Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
19
-
0
-
0
-
9
-
0
-
0
-
0
-
Taču vispirms izdevās mazliet skaidrāk saskatīt kādu miglā tītu laiku slavenās dziednieces dzīvē. No Zilākalna «Zažēniem» Marta pārcēlās uz Raunu un vispirms apmetās mājās ar nosaukumu «Renslavas». Raunā mums palīgā nāk zemes mērnieks Jānis Rusovs. Braucam meklēt «Renslavas». Vieta ir brīnišķīga, mājas uzceltas skaistā Raunas upes ielokā. Taču tur neatrodas neviena, ar ko īsti parunāties. Puse mājas pieder citiem ļaudīm, kuri neko par Martas laiku neatceroties. Turklāt Marta tolaik dzīvojusi mājas otrā galā, kura saimnieki te mitinoties tikai vasarās.
Pēc tam Marta pārcēlās uz citām mājām.
Jānis savos reģistros konstatē, ka tautās aizgājis nepareizs māju nosaukums – Marta dzīvojusi «Rožgravās», bet daudzviet minētās «Rožlejas» ir pavisam citas mājas.
Citi lasa
«Rožgravas» atrodam pasakainā ielejā, kurai puslokā apbraucam apkārt, taču sniegā nekur neredz iebrauktas sliedes. Nav pat cilvēka iestaigātas takas, – varbūt tur ziemā neviens nedzīvo? Tikai pēc brīža mūsu šoferītis Ervīns pamana sīku dūmu strūkliņu no skursteņa. Brienam turp. Jā, ap māju ir tīrīts sniegs. Jānis piespiež zvana pogu, iekšā sāk riet suns, taču durvis neveras. Minūtes piecas pamīņājušies, grasāmies brist atpakaļ, tikai drošības pēc vēlreiz piespiežu zvanu. Un – brīnums – durvis paveras.
Ilga vēlāk atzīsies, ka, pa logu ieraudzījusi svešus vīriešus, baidījusies vērt vaļā, un sadūšojusies, tikai ieraugot sievieti.
Ilgai sirds ir pilna
Ilga Vesele ir māsīca kādreizējai māju saimniecei Lidijai Keivamegi. Lidijas vairs nav, bet viņas mājas bija priekšpēdējās no visām Martas mājām.
Ilgai sirds šobrīd ir pilna, tik pilna, ka viņa jau gribējusi kaut kur rakstīt, tikai Lidijas meitas nav ļāvušas, jo Jāņa Arvīda Plauža grāmatā par Zilākalna Martu laiks, kuru viņa dzīvoja pie Lidijas, attēlots visai savādi.
Marta bijusi teju ieslēgta un stingri kontrolēta. Taču Ilga atceras pavisam ko citu.
Viņa tolaik dzīvojusi Talsos, taču bieži uz ilgāku laiku ieradusies padzīvot pie māsīcas – piepalīdzēt saimniecībā, jo Lidija daudz laika veltījusi Martai, kura tolaik bija jau krietni gados. Kā atceras Ilga, Marta uz «Rožgravām» pārnākusi 1986. gadā. Marta un Lidija bija pazīstamas no jaunības dienām, jo abas dzīvojušas Dauguļos. Kad Marta dzīvoja Zilākalnā, Lidija un viņas vīrs dzīvoja Alojā, bet abi strādāja autoveikalā, un bieži brauca arī pie Martas.
«Kad Martai bija jāiet projām no Zilākalna uz Raunu, viņa gribēja, lai Lidija dzīvo kaut kur tuvumā. Marta sāka interesēties, kur te pārdod māju. Lidijai vīrs sākumā negribēja, bet Lidija pārdeva «Ošus» Alojā un nopirka «Rožgravas»,» stāsta Ilga.
Iedzīvošanās uz Martas rēķina? Nekas par to neliecina. Lidija dzīvojusi ļoti vienkārši, un arī šīs mājas nopirktas, pārdodot iepriekšējās Alojā.
«Kad Lidijas vīrs nomira, Marta atbrauca uz šejieni un palika te. Marta jau tad bija kopjama, vadājama, bet pie viņas nāca ārkārtīgi daudz cilvēku. Lidija palīdzēja Martai, es pārzināju saimniecību.»
«No biezpiena man sāp acis»
Kāda tolaik bija Martas ikdiena?
«No rītiem mašīnas stāvēja rindā. Lidija noteica laiku, kad Marta sāks pieņemt cilvēkus. Marta paēda brokastis, un tad Lidija ielaida, cik krēslu bija. Pārējie vasarā gaidīja tāpat laukā, ziemā ielaida iekšā pagaidīt. Sestdienās un svētdienās negribēja nevienu pieņemt, tikai kādreiz izņēmuma kārtā.
Kā Lidija viņu apkopa un lutināja! Man bija katru dienu jāiet pēc svaiga piena, olām, sviesta. Šad tad bija tā, ka Lidija teica: «Tas ir vakardienas, to Martiņai nevar!» No rīta Lidija sataisīja maizītes. Reiz sataisīja bļodiņā biezpienu ar krējumu, pabīdīja Martai, bet biezpienu Marta neēda, teica: «Nē, man no biezpiena sāp acis!»
Lidija vadāja Martu līdzi uz jūrmalu, visur kur. Marta bija sapucēta uz to labāko. Vienmēr jaunas kleitas. Viņai ļoti dārga bija zaļā krāsa. Ja dāvināja kleitas, tām vajadzēja būt ar zaļu. Un vēl Marta bija ļoti Dieva cilvēks, bieži lasīja Bībeli, pie galda skaitīja lūgšanu. Baznīcai ziedoja,» atminas Ilga. «Lidija gulēja istabā pie Martas. Ja naktī kaut ko vajadzēja, ūdeni padzerties vai ko citu, tad lai būtu blakus. No rīta palīdzēja nomazgāties. Matiņi vienmēr bija saķemmēti, katru dienu tīras drēbītes.»
Jā, Martai bijis režīms, lai pasaudzētu viņas veselību. Lai arī dziedniece, viņa pati sev palīdzēt nevarēja.
(Dažas dienas vēlāk Stradiņa slimnīcā nejauši satikšu profesoru Antonu Skuteli, un viņš izstāstīs, ka Marta Rācene reiz bijusi arī viņa paciente Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas institūtā. Vesta acīmredzot no Raunas. Marta apzinīgi klausījusi ārstu ieteikumiem un neko nav iebildusi pret ārstēšanas metodēm.)
Lidija centusies nepārtraukto pacientu plūsmu sadalīt tā, lai Martai iznāktu laiks arī atpūsties. «Sestdien, svētdien Martiņa vienkārši atpūtās. Lidija ieslēdza televizoru. Abas parunājās. Lidija nebija nekāda izmantotāja,» Ilga nopūšas.
«Viena acs viņam būs brūna, otra – zila»
Protams, Ilga atceras par Martas spējām.
«Lidijai nierakmeņus izņēma. Puikam bija izsitumi un ekzēma, Martai aizveda zēna fotogrāfiju. Viņa uzmeta aci un pateica, lai nomazgā ar ziepēm, bet neslauka. Tad pārslauka ar etiķūdeni un, kad nožūst, uzsmērē cūku taukus. Divreiz tā izdarīja, un pēc tam vairs izsitumu nebija. Pret vēdersāpēm viņa vienkārši pabraucīja.» Ilga redzējusi, kā cilvēks lokās lielās sāpēs, bet Marta uzliek roku un sāpes aptur.
Tiesa, bijuši gadījumi, kad Marta kādam pat pirkstu nelikusi klāt – pārāk spēcīga aura. «Teica – nedrīkst likt roku klāt tādam cilvēkam, kas viņai atņem spēku.»
Ne jau ārstēties vien pie Martas brauca, daudziem vajadzēja viņas gaišreģes spējas. «Piecos no rīta piebrauca mašīna – lai pielaižot Martai tikai vienu jautājumu uzdot! Autoservisā pazuduši visi dokumenti. Marta teikusi: «Brauciet atpakaļ, turpat zālītē viss būs!» Kādā ģimenē nomiris tēvs, zināja, ka jābūt atstātai kādai naudas summai, bet neviens nezināja, kur tā paslēpta.
Marta noteikusi: «Jāpaiet mājai ap stūri, pa labi roki sienā viens ķieģelis kustēsies – aiz tā būs nauda.»
Vēl bija gadījums Rubenē, kāzās brūtei pie mašīnas piesietas tautiskās lentes, bet kāda meita aiz greizsirdības tās norāvusi un noslēpusi. Pēc kāzām lentes jāatdod, bet nezina, kur tās meklēt. Marta teikusi: «Brauciet uz mājām, sekcijā pa kreisi augšā pēdējās durvīs.» Aizbraukuši – jā, ir,» atstāsta Ilga.
Jaunībā, kad Marta Lidijai un viņas draudzenēm zīlējusi par mīlas lietām, vienai no meitenēm pareģojusi: «Ar to, ar kuru tagad satiecies, tu neapprecēsies. Bet tu satiksi un apprecēsi tādu vīrieti, kuram viena acs būs zila, otra – brūna.» Meitenes izsmējušās, bet vēlāk dzīvē viss noticis tieši tā.
Ilgai pašai vācu laikā pazudis brālis. Jautājusi par viņu Martai. Esot dzīvs, dzīvojot zem Latvijas karoga, bet lai liek viņam mieru, lai dzīvo, kur ir! Brālis tā arī neatradās.
«Nē, nemaz neprasiet!»
Kāpēc Marta aizbrauca uz Iecavu? To Ilga nezina. «Lidija man piezvanīja uz Talsiem: «Esmu atkal viena. Bija atbraukusi Elza, un Martiņa aizbrauca uz Iecavu.» Lidija arī pēc tam braukusi uz Iecavu ciemos. «Marta teikusi – ja vien tu ņemtu, es gribētu iet pie tevis atpakaļ. Bet Lidija jau vairs nevarēja, viņa pati jau bija diezgan vārga, viņa netiktu galā.»
Ar Ilgu Marta īpaši tuva nav bijusi: «Viņām abām ar Lidiju bija daudz ko runāt. Par cilvēkiem, kurus viņas abas pazina.»
«Rožgravās» Marta pacientus pieņēma tajā pašā nelielajā istabā, kurā abas ar Lidiju dzīvoja. Ilga mūs vedina iekšā. «Vienā pusē gulēja viņa, uz otra dīvāna otrā pusē – Ilga, un pa dienu tur sēdēja cilvēki, kas nāca pie Martas. Istabas vidū bija galds, uz kura tad lika cukuru un ko nu kurš bija atnesis.»
«Varbūt ir palikušas kādas Martas lietas, segas vai kaut kas tāds?» ievaicājās mūsu fotogrāfs Gints.
Nē. Bet kaut kur kūtsaugšā esot Martas Bībeles un dziesmugrāmatas. Arī viņas kleitas Lidija tur uznesusi. Daļa Martas papīru laikam esot nodedzināti, peles sagrauzušas, bet kaut kas vēl ir palicis… Mēs sastingstam.
«Bet nē, neprasiet, tas ir kūtsaugšā, tur viss aizkrāmēts, un tagad, ziemā, vispār nevar tikt klāt! Atbrauciet vēlāk, vasarā!» Ilga atgaiņājas.
Neko darīt. Aizbraucām. Bet sirds nemierīga. Liktenis mēdz izspēlēt skarbus jokus, un kādā pavasara ugunskurā var nejauši sadegt arī kāda Martas grāmata.
Un atstāt tādu vēsturisku vērtību nomaļās mājās, kur pašlaik uzturas viena pati sieviete… Ja noslēpums atklājies, tas virmo gaisā. Bet kādam vājākam dziedniekam «pašas Zilākalna Martas Bībele» uz galda pacientu pievilināšanai varētu likties dārgums, kura dēļ vērts likt lietā visus līdzekļus. Turklāt, par to vienkārši uzrakstot žurnālā, Martas grāmatas kļūst vēl neaizsargātākas. Tāpēc atradu cilvēku, kas vislabāk spētu ko tādu novērtēt, – Folkloristikas katedras profesori Janīnu Kursīti. Janīna bija gatava braukt kaut tūlīt, un pēc divām nedēļām mēs kopā atgriezāmies pie Ilgas, lai uzklausītu viņas atmiņas un vismaz nofotografētu grāmatas.
Martas zaļās kleitas
Ilga mūs sagaida ar pašas ceptiem pīrādziņiem un ābolmaizi. Viņa ir ar mieru stāstīt visu, ko zina, bet… tiklīdz aizrunājamies līdz grāmatām, viņa kategoriski krata galvu. Tur viss esot aizkrāmēts, nesakopts. Nē. Viņa nevar.
Ilgu pierunāt nebija viegli. Taču, visbeidzot, viņa atmaigst un piekrīt, ka atmiņas par Martu ir saglabāšanas vērtas, un mēs pa sniegoto taku dodamies uz kūti, kuras putekļainajos bēniņos pirmo ieraugām zaļi krāsoto Martas Singer kasti. Un otrā galā pie sijas pakārtas caurvējā spokaini sašūpojas Martas kleitas! Pēc tam mēs pārcilāsim visu kaudzi un atklāsim, ka tās tiešām ir gandrīz tikai zaļas un zaļi raibas, tikai dažas vēl zilas un zili raibas. Košas katūna kleitiņas, dažas pēc skata vēl pat mugurā nevilktas, dažas nomazgātas un valkātas no sirds. Martas zaļais mētelītis.
Un, visbeidzot, – grāmatu un aprakstītu papīru kaudze. Sākumā mazliet jāšaubās: ja nu tie piederējuši Lidijas ģimenei? Bet… «Dorogaja Marta! Pišu vam iz Piterburga…»* no vienas grāmatas izkrīt vēstule. No nākamās – kartīte: «Mīļi sveicieni, Martiņ, paldies par visu, mēs Jūs neaizmirsīsim…» Un Martai Rācenei izdota kvīts par ziedojumu Raunas baznīcai… Un Bībele. Un blīvi pierakstītas klades ar vārdiem.
Sākumā mēs ceram tikai uz to, ka drīkstēsim fotografēt. Taču Ilga nopūšas un atvēl mums to visu paņemt, citādi varbūt tāpat tiktu sadedzināts, tīrot bēniņus.
Vērtību tas iegūs tad, kad izdosies no laika zoba cietušās lietas restaurēt.
* Dārgā Marta. Rakstu jums no Pēterburgas… (Krievu val.)
