Latvijas kriminālās vēstures tumšākā lappuse: 90. gadi. Slepkavības, kuras pastrādāja upuru draugi

Abas traģēdijas notika pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē – laikā, kad smagu noziegumu skaits Latvijā sasniedza rekordu. «Statistika bija stindzinoša. Piemēram, 1994. gadā reģistrēts vairāk nekā 400 slepkavību, no kurām lielākā daļa tā arī palika neatklātas. Dažkārt notika tā: ja ieplānotā slepkavība kādu iemeslu dēļ ar pirmo piegājienu neizdevās, to atkārtoja, līdz upuris beidzot tika nobeigts,» pauž bijusī sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura tolaik vadīja Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu ­izmeklēšanas nodaļu.

Lāča slepkavības lieta

Šis noziegums Ritai Aksenokai palicis atmiņā sevišķi spilgti gan nežēlības, gan arī, piedodiet, idiotisma dēļ. 

Lielākajā daļā gadījumu, kad draugs noslepkavo draugu, netika un netiek iesaistīti sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji. Tie ir noziegumi, kas galvenokārt notiek pēc viena un tā paša scenārija: vispirms kopīga iedzeršana, tad smaga piedzeršanās, kurai seko attiecību noskaidrošana, kas beidzas ar to, ka viens no pudelesbrāļiem prāta aptumsumā atņem dzīvību otram.

Nereti talkā tiek ņemts virtuves nazis. Šādu noziegumu izmeklēšana un atklāšana parasti nesagādā grūtības; tā norit ātri un bez aizķeršanās. 

Taču Latvijas kriminālistikas vēsturē ir arī vairāki citi gadījumi, kad nav tik vienkārši. Proti, cilvēks, kuru iepriekš ar noziedznieku saistījusi draudzība, tiek noslepkavots ar īpašu nežēlību, līķis nobēdzināts, un nozieguma pēdas slēptas. 

1990. gada aprīlī tika ierosināta krimināllieta par Ulda Lāča slepkavību. 1. aprīlī kādā Enerģētiķu ielas namā Salaspilī ar vērienu tika svinēta 1964. gadā dzimušā Imanta Punenova dzimšanas diena. Viesu vidū – viņa draugi Andris Alkšārs un Uldis Lācis.

Dzerts tika tā, it kā puišus būtu mocījušas ārkārtīgas slāpes 

– vispirms dzīvoklī, kur šņabi lējuši no burkām, pēc tam Āgenskalna alus bārā, kur kompānijai pievienojās 1967. gadā dzimušais Dzintars Cinceruks. No Pārdaugavas ceļš veda atpakaļ uz Punenova dzīvokli Salaspilī, kur gan ­namatēvs, gan tā viesi arī atlūza. 

Tiesas dokumentos lasāms, ka pēc brīža Uldis Lācis pamodies un savus pudelesbrāļus sācis aptīrīt. Esot paņēmis divas vējjakas, lietussargu, zābaku pāri, odekolona pudelīti, piezīmju grāmatiņu, Alkšāram it kā novilcis bikses. Kad tas bija padarīts, Uldis izgājis uz ielas, nobalsojis taksometru un aizbraucis uz savu dzīvesvietu Pērses ielā Rīgā. Par braucienu samaksājis graudā – šoferim atdevis Punenova jaku, kuru nupat it kā bija nozadzis. 

Drīz modusies arī pārējā kompānija. Alkšārs apjautis, ka palicis bez biksēm, Punenovs – bez jakas un citām mantām. Nav arī Ulda, tātad skaidrs, kurš ir vainīgais. Iespējams, tā arī bija, taču par visiem simt procentiem to nevar apgalvot. Kā pēcāk atzina tiesnesis Andrejs Lepse, ar tik ciniskiem, bezkaunīgiem, bravūrīgiem un melīgiem tiesājamiem kā Punenovs, Alkšārs un Cinceruks visā savā garajā ­tiesneša praksē viņš saskāries pirmoreiz.

Atmaksa

Vainīgajam jāsaņem sods – tā izlēma trīs brašuļi, ierodoties pie Ulda Lāča Pērses ielā. Vispirms pieprasīja, lai atdod mantas; Alkšārs Uldi sācis klapēt pirmais. Stafeti nekavējoties pārņēmis Punenovs, turklāt ar tādu dedzību, ka pēc belziena nu jau bijušais draugs no otrā stāva esot novēlies pa kāpnēm. Krietni sasists un apdullis, Uldis tika aizvests (nav zināms – ar taksometru vai privāto automašīnu) atpakaļ uz Enerģētiķu ielas dzīvokli Salaspilī. Tur sākās asinspirts vārda vistiešākajā nozīmē. No Natālijas Sisojevas liecības: «Ievēroju, ka Punenova dzīvoklī deg gaisma, tāpēc aizgāju paskatīties, kas tur notiek. Durvis atvēra Alkšārs. Ievēroju, ka koridorā uz grīdas sēž Uldis. Bet Alkšārs tajā brīdī saķēra Lāci aiz matiem un pacēla galvu uz augšu. Redzēju, ka visa seja sasista. Jautāju, vai Uldis ir dzīvs, jo viņš sēdēja bez kustībām. Alkšārs teica, ka

pagaidām dzīvs, bet vispār jau līķis, kas pats metīšoties zem vilciena…» ¹ 

Par vilcienu lieciniecei bija taisnība, jo, lai imitētu pašnāvību, līdz nāvei sasistais Uldis nakts melnumā 2. aprīlī tika aizvests uz Doles staciju un noguldīts uz dzelzceļa sliedēm. Upura galvu šie zvēri pārlika pāri dzelzceļa sliedei ar domu, lai Lielvārdes vilciena riteņi trāpītu pa Ulda kaklu. Pēc tam ielīda tuvējos krūmos skatīties, kā vilciens sadragās Lāča ķermeni. 

Notika negaidītais. Vilcienam tuvojoties, nelaimīgais vēl spējis sakustēties, cenšoties norāpties no sliedēm. Tas viņam daļēji izdevies, taču vilciena riteņi skāra kāju. Kaut nesamaņā, bez kājas – Uldis vēl aizvien bija dzīvs! Punenovs, Alkšārs un Cinceruks  ārprāta dusmās pieskrējuši klāt un pārvilkuši viņa ķermeni uz otrām sliedēm. Protams, neiztiekot arī bez sitieniem un spērieniem. 

Nākamais vilciens Uldim bija liktenīgs. Noskatījušies no tuvējiem krūmiem, kā bijušajam draugam pārbrauc pāri dzelzs rumaks, noziedznieki atgriezās Salaspils dzīvoklī, kur Punenova civilsieva vienā mierā mazgāja slepkavu drēbes, kas notraipītas ar Ulda Lāča asinīm.

Asiņu garša 

Naksnīgie piedzīvojumi trijotnei tā bija iepatikušies, ka jau nākamajā naktī pēc Ulda Lāča slepkavības viņi baisās izklaides izlēma turpināt.

Par nākamo upuri kļuva viņiem pilnīgi svešs cilvēks – 1929. gadā dzimušais Igors Vitkovskis,

kurš peļņas nolūkā savā mašīnā uzņēma pasažierus – piestrādāja kā privātā taksometra šoferis. 1990. gada 2. aprīļa vakarā ap pulksten desmitiem viņš mašīnā uzņēma trīs puišus, kuri no Rīgas vēlējās nokļūt Salaspilī. Viens apsēdās Vitkovskim blakus, divi – aizmugurējā sēdeklī. 

No tiesas materiāliem: «Posmā aiz Rumbulas, pirms Rīgas pilsētas, Alkšārs palūdza apturēt mašīnu, lai izkāptu un nokārtotu dabiskās vajadzības. Šajā brīdī Punenovs, kurš sēdēja aizmugurē, ar labās rokas elkoņa locītavu sažmiedza Vitkovskim kaklu un sāka žņaugt. Cinceruks, kas sēdēja aizmugures labējā pusē, ar kreiso roku sagrāba Vitkovska labo roku, bet ar savu labo ietrieca viņam mugurā nazi. Šajā brīdī atgriezās Alkšārs un iekāpa priekšējā pasažiera vietā. Viņš norāva Vitkovska kāju no signāla, uz kuru viņš spieda cerībā pievērst garāmbraucēju uzmanību. Pēc Punenova norādījuma Cinceruks pasniedza nazi Alkšāram, un viņš izdarīja divus dūrienus Vitkovskim krūtīs. Viens no tiem ķēra sirdi.» ²

Šoreiz varmākas tik ļoti necentās imitēt pašnāvību kā Ulda Lāča gadījumā. Pēc dūrieniem sirdī Vitkovskis bija miris. Līķi iemeta mašīnas bagāžniekā, aizbrauca līdz Rīgas HES, lai to iesviestu mākslīgi uzplūdinātajā ūdens krātuvē. Domāts – darīts! Ūdenī iemeta arī nozieguma izdarīšanas ieroci – nazi un asinīm notraipītos mašīnas sēdekļu pārvalkus. 

Nāvessodi un apžēlošanas

Līķis drīz tika atrasts, baisie noziegumi – atklāti. Saistībā ar automašīnas nolaupīšanu lietu sāka sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Juris Grīnvalds. Izmeklēšanu vadīja Ēriks Kalnmeiers. «Punenovs bija šausmīgi nežēlīgs, savukārt viņa māte Albina Punenova mums gandrīz vai atklāti draudēja,» atceras Rita Aksenoka. 

Tas bija laiks, kad TV ekrānos sāka parādīties rietumvalstu reklāmas, ko ļaudis, kas lielāko daļu mūža bija nodzīvojuši PSRS, skatījās pavērtām mutēm. Kādā no reizēm, kad Albinai ar izmeklētājiem gadījās vārdu pārmaiņa,

sieviete piedraudējusi, ka sūdzēšoties kompānijai Blend-a-med.

«Protams, to kā neizdevušos joku atcerējāmies vēl ilgi,» piebilst Aksenoka.

Tiesa šo krimināllietu izskatīja divos piegājienos. Punenovs ne tikai atteicās iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem un izlasīt apsūdzības rakstu, bet tiesas sēdes laikā atļāvās gānīties: pārmeta lieciniekiem, kuru bija ap 40, ka viņu liecības ir izfantazētas, lamāja tiesnesi Lepsi un citus tiesas darbiniekus. Esot pat draudējis: «Tiesā ir noziedznieki, jūs visi sēdēsiet!» Lepse trīsreiz Punenovu izraidījis no tiesas zāles un nosūtījis uz tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kas viņu atzina par pieskaitāmu. Rezultātā Imantam Punenovam un Andrim Alkšāram tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods, Cincerukam – ilgi gadi cietumā.

Taču ar to viss vēl nebeidzās. Albina pat nedomāja padoties un sāka rakstīt vēstules žurnālu un avīžu redakcijām, kas tās arī publicēja. «Manu dēlu Imantu Punenovu (dz. 1964. g.) notiesāja uz nāvi par izbijuša krievu militārista noslepkavošanu. Arī otro latvieti – Alkšāru – uz nāvi. Lietā nav neviena liecinieka, kurš būtu redzējis un varētu apstiprināt jebkādu vardarbību no notiesājamo jaunekļu puses. Mans dēls jau no paša sākuma noliedza savu līdzdalību slepkavībā. [..] Brīvā Latvija?! Vai tādi ir tavi likumi? Vai tu izpildi tikai svešinieku gribu?» ³ Lūk, tā!

1993. gada 7. janvārī Augstākās Padomes Prezidijs Imantu Punenovu un Andri Alkšāru apžēloja, kaut arī Augstākā tiesa savā atzinumā pauda, ka apžēlošanas lūgums ir noraidāms. Nāvessods tika aizstāts ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem. «Ja pareizi atceros, Punenovs sodu izcieta kolonijā Krievijā, kur viņš izdarīja jaunu noziegumu, bet slepkavība tā nebija. Par to viņam piesprieda nāvessodu,» pauž Aksenoka. 

Brencēna slepkavības lieta

Šis nav vienīgais gadījums, kad ar lielu nežēlību tiek noslepkavots cilvēks, kurš skaitījies draugs. Tāds pats liktenis piemeklēja 1967. gadā dzimušo Gundaru Brencēnu, kuru viņa draugu kompānija ar ārkārtīgu nežēlību piebeidza mežā 1993. gada 9. martā. Visi bija mazpilsētas iedzīvotāji. Ar dažiem, piemēram, Normundu Zeltiņu, Gundars pat bija mācījies vienā klasē un kopā dienējis armijā.

1993. gada februāra nogalē piecu puišu kompānija sanāca kopā, lai mazliet iedzertu un uzsistu kārtis. Nekas nav liecinājis par traģēdijas tuvošanos – draudzīgi šķīrušies, katrs aizgājis savu ceļu. Pēc neilga laika Normunds Zeltiņš, viens no kompānijas, apjautis, ka viņam pazudis maks ar naudu un dokumenti – traktora un auto vadītāja tiesības un tehniskās pases.

Vispirms viņš pazudušās lietas meklējis, taču bez panākumiem, tāpēc kopā ar sievu Olgu un viņas draudzeni Intu izlēmuši vērsties pie vietējā gaišreģa – Jaunjelgavas ekstrasensa. Te piebilstams, ka līdz tam neviens vēl nebija sūdzējies, ka Brencēns kādam kaut ko būtu zadzis. Taču Zeltiņš uzskatīja citādi. 

Ekstrasenss seansa laikā esot jautājis, kuru viņš turot aizdomās.

«Gundaru Brencēnu? Jā, jā, tas pats jau laikam arī būšot tas vainīgais.

Lai tik prasot savas mantas rokā, gan atdošot. Ja nedod? Sit pa galvu līdz pleciem.» ⁴ Apzagtais, kā atklājās tiesā, esot vērsies arī pie bijušā miliča, kurš ieteicis ar Brencēnu izrunāties, taču šis padoms netika uzklausīts. 

Trīs puiši Brencēnu sagaidīja pie viņa mājas un ar ņivu aizveda uz mežu, kur notika izrēķināšanās. Sita pat ar paštaisītiem nunčakiem (Austrumu cīņas sporta piederums – aut.), dzelzs lauzni, spārdīja kājām un beigu beigās nožņaudza. Līķi iemeta Lobes upē pie Krapes dzirnavām, jo tā nebija aizsalusi.

Gundara Brencēna nāvē vainojamos cilvēkus tiesa nolēma sodīt ar brīvības atņemšanu. Normundam Zeltiņam piespriesti astoņi, Gundaram Mūrniekam desmit, Vladimiram Putānam četri gadi nebrīves vispārēja ­režīma labošanas darbu kolonijā. ⁵

¹ Goldberģis, D. Kurpei nolaupa kāju, cilvēkiem – dzīvību.//Neatkarīgā Cīņa, Nr. 106; 08.07.1992., 3. lapa
² Goldberģis, D. Kurpei nolaupa kāju, cilvēkiem – dzīvību.//Neatkarīgā Cīņa, Nr. 106; 08.07.1992., 3. lapa
³ Noriete, N. Nav ieteicams būt latvietim.// Pilsonis Nr. 25; 30.06.1992., 3. lapa
⁴ Šubrovska, Dz. Draugi.// Pilnīgi Atklāti Nr. 42/1993; 6.-7. lapa 
⁵ Šubrovska, Dz. Draugi.// Pilnīgi Atklāti Nr. 42/1993; 6.-7. lapa