Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aija Andrejeva ar savu vīru Jāni ir kopā jau piecus gadus. No malas šķiet, ka viņa kļuvusi līdzsvarotāka, pašapzinīgāka, arī drosmīgāka. Taču pati Aija žurnālam Santa par to saka: «Varbūt tā izskatās, bet man pašai liekas, ka esmu kļuvusi bailīgāka. Varbūt tā ir atbildība pret dzīvi – ģimene tomēr. Bet ar bailēm manī cīnās arī senais draivs. Kad vajag savākties, tad skrienu.»
Jā, draivs Aijā ir spēcīgs – riska vilkme. Leģendārais helikopteru saimnieks un pilots Aldis Pauga stāstījis, ka reiz naktī Aija kāpusi Alda Bell VIP, lai lidojumā piedzīvotu bīstamas virāžas. Aijai sajūsmā iemirdzas acis: «Ā, draudzenes Madaras tētis! Jā, es viņas dzimšanas dienas pasākumā helikopterā taisīju nāves cilpas. Biju vienīgā, kas piekrita lidot naktī. Pacēlāmies virs tumsā izgaismotās Jelgavas. Uztaisījām vienu virāžu, otru. Super!
Kādreiz no augstuma vispār nebaidījos, bet vai tagad tik droši kāptu helikopterā?
Laikam ne. Šajā ziņā esmu mainījusies. To novēroju, arī, piemēram, lielajos kalnos slēpojot: abas ar Emīliju (vīra Jāņa vecākā meita – red.) atgriežamies no kalna, un vagoniņš sāk šūpoties. Uzreiz iztēlojos, kā tūlīt gāzīsimies, esmu stīva no bailēm, bet saprotu, ka nedrīkstu izrādīt, citādi sabīsies arī Emīlija. Tāda atbildības sajūta parādījusies.»
Tomēr Aija joprojām dodas arī neprātīgos ceļojumos – bija pat aizdevusies uz Peru. Viena, bez Jāņa. «Pasaule iepauzēja lokdaunā, bet es izdzīvojos pa džungļiem. Būtu zinājusi, kā tur ir, droši vien nebrauktu. Vēlme pēc piedzīvojuma ir lielāka nekā šaubas, vai tikšu ar to galā. Kad ceļotājs Gundars Bojārs plānoja braucienu, sieva viņam ieteikusi, ka vajag līdzi arī kādu meiteni, kas pašķaidītu to četru veču kompāniju.» Jautāta, vai Jānis tā mierīgi viņu palaidis, Aija saka: «Nuja! Satikos ar puišiem, sapratu, ka – visu cieņu – ar viņiem var iet izlūkos.»
Peru jau nav nekāda medusmaize, un rodas dabisks jautājums: kas šajā ceļojumā Aijai bija visgrūtākais.
Skan godīga atbilde: «Džungļi. Bojārs jau neiet vispārzināmus maršrutus. Viss ārpus komforta – nav elektrības, jāguļ koka būdiņā. Labi, ka bija moskītu tīkls, ko aplikt ap gultu un kārtīgi satīt. Man ir nopietna kukaiņu fobija, un pēc Peru džungļiem tā nekļuva mazāka. Džungļi ir dzīvi, jau ieejot to var dzirdēt. Un tur vienmēr ir risks. Ir noteikumi, kas jāievēro, lai nenodarītu sev pāri. Mums bija lielisks gids, vietējais biologs, viņš teica: pie kokiem neskarties, var būt indīgi kukaiņi vai asi dzeloņi. Džeki ar mačeti cirta ceļu, man mačetes nebija, gāju taustoties, lai neuzbrūk kāda ložu skudra, bullet ant – ja iekodīs, mocīsies nedēļu. Kad pēc džungļiem beidzot nonācu Andu kalnos, uzelpoju…»
Visu sarunu ar Aiju Andrejevu lasi digitālajā žurnālā Santa+ un jaunākajā žurnāla «Santa» numurā!
