Kas jāzina par kaļķa krāsām?

Īsi par svarīgāko:

• Kaļķa krāsa ir videi nekaitīga un elpojoša. Tā ļauj virsmai gan uzsūkt, gan izvadīt mitrumu. Šo krāsu var izmantot gan ārsienu krāsošanai, gan iekštelpās. Krāsa ir sedzoša, ar matētu virsmu, tai piemīt aktuālais nevienmērīguma šarms.
• Ārsienu krāsošana jāveic dienā, kad ir apmācies un mitrs laiks, jo kaļķis reaģē ar gaisu mitrā vidē un šādi krāsa pagūst sacietēt vienmērīgi. Piemēram, ziemas salā nevar krāsot – ja kaļķis izsalst, tas ir pagalam.
• Kaļķim piemīt dezinficējošas, antiseptiskas īpašības – agrākos laikos kaļķa krāsu allaž izmantoja pagraba un kūts sienu krāsošanai, jo vajadzēja tikt vaļā no pelējuma.
• Vislabāk kaļķa krāsu klāt uz kaļķa apmetuma. Ieteicams krāsot vairākās plānās kārtās. Savukārt, stiprināto kaļķa krāsu, kam pievienota celulozes līme, var klāt uz dažādām virsmām, dažādu veidu apmetumiem un mūra, kā arī uz rīģipša plāksnēm, taču tā nav piemērota virsmām, kas būs pakļautas lielai nodiluma slodzei. Turklāt šī krāsa var nedaudz smērēt.
• Strādājot ar kaļķa krāsām, jālieto aizsargbrilles un gumijoti darba cimdi, jo kaļķis (gan dzēsts, gan nedzēsts) ir kodīga viela. Ja krāsa uzšļakstās, kur nevajag, tā uzreiz jānomazgā ar ūdeni, lai neieēdas virsmā.

Stāsta EDGARS RAITUMS, Raituma krāsu darbnīcas vadītājs:

«Kaļķis reaģē ar gaisu, elpo un balansē telpā mitrumu, uzņemot to un atkal izgarojot. Izdedzināts jeb ūdenī nodzēsts kaļķis (kalcija hidroksīds) ir gan saistviela, gan pildviela. Biju reiz tādos kursos, kur dzēsām kaļķi pēc senām metodēm – sauso, nedzēsto kaļķi ieber koka kastē, pielej ūdeni un tad skatās, lai tas sasniedz gandrīz vārīšanās karstumu, bet nesāk gluži burbuļot, – pēc vajadzības pielej vēl ūdeni vai pieber kaļķi. Koka kastē tāpēc, ka plastmasa izkustu, bet metāls nevajadzīgi uzkarstu, paņemot kaļķim nepieciešamo siltumu sev. Kad kaļķis pietiekami uzkarsis, kastes saturu iegāž zemē izraktā bedrē, pārsedz un atstāj.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Evija Kalnbērza

Skandāls

Dzelzīša skandālā iesaistītā aktrise atklāj, kas patiesībā notika pēc «Spēlmaņu nakts»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Dzēšanās jeb savienošanās ar ūdeni ir ilglaicīgs process – lai kaļķis derētu krāsošanai un krāsojums arī godam turētos, kaļķim ūdenī jāstāv vismaz divus gadus, līdz tas līdzinās biezpiena masai. Kaļķis ir ļoti kodīga viela, piemēram, iesviežot kaļķī beigtu vārnu, tā ātri vien pazudīs (lasi – tiks saēsta) bez pēdām. Bet, skatoties no praktiskā viedokļa, senāk ļaudis tā arī darīja: kamēr kaļķis bedrē dzēsās, tajā ik pa laikam iesvieda pa kādam putna līķītim – tiem sadaloties, kaļķī nonāca papildu līmveida vielas, kas kaļķim palīdzēja iegūt lielāku stiprību.

Arī mūsdienās variants iegādāties sauso, dzēsto kaļķi, iemērkt to ūdenī kādā palielā baļļā, novietot pagrabā un atcerēties par to pēc pāris gadiem bija samērā populārs, taču ES drošības regulas šo procesu cilvēkiem pašiem vairs neuztic.

Tagad veikalos pieejami sausi dzēstie kaļķi, kas jāiemaisa ūdenī, bet mana pieredze liecina, ka tie nav tik kvalitatīvi, proti, smērē. Tāpēc vai nu jāpērk jau gatavas krāsas ar piedevām, vai pašam veikli jāprot piekult kaļķim klāt celulozes līmi – esmu mēģinājis pats dzēsto kaļķi savienot ar celulozi, bet nevaru apgalvot, ka man sanāca tikpat labs rezultāts kā zināmajai vāciešu Kreidezeit krāsai, kas nopērkama Kreidezeit Latvija Rīgā, Lienes ielā 8.»

Edgara padomi

• Kad kaļķi samaisa ar ūdeni un katru dienu no jauna apmaisa, virs nosēdumiem veidojas plāna kārtiņa dzidra šķidruma. To nolej nost un, tā kā šis ūdentiņš arī satur kalciju (kalcija karbonāts), to var izmantot kā grunti un labi stiprināt, piemēram, kaļķa apmetumu.
• Pirms krāsošanas sienas vajag samitrināt, lai tās neiesūc sevī ūdeni pārāk ātri un attiecīgi krāsa var lēnāk un vienmērīgāk žūt. Vēlamā virsma – kaļķa apmetums.
• Krāsošanai ar kaļķa krāsu nepieciešama mitra vide, lai žūšana noritētu lēnām un pakāpeniski. Agrāk, kad kaļķa krāsa bija bez līmvielu piejaukumiem, vēl jo svarīgāk bija notrāpīt piemērotus laikapstākļus – bez saules, dūmakainā dienā, ar pietiekami augstu gaisa mitrumu. Procesa būtība ir tāda: sadarbībā ar ogļskābo gāzi, lēnām žūstot, kaļķa krāsai jākļūst atkal par kaļķakmeni, proti, jāsacietē.
• Kaļķis dabīgi ir baltā krāsā, un, ja krāsu vēlas uztaisīt kādā piesātinātā tonī, jārēķinās, ka krāsas pigmenta vajadzēs daudz, kā rezultātā var samazināties kaļķa noturība.

Mums Kungu mājas zālē ir gaišzils sienu krāsojums – sienas nebija vienādas, tās apmestas dažādos laikos, tādēļ kaut kur vēl bija palicis vecais krāsojums, kaut kur paspiedušies ārā sāļi, vārdu sakot, virsmas bija nevienmērīgas, tāpēc krāsojums sanāca tāds māksliniecisks, vietām raibs.

Stāsta KĀRLIS ZEMĪTIS, Oleru muižas saimnieks, remontdarbos muižā daudzkārt izmantojis kaļķa krāsu:

«Oleru muižas remontdarbos mums ir dažāda pieredze – esam pirkuši gan gatavas kaļķa krāsas (šogad Kungu mājas fasāde krāsota ar Tikkurila krāsu), gan paši mēģinājuši dzēst kaļķi, jaukt klāt pigmentus un krāsot. Savulaik darīju tā – dzēstos kaļķus aplēju vannā ar ūdeni un noturēju divus gadus. Bija gan viens mīnuss. Mājas apstākļos, ja nav krāsu maļamās dzirnavas, kas kaļķa graudiņus samaļ ļoti smalki, lai nokrāsotā virsma izdotos gluda, var sanākt kā mums – pat ar centīgu nokāšanu krāsa bija graudaina. Taču gan Kungu mājā, gan savā dzīvojamā ēkā ar šo pašdarināto krāsu krāsojām pagrabus – sekundāras nozīmes telpām nav ne vainas.

Tā kā kaļķa krāsa ir uz ūdens bāzes, tai var pievienot līmi. Bet! Man ne visai gribas to līmes piejaukumu, jo līme vienmēr izveido plēvīti, un, ja no sienām nāk mitrums (kā mums muižas ēkās tas agrāk izteikti bija, īpaši pagrabā, kur līdz ar mitrumu nāca ārā dažādi sāļi), tas sarežģī dzīvi, tāpēc labāk izvēlos tīru mantu.

Kaļķa krāsu ieteicams krāsot divās trijās kārtās. Ideāli, ja reizē var strādāt trīs meistari – viens iet pa priekšu, otrs pa mazliet apžuvušu iet pāri, trešais vēl pēc tam. Tas tādēļ, lai nebūtu tā, ka viena krāsas kārta jau ir pilnīgi nožuvusi un tu ar savu mitro pindzeli to vienkārši noslauki nost! Bet viss iepriekš teiktais nav obligāti – var krāsot arī vienā kārtā. Man patīk, ka kaļķa krāsa ir tāda kā caurspīdīga, mākslinieciska… Mums Kungu mājas zālē ir gaišzils sienu krāsojums – sienas nebija vienādas, tās apmestas dažādos laikos, tādēļ kaut kur vēl bija palicis vecais krāsojums, kaut kur paspiedušies ārā sāļi, vārdu sakot, virsmas bija nevienmērīgas, tāpēc krāsojums sanāca tāds māksliniecisks, vietām raibs. Bet, pat ja virsma ir daudzmaz vienāda, krāsošana ar kaļķu krāsām vienmēr var sanākt ne ideāli vienmērīga – tās ir vairāk kā akvarelis, nevis sedzošās guaša krāsas.

Vēl kas. Pirms īstās krāsošanas ieteicams iecerēto kaļķa krāsas toni uzklāt uz neliela sienas fragmentiņa un pagaidīt, līdz tas nožūst, jo pieredze liecina, ka nožūstot tonis kļūst apmēram trīs četras pakāpes gaišāks. Ja vēlas ar kaļķa krāsu dabūt izteikti tumšus toņus, vajadzēs ļoti daudz krāsas pigmenta, bet, jo vairāk pigmenta, jo mazāk saistvielas un attiecīgi lielāka iespēja, ka sienas smērēs ilgāku laiku, kamēr liekais pigments, kas nav saistījies ar kaļķi, pamazām nobirs.

Vislabāk kaļķa krāsu klāt uz kaļķa apmetuma. Mums gan muižā vienā vietā, augšā pie jumta dzegas, ir cementa apmetums, ko krāsojām ar kaļķa krāsu, un jau gadu pagaidām tā turas labi – varbūt tāpēc, ka augšā pie griestiem ir minimāls mitrums.»

Kārļa padomi

• Ja sausā laikā jāapmet siena ar kaļķa apmetumu, tad virsmu vajag turēt mitru visu dienu. Lai apmetums labāk turētos, piemēram, virs logu arkām vai durvju ailēm, dažas dienas pēc apmetuma uzmešanas vairākas reizes dienā ieteicams ar pulverizatoru smidzināt virsū ūdeni, lai pamazām norūdās. Tas pats arī kaļķa krāsai – svarīgi, lai tā žūtu lēni.
• Labākais laiks ārsienu krāsošanai ir pavasaris vai rudens, kad nav pārāk silts. Sienas dienvidu pusē labāk krāsot apmākušās dienās, kad gaiss mitrāks. Iekštelpās laikapstākļi gan nav tik svarīrgi, to var darīt arī vasarā. Vispār jau arī fasādi var krāsot vasarā, tikai jārūpējas, lai krāsa turētos mitra – jābūt cilvēkiem, kas ar ūdens pulverizatoriem smidzina laukumu pirms krāsošanas, jo sausumā krāsa ļoti strauji iesūcas. Ja krāso vasarā, labāk sākt strādāt jau četros no rīta un pēc tam visu dienu nokrāsotās virsmas uzturēt nedaudz mitras – mitrumā kaļķis labāk saistās ar gaisu un attiecīgi labāk turēsies.
• Pirms krāsošanas siena jānotīra, jānomazgā, lai nav nekādu gružu, jo katrs gruzītis rada starpslāni starp cieto apmetumu un jauno krāsu, attiecīgi viss, kas nestabils, agrāk vai vēlāk kritīs nost. Krāsošanai iesaku lietot apaļās otas – tādas kā maklovicas, bet apaļas. Krāsu nevajag klāt kārtīgās vertikālās vai horizontālās strīpās, labāk , tā sanāks vienmērīgāk. Vienā paņēmienā ieteicams nokrāsot vienu laukumu, piemēram, vienu fasādi. Tas tādēļ, lai krāsojumā neveidotos salaiduma vietas. Ja tas nav iespējams vienā paņēmienā, tad jāizvēlas piemērotāka vieta, kur beigt krāsošanu – piemēram, pie loga, nevis sienas vidū –, jo krāsojumā veidosies redzama salaiduma līnija.
• Krāsas turēšanās pie sienas ir visnotaļ atkarīga no tā, kā sagatavota virsma. Piemēram, ja siena iepriekš bijusi krāsota ar krīta krāsu (kas padomju laikos bija populāri), tad nevar pa virsu klāt kaļķa krāsu – krīts starp apmetumu un kaļķa krāsu radīs starpslānīti, un viss jaunais krāsojums lēkšķēm nāks nost. Tāpēc krīta krāsa vispirms kārtīgi jānomazgā, tad sienas jāgruntē un tad var krāsot kaļķa krāsu.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.