Aijas Andrejevas svētceļojums: Es gāju izdzēst sava tēta telefona numuru…

– Kad ar tevi tikos pirms četriem gadiem, tu biji Aija pirms Himalajiem. 
– Un sabiedēta, ka tur būs šausmīgi grūti. Nē, viegli nebija, bet izturami, jo kāpu kopā ar cilvēku, kuru mīlu (mūziķis Jānis Aišpurs – I. M.), un mums bija superīgs gids. Varēju atslēgt prātu, vienīgais, par ko bija jādomā, – kur likt kāju. Tā arī ir kalnu maģija. Kad izej cauri ziedošam rododendru mežam un pēkšņi sākas ziema, jo ieraugi sniegotās virsotnes, tev aizsitas elpa. Aiz laimes raudāju no tā, ko redzu.

Toreiz Himalajos… Uzkrāsoju sarkanas lūpas. Uzkāpām, un abi ar Janku raudājām.

– Tu kāpi deviņas dienas, lai remdētu nedzīstošas sāpes un nokāptu citāda. Teici: «Tas būs mans svētceļojums. Manuprāt, tur es brāli spēšu palaist.» (Aijas mazais brālis Anrijs bez vēsts pazuda pirms 18 gadiem šosejas Rīga–Daugavpils posmā starp Lielvārdi un Ikšķili. Un tā arī neatradās – I. M.)
– Ir mainījusies sajūta, ar kādu dzīvoju, skatoties uz šo notikumu. Ar laiku iemācies, ka korekcijas ievieš tikai laiks. Toreiz Himalajos… Uzkrāsoju sarkanas lūpas. Uzkāpām, un abi ar Janku raudājām. Tagad, domājot par to kāpienu, saprotu, ka dabu un kalnus izbaudu ar katru šūniņu. Oktobra sākumā Skotijā gājām ļoti grūtā vienas dienas kāpienā. Liec soli un nedomā ne par ko citu, tas ir drošības jautājums. Un galva iztīrās tukša. Virši jau bija paziedējuši – kur vien skaties, virši, virši, virši, tādas kupenas. Man tagad gribas ziemeļus, skarbo dabu. Uz Aļasku varētu aizbraukt.

– Šodien tu teici: ja es būtu zvanījusi tev pagājušajā gadā, tu nebūtu ar mani tikusies un nerunātu. Kāpēc?
– Tāpēc, ka atkal biju emocionālā bedrē.

– Jā, tavā Instagram profilā ko tādu nolasīju. Vai esi gatava stāstīt, kas ar tevi tad notika?
– Tēta (Opus Pro mūziķis Oļegs Andrejevs jeb Alex – I. M.) pēkšņā aiziešana man bija ļoti liels trieciens, no kura ilgi nespēju atkopties. Atskatoties, kā bija toreiz, kad pazuda brālis… Tad šoks izstiepās uz gadiem, jo nebija cilvēka, ko apglabāt.