Rīga +22°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro un raksta Jānis Rukšāns
- Sīpolpuķu selekcionārs un kolekcionārs
- Latvijas Zinātņu akadēmijas bioloģijas zinātņu goda doktors
- Par īpašiem sasniegumiem darbā ar sīpolaugiem ieguvis Lielbritānijas Karaliskās dārzkopības biedrības Sera Daniela Hola balvu
Zemes mitrumu alkstošie
Šķiet, ka ne katrs zina, kā sauc vienu no agrīnākajiem pavasara ziedaugiem, kas sastopams, šķiet, visā Latvijā ēnainos lapu koku un jauktos mežos, parasti lazdainēs. To ziedi, kas nedaudz atgādina mazu lauvmutītes ziedu, sakopoti nelielās, parasti dūmaini violetās vārpās. Tie zied agri pavasarī, kad virsaugi vēl nav salapojuši un līdz ar to neaizsedz saules gaismu, kad zeme vēl ir sniega mitruma pilna. Vasarā salapojušie virsaugi cīrulīšus noēno, atņem tiem augsnes mitrumu, bet jūnija vidū ne gaisma, ne mitrums tiem vairs nav vajadzīgi, jo cīrulīši jau ir beiguši veģetāciju, izveidojuši jaunu apakšzemes bumbuli un izkaisījuši savas sēklas. Pērno lapu veidotā zemsedze un virsauga lapojums sargā augsni no pārkaršanas un cīrulīšu bumbuļus no izžūšanas, jo bumbuļi tiem ir kaili, tos nesedz sausās zvīņlapas, kā tas ir īstajiem sīpolaugiem. Un tomēr dārzkopji cīrulīšus pieskaita sīpolaugiem, kaut arī botāniski tas nav īsti pareizi. Nu bet tā jau dārznieki ieraduši – nedaudz vienkāršot botāniķu stingri zinātnisko klasifikāciju.
Botāniskie smalkumi
Pavisam apzinātas apmēram 450 cīrulīšu sugas, no kurām tikai mazāk par pusi var pieskaitīt sīpolaugiem. Ir gan viengadīgas, gan daudzgadīgas sugas, gan sīpolaugi, gan sakneņaugi. No viengadīgajiem cīrulīšiem pie mums vairāk audzē Corydalis lutea un Corydalis ochroleuca – tie nesen izdalīti atsevišķā ģintī Pseudofumaria –, kaut gan dārznieki allaž ir konservatīvāki par botāniķiem un joprojām tos dēvē par Corydalis. No daudzgadīgajām sakneņsugām pie mums audzē Corydalis nobilis, kas sasniedz pusmetra augstumu un zied vasarā. Tā ir īpatnēja cīrulīšu suga, kas atšķirībā no citām neizkaisa tālu visapkārt savas sēklas, turklāt tās arī ārpus augsnes dīgtspēju saglabā vismaz pusgadu. Tie ir gan saulmīļi, gan ēnmīļi.
Virknei cīrulīšu sugu bumbulis ir viengadīgs, un ik gadu to aizstāj jauns (līdzīgi kā tulpēm), no vecā pāri paliek tikai plēksnītes. Citām sugām bumbulis ir daudzgadīgs un tikai gadu no gada aug lielāks. Tās pavairo ar sēklām. Tiesa, sēklas jāsēj uzreiz pēc to ievākšanas, jo vairumam sugu tās ļoti strauji zaudē dīdzību. Faktiski cīrulīšu sēklas izsējas nenobriedušas, un tām nepieciešama augsne ar tās vielām, lai sēklas izietu pēcbriedi un sagatavotos dīgšanai.
Neveiksmes esmu piedzīvojis tikai ar dažām sugām, kas prasa ļoti specifiskus apstākļus. Tomēr vairākums pie mums aug labi, ja vien ievērojam sugas izcelsmes vietai atbilstošās prasības.
Sugas ar viengadīgiem bumbuļiem sāk masveidā ziedēt trešajā gadā pēc sēšanas, retumis otrajā, bet sugas ar daudzgadīgiem bumbuļiem – tikai ceturtajā vai piektajā gadā.
Cīrulīšu kosmoss
Bet nu – ieskicēšu plašo cīrulīšu pasauli un audzēšanas īpatnības!
1. Sugas ar viengadīgiem bumbuļiem
Tās dārzkopībā ir visnozīmīgākās, jo šīs sugas kultūrā parasti labi vairojas veģetatīvi, līdz ar to var veikt selekciju un pavairot klonus, izveidojot šķirnes. šie cīrulīši ir ziemcietīgi un ilgmūžīgi, kā arī ļoti variabli. Savvaļā sīpola izmērs reti pārsniedz krietna zirņa lielumu, bet kultūras apstākļos bumbuļu diametrs sasniedz 1,5–4 cm un pat vairāk, turklāt ievērojami pieaug auga izmēri, ziedu lielums un ziedēšanas bagātība. Pēc augšanas prasībām sugas ar viengadīgajiem bumbuļiem iedala trijās grupās: rietumu mežu sugas, sīpolaugu joslas sugas un austrumu mežu sugas.
Rietumu mežu sugas
Šajā grupā ietilpst arī mums vispazīstamākie mežu blīvguma cīrulīši (Corydalis solida). Savvaļā tie satopami viscaur Eiropā un Kaukāza kalnos. Ogres upes krastos atradu tīri pienbaltu īpatni, kas kļuva par pamatu manai šķirnei ‘Snowstorm’. Sevišķi liela krāsu daudzveidība raksturīga Balkānos (ķiršsarkanas un leduszilas formas) un Penzas apkaimē (Krievija) augošajām populācijām. No tur ievāktā materiāla esmu izveidojis daudzas populāras un iecienītas šķirnes. Nosacīti pie šīs grupas var pieskaitīt arī Sibīrijas vīkallapu cīrulīti (Corydalis bracteata), kas ir viena no krāšņākajām cīrulīšu sugām ar ļoti lieliem, koši gaišdzelteniem ziediem līdz 25 cm garā stublājā.
Pie šīs grupas pieder arī šaurlapu cīrulītis (Corydalis angustifolia) no Kaukāza ar baltiem vai viegli sārtiem ziediem, Kaukāza cīrulītis (Corydalis caucasica) ar ļoti lieliem, violeti sārtiem ziediem, Pačoska cīrulītim (Corydalis paczoskii) no šobrīd Krievijas okupētās Krimas ziedi ir gaiši purpursārti ar tumšu purpura knābīti paretā, bet garā, ļoti īpatnējā ziedkopā, un to grūti sajaukt ar citām sugām. Vitas cīrulītis (Corydalis vittae) no Kaukāza ir viens no visvēlīnāk un ilgstošāk ziedošajiem cīrulīšiem un nešaubīgi arī viens no visskaistākajiem. Ziedi tam ir ļoti blīvās vārpās, spoži balti, pumpurā nedaudz zaļganīgi, bet noziedot kļūst viegli zeltaini.
Kā audzēt?
Rietumu mežu sugu pārstāvji ir visvieglāk audzējamie cīrulīši un labi augs jebkurā dārzā, kur ir daudzmaz normāli apstākļi augu attīstībai – noder gan atklātām vietām, gan pusēnai, var tikt stādīti akmeņdārzā, dobēs, zem vasarzaļiem krūmiem un labvēlīgos apstākļos tie sāks vairoties ar pašizsēju. Savvaļā to bumbuļi parasti izvietojas sekli, tāpēc arī dārzā tos nevajadzētu stādīt dziļāk par 10 cm, optimāli 5–7 cm. Augsnei jābūt auglīgai, irdenai, neitrālai vai vāji skābai ar labu drenāžu. Cīrulīši būs ļoti pateicīgi par plānu pussatrūdējušu lapu vai kūdras mulču, kas pasargā gan no kailsala, gan no augsnes pārliekas izžūšanas vasarā. Pārstāda miera periodā – no jūnija līdz augusta beigām. Var rakt jebkurā laikā no lapu nodzeltēšanas līdz brīdim, kad sāk veidoties jaunās saknes.
Ļoti jāuzmanās no sīpolu izžūšanas glabāšanas laikā. Tāpēc labāk tos turēt kastītēs, pārbērtus ar kūdru, vai plāna polietilēna maisiņos, kas nodrošina elpošanu, bet neļauj izžūt. Ja bumbuļu nav daudz, tad maisiņā jāieber kūdra, kas palīdz saglabāt mitrumu. Tomēr vislabāk šos cīrulīšus ilgi ārpus augsnes neglabāt, jo tie lieliski aug arī bez pārstādīšanas. Savā agrākajā dārzā es biju uzracis nelielu zemes strēli straujas Amatas pietekas krastā. Tur starp alkšņu rindām man auga cīrulīšu un sniegpulkstenīšu kolekcija. Kad pārcēlos uz citu vietu, pļava pamazām atkaroja savas pozīcijas, taču vēl tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, ik pavasari tā pārvēršas par raibu ziedu paklāju, ko nosedz tūkstošiem visdažādāko krāsu un sugu cīrulīšu, sniegpulkstenīšu, erantu, eritroniju, dažu dekoratīvo sīpolu sugu ziedi. Pļava tiek nopļauta pēc Jāņiem, kad sīpolpuķu sēklas ir izbirušas, jaunie sīpoli piebriedināti nākamā gada ziedēšanai un lapas ir atmirušas.
Austrumu mežu sugas
Šajā grupā var iekļaut sugas, kas savvaļā sastopamas Austrumsibīrijā, Mandžūrijā, Korejā, Japānā. Visagrāk ar koši debesziliem ziediem uzzied šaubīgais cīrulītis (Corydalis ambigua), tikai drusku vēlāk par to zied krāšņais cīrulītis (Corydalis ornata) ar brīnišķīgiem koši debesziliem, retumis sārti tonētiem vai baltiem ziediem. Visvēlāk no šīs grupas viegli audzējamajām sugām zied Turčaņinova cīrulītis (Corydalis turczaninowii), tam ir arī atšķirīgs lapojums. Vēlāk par Turčaņinova cīrulīti zied tikai Buša cīrulītis (Corydalis buschii). Tas uzzied, kad citi cīrulīši jau noziedējuši, – maija vidū ar koši purpursarkaniem ziediem. Šī suga veido ļoti oriģinālus, spilgti dzeltenus tievus rizomveida sakneņus ar paresninājumiem zarošanās punktos.
Kā audzēt?
Šīs sugas ir jutīgākas pret izžūšanu nekā rietumu mežu sugas, jo to dzimtenē vasaras allaž ir mitras. Svarīgi stādījumus regulāri apliet arī vasarā, it īpaši, ja ilgāk nav bijis lietus un ja audzējam tos atklātā laukā, pilnā saules gaismā. Augsnes ziņā prasības ir līdzīgas iepriekšējās grupas cīrulīšiem, tomēr tie ir pateicīgāki par vieglu noēnojumu, lai gan esmu tos audzējis arī pilnā saules gaismā. Vislabāk man tie jutušies vietā, ko pēcpusdienā noēno blakus augošie koki, bet rīta sauli tie saņem pilnībā. Ja šo cīrulīti iestāda par dziļu, tas jaunos sakneņus veidos stipri augstāk – dziļumā, kas šai sugai ir optimāls. Pārstādot ir gandrīz neiespējami izlasīt visus saknenīšus, un tas ātri var kļūt par nezāli dārzā – lai gan ļoti patīkamu –, kas maija otrā pusē jau ir nokaltusi un nemaz netraucē citiem augiem. Izcili noder stādīšanai zem krūmiem, kur var augt netraucēti ļoti daudzus gadus. Noraktie sakneņi ir sevišķi jutīgi pret iekalšanu. Pat trīs dienas ārpus augsnes vai kūdras tiem var būt liktenīgas, tādēļ tūlīt pēc norakšanas jāsamaisa ar viegli valgu pakaišu kūdru un jāglabā aiztaisītā plāna polietilēna maisiņā. Atklātā laukā karstajā maija saulē lapas var apdegt, tādēļ šī suga tomēr būtu stādama tikai pusēnā.
Sīpolaugu joslas sugas
Šādi dēvē zonu, kas sākas Vidusjūras apkaimē un sniedzas pāri Turcijai līdz Centrālāzijai. Klimats (sausas vasaras, vairāk vai mazāk aukstas ziemas, mitrums tikai rudenī un pavasarī) tur veicina sīpolveidīgu pazemes orgānu veidošanos. Šai grupai var pieskaitīt ļoti daudzas sugas, tādēļ pieminēšu tikai izplatītākās un vieglāk audzējamās. Zilganais (Corydalis glaucescens) savvaļā aug vidusāzijā un zied ar skaistām, blīvām, lielām, maigi sārtu ziedu vārpām. Ļoti lielas ziedvārpas veido Šangina cīrulītis (Corydalis schanginii) – ziedi tam maigi sārti ar purpurbrūnu knābīti. Līdzīgs pēc kopējā izskata, bet ar daudz krāšņākiem ziediem ir Ainas cīrulītis (Corydalis ainae), ko man izdevās atklāt Karatau kalnos Vidusāzijā. Ziedi tam ir neparasti skaisti, gaiši dzelteni ar rozā piesi un purpurbrūnu knābīti. Viens no skaistākajiem Vidusāzijas cīrulīšiem ir manā vārdā nosauktais Corydalis ruksansii. Šo sugu atklāju Ziemeļtadžikijā, Šingas aizā, un, atzīmējot manu ieguldījumu cīrulīšu izpētē un selekcijā, zviedru botāniķi tai deva manu vārdu. Ziedi tam ir ļoti skaisti, balti ar zilu svītriņu, graciozās, blīvās vārpās.
Kā audzēt?
Tā kā šīs grupas cīrulīši nāk no Vidusjūras platuma grādu kalnu stepēm un pļavām, tie priecājas par daudz sausākiem apstākļiem vasarā nekā iepriekšējās, kā arī pilnu saules gaismu. Tiem labāk patīk neitrālas vai viegli sārmainas augsnes. Pēc norakšanas nav vajadzīga īpaša aizsardzība pret izžūšanu. Tos, līdzīgi tulpēm, vēlams ik gadus norakt un līdz rudenim glabāt noliktavā, lai gan augsnē nejauši palikušie bumbuļi labi aug un zied arī nākamajā gadā. Sakņoties tie sāk vēlu, un arī stāda tos parasti tikai septembrī.
2. Sugas ar daudzgadīgiem bumbuļiem
Šīs grupas sugas parasti veģetatīvi nevairojas (var pavairot mākslīgi, bumbuļus dalot – sagriežot vai salaužot un brūci apputinot ar kokogles pulveri –, bet tas ir lēns un ne vienmēr sekmīgs process), tās pavairo galvenokārt tikai ar sēklām. Arī šajā grupā ir gan mežu tipa, gan stepes tipa sugas. Sēklaudži attīstās lēnāk nekā sugām ar viengadīgiem bumbuļiem. Svarīgi pārstādot neiekaltēt jaunos sēklaudžus. Pie viegli audzējamām meža tipa sugām pieder pie mums savvaļā (biežāk Kurzemē) reti sastopamais dobais cīrulītis (Corydalis cava), kam ziedi ir dažādos sarkanīgi violetos toņos, retāk balti (Moricsalā). Tam tuvu radniecīgs ir Maršala cīrulītis (Corydalis marshalliana). Pārējās sugas pieder stepes tipam un pie mums dārzā ir grūti audzējamas.
Kā audzēt?
Abas sugas pie mums jūtas lieliski, izcili aug un vairojas ar pašizsēju, taču ir sevišķi jutīgas pret bumbuļu iekalšanu, tāpēc uzglabājot obligāti jāapber ar pakaišu kūdru. Dārzā tās labāk stādīt vieglā pusēnā. Labi aug arī mālainās augsnēs, it īpaši, ja tās ielabotas ar lapu trūdzemi vai pakaišu kūdru.
Maz nelabvēļu
Šiem agrajiem ziedētājiem ir ļoti maz slimību un kaitēkļu. Nopietnākie ienaidnieki ir peles un žurkas, taču ne katru gadu. Ir gadi, kad cīrulīši šos grauzējus absolūti neinteresē, citu gadu atkal tie cenšas sameklēt pēdējo sīpoliņu. Slimības vairāk var kaitēt sēklaudžiem. Tās var būt dažādas Rhizoctonia, Pythium, Fusarium, Phytophtora, Alternaria un Botrytis ģinšu sēnes. Apkarošana nav viegla, jo katrai vajag specifiskus preparātus un ne visi ir pietiekami efektīvi.
Dažkārt cīrulīši var ciest no stipra vēlīnā sala, kas atgriežas pēc gara siltuma perioda pavasarī. Vieglāk to pārcieš sugas ar viengadīgiem bumbuļiem. Pat pilnībā nosalstot lapojumam, šīm sugām parasti veidojas jauni stublāji no snaudošā pumpura pazemes vīkallapas padusē. Diemžēl sugām ar daudzgadīgiem bumbuļiem nav šādas apakšzemes vīkallapas ar snaudošiem pumpuriem un, ja lapas nosalst (tas gan notiek ļoti reti), jaunas neveidojas, un bumbulis tiek novājināts.
Mana pieredze
Ieva Bondare, māksliniece, kuras dārzā Mārupē aug cīrulīši
Savus cīrulīšus ieguvām Nacionālajā botāniskajā dārzā no Arņa Seisuma – viena no pieredzes bagātākajiem kolekcionāriem un selekcionāriem. Dārzā stādījām rudens pusē – cīrulīšiem drīz pēc noziedēšanas nokrīt lapas, tādēļ tie var augt arī zālienā. Es stādīju gar dobju malām, un tagad tie ir izsējušies visapkārt un skaisti zied aprīlī. Mana pieredze rāda, ka vislabākais veids, kā ieaudzēt šos pavasara ziedētājus savā dārzā, ir dalīties. Es pagājušajā gadā ar daudziem padalījos ar sīpoliem, kas pārmēru bija pārņēmuši dobes.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
