, kas, padzirdējusi, ka sētā iebraucis Viļņu Jānis, nervozi metas laukā no gultas, mātei uzsaukdama, lai iedod kādu šūnāmo… (filmā «Īsa pamācība mīlēšanā»,1982).
Filmā Dunduriņš (1974) Lilita sudrabainā parūkā dzied restorānā «Klidziņa». Atceraties? «Kādēļ saulē izkūst ledus – laikam tāpat vien/ kādēļ lācim garšo medus – arī tāpat vien…»
Bet leģendārajā «Ezera sonātē» (1976) Lilita ir briljants – koķeta un nekaunīga, tumsnēji krāšņa, sulīgi ķermeniska. Aktrises kinokarjerā tas bija savdabīgs pagrieziena punkts. Režisors Cilinskis viņu šajā lomā gan aicinājis, tomēr īsti pārliecināts nav bijis. Visu izšķīrusi tumšā parūka, ko speciāli Lilitai sameklēja grima māksliniece Rasma Prande.
Tiklīdz to aktrisei uzlika galvā, acumirklī viņā parādījās brīva, puiciska nekaunība, un Cilinskis iesaucies – ir!
Atceraties Vijas košāko uznācienu šajā filmā? Izmirkusi lietū, viņa stāv Tomariņu durvīs un sauc mīlestību atraidījušajai Laurai (Astrīda Kairiša): «Koka gabals tu esi! Ledus! Akmens!»
Par atbildi uz brāļasievas jautājumu, ko darītu viņa pati, ar vārdiem: «Visu! Visu es sadauzītu! Visu, kas man traucē dzīvot…» nostumj no galda traukus un, paķērusi krāsns kruķi, triec to vecā pulksteņa stiklā. Godīgi sakot, šis ir jaudīgākais mirklis filmā, kad sprāgst noklusētais. Ar laiku šo drastisko vitalitātes noti aktrise daudz filigrānāk izkopa tieši uz teātra skatuves. Īpaši jau, kad satika režisoru Romānu Kozaku. Bez viņa mums šādas ekspresīvas aktrises nebūtu.
Un tad ir Lilitas kino triumfs: Marta «Ilgajā ceļā kāpās» (1981) – harmonisks dzidrums, kristāliska sievišķība.
Dopings
Arī ārpus ekrāna un skatuves Lilita saglabā noslēpumu. Humors viņai savdabīgs, komplektā ar šarmanto smaidu tas mulsinoši valdzina un pakļauj jebkuru. Joprojām. Aktrises kolēģi atzinuši – būdama ļoti radoša un idejām pārpilna, cilvēciski Lilita ir diezgan nepieejama. Viņai vis nepieskriesi, uz pleca neuzsitīsi. Bet leģendārā teātra kritiķe Lilija Dzene pēc kāda Dailes teātra 90. gadu brauciena uz Stāmerienu Lilitai pat veltījusi apzīmējumu: blazētā Ozoliņa.
Klīdušas leģendas arī par Ozoliņas sprāgstošo temperamentu: dusmās rāvusi nost it kā nepareizi pašūtu izrādes kostīmu… Kad reiz aktrisei par to jautāju intervijā, viņa pasmējās, ka jaunībā tiešām bijusi nesavaldīga, emociju karstumā teikusi to, kas uz mēles. Tagad esot citādi.
«Un man vairs nevajag visu uzreiz. Bet tie, kas mani sajūt, tie tiek man tuvāk.»
Tā bija stindzinoši auksta pēcpusdiena Dailes teātra mēģinājumu telpā pirms gadiem desmit, kad pirmoreiz Lilitu intervēju. Mēs saslēdzām visas lampas, bet tik un tā salām. «Dodiet savu krūzi, tūliņ kaut ko ieliešu.» Aktrise izņēma no somas mazu pudeli, gluži kā karaliene Elizabete savu blašķīti, un iegāza manā tikko izdzertajā kafijkrūzē pamatīgu šļuku spilgti sarkana šķidruma. Tad smaidīdama noraudzījās manā skābajā sejā, kad izdzēru pirmo malku. Ziniet, tas nu gan bija apburošs mirklis… Es taču aizvērtām acīm būtu izdzērusi jebko, ko šī māksliniece piedāvātu.
«Mans dopings! Simtprocentīga dzērveņu sula!» viņa paziņoja. Mūsu saruna acumirklī ieguva siltāku noti. Lilitas sniegbaltā berete mirdzēja lampu gaismā un krāšņi kontrastēja ar tumšsarkano dzērienu uz galda. Šajā rakstā – daudz arī no tā, ko toreiz atstāju nepublicētu.
Kaut Ozoliņa mēdz uzsvērt, ka skolā sapņojusi par medicīnas studijām un pat apguvusi medmāsas arodu, viņas biogrāfijā ir arī Rīgas Pionieru pils teātris.
Tādēļ iznāk, ka Tautas kinoaktieru studija ir bijis itin loģisks nākamais solis. Lilita stāstīja: «Dzīvoju Čiekurkalnā, un, kad aizej līdz dzelzceļam un izlien vilcienam pa apakšu, turpat netālu jau ir Šmerlis, kinostudija, kur veidojās Tautas kinoaktieru studija. Aizgāju turp vasarā pēc 10. klases, mani uzņēma, nokļuvu pie Aloiza Brenča.»
Kino vilinājums izrādījās spēcīgāks par medicīnu, Lilita piedalījās filmu masu skatos, spēlēja arī nelielas lomiņas. Režisora Brenča trenētā acs nekļūdīgi virzīja jaunieti uz teātra mākslas studijām, Medicīnas institūts varot pagaidīt. Tieši Brenča vadībā Lilita nospēlēja gan savu pirmo kinolomu, gan arī vēlāk – visspožāko.
Kad Brenčs veidoja savu debijas mākslas filmu «Kad lietus un vēji sitas logā» (1967), spiegu gabalu par mežabrāļu tēmu, Lilitu viņš aicināja Leinasāra (Harijs Liepiņš) mīļotās lomā. Viņai toreiz bija 19 gadu. Tiesa, aktrises atmiņās par šīs lomas tapšanu ir daudz asaru. Bet brīnums gan tas nav – ja darbā satiekas divi perfekcionisti.
«Savā centībā vēlējos visu izdarīt tik labi, ka labāk nespēju. Līdz saspringumam centos. Un, tiklīdz Brenčs ko stingrāk pateica, man jau no saspringuma lija asaras. Beigās bija pat tā, ka raudāju, tikko pieskārusies kinostudijas durvju rokturim. Harijs Liepiņš jokoja, ka es raudot nepareizi: vispirms vajag ieiet studijā, sākt kaut ko darīt un tad raudāt, nevis pirms laika. Kad es tā riktīgi izraudājos, līdz stadijai, kad jau iestājas vienaldzība, tad beidzot kļuvu dabiska, dzīva lomai.»
Mīlestības nojausma
«Ilgais ceļš kāpās» ir fenomens. Pirmo reizi (ideoloģisko iespēju robežās) atsegta mūsu tautas traģiskās vēstures maliņa, un tas darīts gudri, skarot ikvienu sirdi – izmantojot liktenīgu mīlestības stāstu. Skaistā, gudrā Marta ar zilajām acīm iemīl zvejnieku Artūru, bet pārpratums viņus izšķir.
Marta izmisumā ļaujas rūpnieka dēla Riharda bildinājumam, pēc kara nonāk izsūtījumā kā budža meita… Šī loma patiesībā bija rakstīta Vijai Artmanei, taču ceļš līdz filmēšanai ievilkās tik garš, ka beigu beigās primadonna novecoja un lomai vairs nederēja. Brenčam nācās meklēt citu aktrisi.
Uz Martas lomu nopietni pretendēja lietuviete Gražina Baikštīte. Brenčam patika lietuviešu aktieri, viņi esot dzīvāki par latviešiem. Taču viņš strauji mainīja domas, kad koncertuzvedumā «Pērs Gints» no jauna bija pamanījis Ozoliņu, kura spēlēja Solveigu.
Tāds trauslums, savienots ar tādu iekšēju spēku, ka režisoram nav bijis jautājumu – Marta būs vienīgi Lilita.
Un vēl: režisors ir atzinis, ka Martas tēlā atbalsojas arī kaut kas no viņa mātes – raksturs, izjūtas (mīlējusi kādu virsnieku, taču palikusi ar bērnu tēvu). Tiesa, oficiālu atbildi pēc aktierprovēm Lilita gaidījusi ilgi – mēnešus četrus.
Vēlāk aktrise par Martas lomu sacīs: «Kaut ārpus mājas par to runāt nedrīkstēja, kopš bērnības zināju, ka arī manu ģimeni ietekmējis padomju laiks. Brenčs teica, lai filmā paņemu šo izjūtu. Tagad varu teikt, ka ar šo lomu esmu vecākiem atdevusi emocionālās izpratnes parādu.»
Ap filmu virmoja milzums aizkulišu stāstu.
Gan kā filmas Artūrs (Jozs Kiseļus) pēc sešām ūdenī pavadītām filmēšanas stundām iemantojis radikulītu, gan kā Brenčs dusmojies par grimētāju darbu, veidojot Martu brieduma gados, gan – cik rezervēti pret Lilitu izturējies Kiseļus, ārpus kadra pat nekontaktējies, uzreiz slīdējis projām, tikai vēlāk aktrise uzzinājusi, ka tieši tāda bijusi režisora iecere.
Mans diktofons glabā šādu Lilitas atzīšanos: «Tobrīd nevarēju saprast, kas par lietu, kāpēc viņš pazūd. Kad kadrā gaidījām nākamo dublu, arī tad Jozs izturējās man neizprotami, tā dīvaini skatījās. Beidzas kadrs, viņš pagriežas un aiziet. Velns parāvis, kas tas par variantu, es domāju. Vai nu viņam ir bail, vai nu ir pārņemts ar sevi un domā, ka esmu viņā līdz ausīm samīlējusies… Vai arī viņam šķietu tāda muļķe, ar kuru nav vērts pat runāt. Kad pirmajās sērijās jau bijām savas ainiņas nospēlējuši, Brenčs beidzot pateica: es nobrīdināju palīgus, lai nelaiž jūs vienu pie otra.
Gaidot, kamēr sakārto kadru vai gaismu, ar Romualdu drīkstēju runāt, bet Jozs vienmēr tika aizvilkts projām it kā grimu sakārtot, it kā vēl kaut ko.
Mums nebija iespējas būt aci pret aci ļoti personīgi. Lai uzturētu mīlestības nojausmu, līdz galam neatklāto vīrieša noslēpumu. Jo kā gan citādi aktieris var nospēlēt mīlestību – šo mulsumu? Tas bija ļoti gudri. Kad dodamies kadrā, iekšējās izjūtas nekur nepazūd, tās rada īpašu gaisotni. Tās arī palika manī. To var saukt arī par mīlestību. Un tāda tipa vīrietis, kāds bija Jozs Kiseļus, man ļoti patīk. Ļoti. Vēlāk jau sadraudzējāmies. Pēc tam satikāmies Baltkrievijā, kur ierados filmēties. No rīta ar lidmašīnu ielidoju, mani atved uz viesnīcu, un skatos: kopā ar meitu viņš nāk ārā no tās pašas viesnīcas un brauc uz filmēšanos citā filmā. Man arī bija līdzi meita. Kopā devāmies pusdienot, visu ko pļāpājām. Tad abas ar meitu bijām aizbraukušas pie Joza ciemos jaunajā Viļņas dzīvoklī.»
Lilitas spēles manieri «Ilgajā ceļā kāpās» kāds salīdzināja ar Hemingveja aisberga principu: vairāk ir nepateiktā nekā klaji izrādītā, tomēr viss ir pasacīts – skatienā un harmoniskā atturībā.
Šī filma ir arī retā reize, kad Lilita ekrānā dzied pa īstam (kaut sevi par dziedošu aktrisi neuzskata) – atcerieties viņas silto balsi aizkustinošajā šūpuļdziesmā «Circenīša ziemassvētki»!
Pēc Martas lomas Lilitu Ozoliņu Padomju Savienībā uztvēra kā jaunu Viju Artmani, viņa baudīja ārkārtīgu popularitāti un skatītāju mīlestību. Viņai sūtīja vēstules un dāvanas, izteica precību piedāvājumus.
«Solīja dāvināt gan govi, gan akordeonu, ja tikai iziešu par sievu. No tiem laikiem esmu saglabājusi lielu kasti ar neparastākajām vēstulēm – no labiem vārdiem līdz draudiem, kas būs, ja neprecēšos.»
Baltija šķita kas tāls un ekskluzīvs, tik ļoti, ka dzīve sajuka ar kino, un turpmāk Martas tēlu bieži sajauca ar pašu Lilitu.
Ir kāds apburošs stāsts, ko aktrisei ļoti patīk atcerēties.
«Reiz Ļeņingradā atgriezos no filmēšanas, grupa mani atveda uz staciju un atstāja; stāvēju tur viena un gaidīju vilcienu. Bija vēls, auksts, puteņoja. Nebija necik omulīgi tā vienai stāvēt. Pēkšņi mani uzrunāja sieviete, kura tur uzkopa: «Ti že Marta!1 Tev auksti? Iesim, iedzersim tēju!» Bija tik jauki, ka uzreiz domāju – tagad pasaki, ka tev dzīvē ir cits vārds un dzīve ir cita, ka Marta ir tikai izdomāts tēls, ko spēlēju filmā, un – paliec bez tējas! Filmā bija notikusi tāda dzīves atpazīstamība… «Nu, kā klājas tavam dēlam? Kā jūs ar Artūru vispār dzīvojat?» Un es šai jaukajai sievietei sāku stāstīt. Fantazēju, ka dēls ir vesels, ka vīrs strādā. Tā papļāpājām.»
Filmas finālā Brenčs ir atstājis daudzpunkti, un skatītāji ilgojās pēc turpinājuma. Labi vien ir, ka tas tomēr netapa; turpinājumi parasti neizdodas.
Bet Lilita Ozoliņa skatītāju sirdīs vienmēr paliks mazliet Marta. Arī profesionāļu vidē aktrisei nereti uzlika Martas tēla zīmogu. Zvanīja no Savienības kinostudijām, aicināja filmēties, un, kad Lilita prasīja par scenāriju, viņai atbildēja – jums nekas nebūs jādara, tikai jābūt kā Martai.
«Sajūta bija tāda, ka viņi domā – neko citu neprotu.»
Turpmākos gadus pat vistālākajās sādžās pa atvērtiem logiem vakaros skanēja Raimonda Paula smeldzīgā filmas melodija, un sievas, septiņus vakarus noraudājušas pie televizora, savus jaundzimušos nosauca par Martām un Artūriem.
Eidonkulis
90. gadu kinohronika glabā kadrus no Lilitas jubilejas raidījuma televīzijā, kur viņu sveikt atnācis arī Eduards Pāvuls. Un ko dara Lilita? Kā maza meitene viņa apķeras Eidim ap kaklu, lūpas čukst paldies, pār vaigiem rit asaras… Jo… Pāvuls taču ir krietnais Jēkabs Ozols, Martas tēvs no «Ilgā ceļa kāpās». Šī partnerība kino bijusi kas vairāk par mīlestību. Uz teātra skatuves viņi kopā nav bijuši, bet tas, ko Lilita no Eduarda Pāvula saņēma «Ilgajā ceļā kāpās», nebija aizmirstams.
Mans diktofons glabā šādus aktrises vārdus: «Mums bija tikai divas kopīgas epizodes – viena mājās, otra pie mājas pagalmā, vairāk jau nebija. Taču tas bija kas tāds… Tas maģiskais loks, kādā viņš tevi ietver… Apkārt vairs nekas neeksistē. Ir tikai viņa acis, un tāds siltums plūst. Tāda mistika, ko saproti vien tad, kad esi jutis, nav nemaz tādu vārdu… Sajust, kā aktieris nevis rāda, kāds gudrs, cik daudz var izdarīt, bet darbojas vienīgi uz partneri, atsakoties no sevis kā aktiera. Tu peldi tajā… Un pēkšņi ir sajūta, ka esi tik laba aktrise, ak šausmas… To man vajadzēja izjust vēlreiz, tas bija radikāli.»
Vienīgo reizi dzīvē aktrise pati gājusi režisoram prasīt lomu – «Zītaru dzimtā» (1989). Tāpēc, ka kapteinis Zītars ir Pāvuls.
«Biju laimīga, ka Brenčs atļāva Alvīnes lomā vēlreiz būt partnerībā ar Eidonkuli.»
Filmēšana notika Kalnu Altajā, Lilitai līdzi bija meita. No kalniem lidojuši tādā helikopterā, kur kājas paliek karājamies ārā. Pāvuls rītos gājis uz tirgu pēc zemenēm, Lilita cienājusi Eidi ar burkā vārītu zupu no paciņām. Arī Pāvuls allaž uzsvēris, ka Lilita Ozoliņa ir viņa otrā īpašā lomu partnere (pirmā bija Dina Kuple).
Lilitai Ozoliņai bijis milzum daudz spožu lomu uz skatuves, kino viņa spēlējusi vismaz 35 filmās…
Bet ir divas pavisam nelielas, taču absolūti neaizmirstamas pēdējā laika kinolomas, kurās aktrisi noteikti vajadzētu redzēt.
Pirmā ir mazītiņa, skaudra epizode filmā «Melānijas hronika» (2016) – sieviete izsūtījumā. Daži tajā kā prototipu saredz Benjamiņa kundzi, citi – Martas mūža noslēgumu. Dāma, kas zaudējusi visu, sēž ratos kopā ar citām izsūtītajām sievietēm. Aizkadrā skan sādžinieku sauciens: «Fašistov privezļi!»2 Braucēji rimti izkrauj mantas… Lilitas varone – lēni dodas pāri pļavai meža nekurienē…
Otrā ir titulloma Monikas Ivonnes (Pedersenas) Amerikā veidotajā īsfilmā Oma (2019). Tā stāsta par latviešu vecmāmiņu, kas ierodas ASV apciemot sen nesatikto meitu un mazbērnu, kurš aizmirsis dzimto valodu, zina tikai – labrīt un čau…
Triekties pāri okeānam īsfilmas dēļ – tas liecina arī par itin jauneklīgu azartu. Kā viss notika, jautāju Monikai.
«Izstāstīju aktrisei ideju. Viņai patika. Teicu: «Nu tad pērku lidmašīnas biļetes?» Viņa atbildēja: «Labi!» Losandželosā noīrēju Lilitai omulīgu mājiņu. Rītos savā mašīnā vedu viņu uz filmēšanu, jutos laimīga, kad viņa pa auto logu pētīja palmas un priecājās, ka mums te katru dienu saulains laiks. Tas bija apbrīnojami – visur, kur vien Lilita gāja kādreizējo padomju emigrantu vidē, viņu pazina un sauca par Martu. Iegājām mazītiņā krievu produktu veikaliņā, personāls uzreiz skrēja pēc telefoniem, fotografēja un lūdza autogrāfu. Lilitu iemīlēja arī amerikāņu kinogrupa, pētīja informāciju par aktrisi internetā, skatījās filmas, kur viņa spēlē. Viņa raisījusi amerikāņos interesi par latviešu kino.»
Noslēpums
Lilita šķiet sieviete bez vecuma. Ja vēlas, spēj būt reibinoši šarmanta, īpaši, kad runā ar publiku Krievijā. Martas lomas atnestā mīlestība no turienes atstarojas joprojām. Spoži blondie mati karē griezumā, spodrais smaids… Elegance un pašcieņa, ar kādu aktrise uztver faktu, ka gadu mazāk nepaliek…
Neticami, ka jaunībā viņa ļoti pārdzīvojusi par izskatu, – deguns šķitis par uzrautu, plaukstas par nesievišķīgām.
«Ja jūs būtu redzējusi manu mammu! Cik viņa bija skaista jaunības bildēs – ar cepuri vai baltajā iesvētību kleitā… Ne velti, kad vācu kinostudija šeit filmēja filmas un mamma strādāja par režisora palīdzi, viņai piedāvāja doties uz Vāciju mācīties kinoskolā. Es esmu līdzīga tēvam.»
Lilita ir apbrīnojami izturīgs cilvēks. Biedējoši stipra, kā reiz sacīja viņas meita. Nav brīnums, ka reiz uz skatuves spēlējusi pat ar lauztu kāju, – «Nāves dejā» Minhenes festivālā ar krievu drāmas teātri. «Dakteris sadeva zāles un teica – ej!»
Lilitas spēlētās varones alkst mīlestības. Aktrises pašas dzīvē nevar būt citādi, vai ne? To jautāju toreiz pie dzērveņu sulas. Aktrise atbildēja, ka dzīvē jūtas bagātīgi mīlestības apdāvināta.
«Bet ir bijis arī tā, ka mīlēt nav atļauts. Ir dažādi apstākļi, kad tas nevar notikt, lai kā tu gribētu. Trausla, pulsējoša sajūta, un ļoti sāp, tā, ka tu tiec sagriezts gabaliņos… Zināt, par ko brīnos?
Kāpēc dzīves melnajos periodos tas tur augšā man nepiespēlē mīlestību?
Kad viss sakārtojas un nomierinos, pēkšņi viņš man uzdāvina mīlestību (nav svarīgi, laimīgu vai nelaimīgu) un izjauc manu mieru. Kā tā?»
«Reiz ar Ausmu Kantāni bijām Parīzē. Divas vien, brīvas, bez kādām grupām. Vakarā sēdējām kafejnīciņā. Un ienāca vecīšu pāris. Es no viņiem nevarēju atraut acis. Kundzīte safrizējusies, pat uzsārtināti vaidziņi. Līdzās kungs ar spieķīti. Rokās sadevušies, atnākuši uz šo kafejnīcu. Pasūta glāzi vīna. (Ilgi klusē.) Es skatījos uz viņiem un apskaudu. Šķiet, manā dzīvē tā nekad nebūs. Ziniet, ļoti gribētos, lai būtu. Bet sajūta ir, ka nebūs. Ai, bet tas laikam ir pārāk atklāti…»
Šobrīd Lilitai ir publiskās klusēšanas periods. Kad piezvanu un stāstu, ka esmu uzrakstījusi šo rakstu, viņa atbild:
«Man noteikti jāizlasa. Tad iedzeršu sirdszāles un, ja spēšu, jums atzvanīšu. Bet atsakos runāt par to, kāds patlaban ir mans emocionālais stāvoklis un kā sevi vērtēju kino. Pat Teātra Vēstnesim tikko lielo interviju atteicu. Tāpēc, ka… Nu, nevēlos es šobrīd runāt.»
Bet senajā intervijā ar dzērveņu dopingu Lilita stāstīja, ka bērnībā bieži sapņos ir lidojusi un šo iekšējo izjūtu ieplūdinājusi arī lomās teātrī.
«Kad sapnī nāca kāds apdraudējums, vienmēr pacēlos gaisā un lidoju projām. Šī sajūta sākas kaut kur pakrūtē, tāds vieglums…»
Lai lidojuma sajūta vienmēr būtu pa rokai, māksliniec!
Raksts publicēts žurnālā «Santa» Nr 4 2021.
1 Tu taču esi Marta! (Krievu val.)
2 Fašistus atveda! (Krievu val.)
