Rīga +1°C 
Pirmais un galvenais, kas nav apstrīdams, ir fakts, ka lielākā daļa iedzīvotāju mitinās namos, kas būvēti padomju gados un īstermiņam, stāsta antropologs un urbānists Viesturs Celmiņš. Tas iezīmē divas tendences. Pirmā – šo ēku iemītnieki joprojām īsti neuztver savu daudzdzīvokļu namu kā īpašumu, par kuru būtu jārūpējas visiem kopā. Otrā – beidzoties padomju gadiem, cilvēki sāka atbrīvoties no aizgājušo laiku inventāra. To joprojām apliecina padomju laikā pirkto mēbeļu kaudzes, kas regulāri redzamas pie mikrorajonu atkritumu tvertnēm.
Lai efektīvāk aizmirstu bijušo, savulaik talkā nāca fenomens, ko pie mums apzīmē ar jēdzienu eiroremonts, un tas iezīmēja noteiktu interjeru, kas raksturīgs 20. gadsimta beigām, bet ar ko šodien daudzi apzīmē bezgaumību. «Pirms desmit gadiem eiroremontam vēl nebija sliktas pieskaņas, tas šķita forši, un cilvēki tā iekārtoja savas mājas. Šobrīd aktuāls ir diezgan klasiska izskata interjers, kam logi kļuvuši samērā plašāki. Gaiša telpa, baltas sienas un dēļu grīda. Lamināts šobrīd jau ir izslēgts,» savos novērojumos dalās arhitekte Evelīna Ozola, piebilstot, ka vidējā mūsdienu latviešu mājokļa interjerā nav būtiski – dzīvoklī vai mājā, ir diezgan maz oriģināla. Dažādās dekādēs cilvēki ietekmējas no tā, ko redz televīzijā, žurnālos un mūsdienās – internetā. Piemēram, ja reklāmas vajadzībām tiek meklēta virtuve, tad šobrīd tai jābūt ar skandināvisku interjeru, kas pilnīgi noteikti ietver baltas, jaukas flīzītes.
Instagram ar tēmturi #scandinaviandesign atrodami gandrīz divi miljoni ierakstu. Arī daudzi latvieši, bet īpaši tie, kuri nolēmuši savu privāto telpu eksponēt sociālajos tīklos, priekšroku šobrīd dod tieši skandināvu dizaina diktātam.
«Mēs virzāmies uz ieturētāku, diskrētāku, apvaldītāku un neuzkrītošāku dizainu.
Mēs kā sabiedrība esam izgājuši cauri fundamentālām pārmaiņām – sākot no komunisma un beidzot ar mežonīgo kapitālismu, kas vairāk līdzinājās daļēji kriminālai valstij ar milzīgu ekonomisko nevienlīdzību. Bet tagad virzāmies ziemeļnieku virzienā, jo baidāmies atzīt savu sešdesmit gadus garo, vēl nesen piedzīvoto vēsturi,» skaidro Viesturs Celmiņš.
Ziemeļnieciskais virziens iezīmē arī noteiktu krāsu tonalitāti mūsdienu latvieša mājoklī – balto, pelēko, bēšo, melno. «Domāju, ka to lietojums liecina par zināmu, iespējams, nedaudz atšķirīgu izpratnes līmeni, kad cilvēki ir attīstījuši savu viedokli par telpas veidošanu noteiktā virzienā un saprot, ka vide, kurā dzīvo, var kalpot tikai kā augstvērtīgs fons pašam un sev svarīgajam,» mūsu lappusēs pirms vairākiem gadiem, runājot par latvieša māju, izteicies arhitekts Andris Kronbergs. «Paskatieties Meksikā – zilas, zaļas, sarkanas mājas. Daba mirdz un laistās, koši ziedi. Vai Grieķijā – spilgti zilas durvis. Mums ir pavisam citi toņi un intensitāte, visticamāk, tāpēc, ka aiz loga tāds laiks. Lietus. Migla. Zilās debesis – samērā reti. Jūra nav tik koša. Mērenums jau valda dabā. Mierīgos toņos dzīvojot, paši esam diezgan mierīgi, un atkal, būdami tādi mierīgi, gribas arī mierīgus toņus apkārt,» domu trāpīgi papildina sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
«Esmu dzirdējis definīciju, kas man ļoti patīk, – latvietim patīk pārbāztais minimālisms.
No sākuma, kad izremontē telpas, latvietī parādās zemnieciskā daba. Minimālisms, tīras lietas un formas, gaišas sienas, viens liels saimes galds, slaids plaukts gar sienu, viena pudele ar sausajiem ziediem. Bet tas viss lēnā garā apaug. Ja viltīgajā minimālismā izdomāti skapji ar bīdāmajām durvīm un triki, kā mantas paslēpt, praktiskais latvietis tik ļoti par to nav aizdomājies. Tad nu sanāk pārbāztais minimālisms, ko tik bieži esmu redzējis mūsu mājokļos. Tā ir latvieša cīņa – kādu dienu atnāc mājās, apskaties un saproti, ka tā dzīvot vairs nevar un beidzot jāsāk tikt no lietām vaļā,» saka mākslinieks Ivars Drulle, kurš pastiprināti pēta pamestās mājas Latvijas laukos un aplūko mainīgo Latvijas ainavu. Bet Andris Kronbergs uzskata, ka vēlme pēc minimālisma un taisnām līnijām varētu būt reakcija uz nekārtību, ko daļa no mums ir piedzīvojusi padomju laikos: «Tas, ka esam pieraduši uzkrāt daudz lietu, nāk no iepriekšējiem laikiem, iespējams, arī no mūsu tautas pieredzes ar daudzajiem kariem un neziņu par rītdienu. Mantas bija jāņem nevis tad, kad vajadzēja, bet tad, kad varēja dabūt. Nopirki, turēji, varbūt nekad mūžā pat neizmantojot.»
Tikmēr Latvijas lauku ainavu šobrīd lielā mērā raksturo mežonība, novērojis Drulle. «Līdz Otrajam pasaules karam lielākā daļa cilvēku dzīvoja laukos, katrā mājā bija sava pasaule – saime ar bērnu pulku, kalpiem un strādniekiem. Šobrīd liela daļa no šīm mājām vēl stāv vai arī palikuši to pamati – mazas, klusas, pamestas saliņas. No kura loga skaties, redzamas kādas drupas,» saka pētnieks, piebilstot, ka ir pārliecināts – būs arvien vairāk cilvēku, kas gribēs savu lauku māju. «Cilvēki 40 un 50 gadu vecumā Rīgā jau apgrozījušies un nostabilizējušies, viņiem parādījušies lieki līdzekļi. Tad rodas jautājums – cik ilgi tā dzīvot? Dzīvo, stumdies pa Valdemāra ielu uz darbu un pēkšņi – klikt! – iegādājies tādu pušsabrukušu mājiņu, toties savu. Lauku māja kļūst par vietu, kur pilsētnieks brauc piepildīt sapni. Tā kļūst par viņa mūža projektu – viņš brauc uz turieni brīvdienās, lēnām darbojas, mēģina pārdomāti atjaunot un restaurēt šo māju visā tās godībā. Rīgā pelna pilnas kabatas ar naudu, bet nedēļas nogalē dodas uz laukiem un šo naudu atdod visiem tiem, kas tur strādā, ceļ un būvē. Un tādējādi cilvēki, kas iekopuši savas mājas, veido interesantas saliņas Latvijas ainavā: skaties, sabrukušas mājas un kūtis, un tad pēkšņi – kalna galā sakopts nams, līdzās uzsliets masts ar Latvijas karogu, svaigi uzbūvēta pirts, pagalmā džips. Ir kontrasts. Savā ziņā sākas otrais riņķis senai situācijai – ir saimnieki, un ir kalpi, kuri sazāģē malku, izrok dīķi, sastāda kartupeļus.»
Nemainīgi mājīgi
Erna Marija Feldberga savā divistabu dzīvoklī Valdemārpilī dzīvo kopš 1987. gada, kad māju nodeva ekspluatācijai. No tā brīža, kad dzīvoklis iekārtots, nekas daudz šeit nav pārvērties. Arī mēbeles savu novietojumu nav mainījušas. Tikai vienu reizi atstumtas no sienas, lai pārlīmētu tapetes. Ernas kundze uzsver, ka dzīvojamās istabas garenā forma nemaz nepieļauj diži citādāku mēbeļu izvietojumu, piebilstot: «Tā, kā ir, arī jāstāv.» Apaļais izvelkamais galds (kurš, mums ciemojoties, tiek pārklāts ar tamborētu galdautu) un smalkā kafijas servīze pirkti vēl 60. gados. Ernas kundzes mazmeita Elīna stāsta, ka omītes firmas ēdienu galvenā īpatnība ir tā, ka viss ir mazs – maziņas kotletītes, sīki sagriezts rasols un kartupelīši. Tas tāpēc, ka ēdiens tiek pasniegts mazos šķīvīšos, jo vietas uz galda nav daudz. Līdzās sekcijā glabājas grāmatas, vairāki glāžu komplekti un trauku servīze, kas dāvināta darba gados.
«Kādreiz mēbeles dabūt bija grūti. Atceros, sekciju nopirku, pateicoties draudzenes draudzenei, kura strādāja mēbeļu veikalā Jūrmalā.
Bet izvelkamo klubkrēslu man izgādāja cita draudzene no Talsiem.» Vaicāta par māju sajūtu, Ernas kundze pārlaiž skatu istabai un nosaka: «Man nekā netrūkst. Mājās viss ir tā, kā vajag.» Un tik tiešām, jo sekcijas bāriņā vēl aizstāvējies neatvērts Melnais balzams no astoņdesmitajiem.
Pašpietiekams minimālisms
Šķiet, Krāsotāju un Lienes ielas rajonu Rīgā joprojām droši var dēvēt par geto. No vārtrūmes, kas atrodas līdzās Kārļa Krauļa dzīvesvietai iekšā un ārā staigā treniņtērpos tērpušies čigāni. Kārlis dzīvo viens ar kaķi, kura vārds ir Kaķis. Lai gan divistabu dzīvoklis ir veidots tā, lai tajā būtu forši dzīvot, šobrīd, līdz ar darba maiņu, Kārlis dzīvoklī galvenokārt tikai nakšņo, bet pārējo laiku pavada darbā – bārā Chomsky. «Kad atnāku mājās, uzpīpēju, pakasu pakausi un dodos pie miera.» To apliecina arī fakts, ka mājoklī nav elektrības. «Tā ir pārvērtēta,» smejoties saka saimnieks. Kad ziemā, pārnākot mājās, ir galīgi tumšs, Kārlis iededz sveci, bet, ja ir baigi auksts un mājās ir briketes, iekur arī krāsni. Varētu teikt, ka Kārlis dzīvo pašpietiekami. Uz zemes matracis, pie tā grāmatu un žurnālu kaudzes, uz galda pelnu trauks un vēl grāmatas, pie galda divi nosacīta Art Deco stila krēsli no trīsdesmitajiem. Līdzās galdam grāmatu plaukts, bet virs tā rullīšos satīta krājas plakātu kolekcija. Zem galda jau ilgāku laiku stāv plašu atskaņotājs ar tam uzkrautu vinila kaudzi. Un, ja vien šeit būtu elektrība, atskaņotāja mīkstā un dzīvā skaņa piestāvētu dēļu grīdai, ko Kārlis, būdams arī mēbeļu restaurators, savulaik atjaunojis pats.
Mīļākā vieta dīvānā
Daudzdzīvokļu nams Upes ielā, kurā dzīvo Lejiņu ģimene – Ieva, Dzintars, Anna un Ādams –, būvēts 90. gadu sākumā. To projektējis Ievas tētis un par projektēšanas darbu viņam šeit piešķirts viens no plašākajiem dzīvokļiem divos stāvos. «Māju būvēja rekordātrumā, tāpēc šeit viss ir šķībs un greizs, neviens stūris nav taisns,» stāsta Ieva.
«Kad tēvs ieraudzīja, kā būvnieki šo māju uzbūvējuši, viņš bija ļoti nikns, teica, ka nemaz nenākšot te dzīvot!»
Tomēr Ievas ģimene šurp pārcēlās gan – no mazmazītiņa vienistabas dzīvokļa. «Kad šeit pirms divarpus gadiem atkal ievācāmies, te bija mainījies gaužām maz, sākām paši visu remontēt un iekārtot, dzīvojot tepat ar abiem bērniem. Dzīvokli izstaigājot, var redzēt, ka vēl joprojām viss ir procesā – vadi šur tur karājas, dažas telpas otrajā stāvā vēl nav pabeigtas,» stāsta Ieva. Viņa atminas, ka iepriekšējais ģimenes miteklis izcēlies ar īpaši košiem sienu krāsojumiem. Piemēram, sarkanu virtuvi. Tāpēc, sākot iekārtoties šeit, skaidri zinājusi, ka dominēs mierīgi toņi – baltais, pelēkais, melnais. Lai ātri neapnīk un netraucē. Daudzas idejas radušās, mēģinot defektus pārvērst par efektiem. Piemēram, šķībās sienas vietām apsistas ar dēļiem, kuri atvesti no laukiem. Iedvesmu Ieva smēlusies arī interjera žurnālos, Pinterest. Un atzīst: dzīvokļa iekārtošana bijusi reizē izaicinājums un medus maize – iespēja izpausties. «Kopš brīža, kad te iekārtojāmies, esam vēl vairāk kļuvuši par mājas cilvēkiem. Gribas šeit būt, aicināt ciemiņus. Varētu teikt, ka mūsu dzīvē sācies mājas ballīšu laiks,» saka Ieva, piebilstot, ka iemīļotākā vieta ir viesistabas stūra dīvāns, kurā dažkārt notiek cīņa par ērtāko vietu – to, kurā var izstiept kājas.
Pašiem sava paradīze
Lauras un Mārtiņa īpašums Cēsu pusē ir liecība viņu mīlestībai uz laukiem, viņu atgriešanās stāsta taustāmā un redzamā forma. Pirms tam dzīvojuši pilsētas dzīvoklī, tomēr vilkme pie dabas pašiem un abu bērniem bijusi tik liela, ka pirms trim gadiem izlēmuši – mēģinās padzīvot Lauras dzimtas mājās meža viducī netālu no Gaujas, kas līdz šim kalpojusi vienīgi kā vasaras brīvdienu māja. Vasara iestiepusies ziemā.
«Rudens bija silts un jauks, un likās – nevaram iedomāties braukt atpakaļ uz dzīvokli, izlēmām palikt šeit arī pa ziemu. Tā sākās mūsu jaunā dzīve,»
saka Laura. «Bija svarīgi uzbērt ceļu, bija jāatrod jauna akas vieta, bērniem – bērnudārzs. Nebija ne jausmas, kā ziemā būs, jo guļbaļķu būve nebija siltināta. Kad toziem bija mīnus 27 grādi, nebija komfortabli – gulējām vilnas palagos, ar vilnas segām, visas drēbes mugurā savilkuši. Pa nakti bija jāceļas kurināt. Tomēr, tam izejot cauri, vēl vairāk pārliecinājāmies, ka dzīvoklī atgriezties negribam. Nu jau mums ir centrālā apkure un ziemas mīnusi vairs nebiedē.» Mājas saimnieki ar lielu pietāti pieiet visam senajam un kopā ar restauratoru atjauno to, ko citi nomaina pret jaunu. «Prieks, ka mums ir izdevies atstāt tik daudz no vecā – no tā, kas bijis vēl manā bērnībā,» saka Laura. «Esmu par to, ka vecās lietas jāatjauno, jācenšas saglabāt, tām samērīgi un ar izpratni pievienojot mūsdienīgo.» Mājas iekārtošana joprojām ir procesā, notiek lēnām un mierīgi, posmu pa posmam, un Laura ar Mārtiņu atzīst – šajā nesteidzīgumā nenoliedzami ir sava burvība.
Urbānais kosmpolītisms
Ieva un Maiks dzīvo plašā un gaišā trīsistabu dzīvoklī Rīgā, Stabu ielā. Pa dzīvokļa logiem gan sētas, gan ielas pusē redzami koki. Tie, tāpat kā zaļie telpaugi, rada tuvību dabai, kas ir urbānās dzīves mierinājums.
«Man patīk dzīvot telpā, kurā ir daudz brīvu laukumu un valda minimālisms, lai gan esmu nonākusi pie atziņas, ka tas tomēr ir garlaicīgi,» saka Ieva. Maiks piebilst, ka viņš dzīvoklī vēlētos vēl vairāk tekstila izstrādājumu – tie ir viņa vājība. To pasvītro arī lūgšanu tepiķītis pie sienas, kas kā trofeja atvests no Tadžikistānas. Dzīvojamajā istabā nav nevienas sekcijas, kurā cilvēki līdzās traukiem mēdz izkārtot dažādus sīkumus. Tā vietā pie sienas ir liela taisnstūrveida atvilktne no tipogrāfijas, kas pirkta Kopenhāgenas blusu tirgū. Ieva to dēvē par dream box, bet Maiks par shadow box, kā to sauc Amerikā. Atvilktne būtībā ir patvērums mazām un jocīgām lietiņām, kas iegūtas dzīves laikā, piemēram, rotaļlietām no bērnības, vai indiāņu bultas uzgalim, ko Maiks, arot zemi, atradis savā fermā Amerikā. Pie improvizēta kafijas galdiņa, kurš uzsliets no divām alus kastēm un virsmas, kas ir ierāmēta lielformāta fotogrāfija, stāv Offecct dizaina krēsls, ko Ieva nopirkusi Ādmiņu ielas lietoto mēbeļu veikalā par 150 eiro, lai gan krēsla vērtība ir aptuveni desmitkārt lielāka. Savukārt lielā galda virsma – durvis – nāk no Ievas bērnības, vecmammas mājas.
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
