Rīga -8°C 
Konsultē psihoterapeits Andris Veselovskis
– Tu tiešām esi mājās?
– Jā, esmu, pat bildi aizsūtīju.
– Tāda bilde tev noteikti jau bija telefonā. Tiešām mājās?
– Jā.
– Nobildē pulksteni pie sienas un atsūti!
– Atkal ar draugiem? Cikos būsi?
– Iedzeršu vienu alu un būšu.
– Cikos būsi?
– Liecies mierā, būšu!
– Viss cits tev svarīgāks par ģimeni. Cikos būsi?
– Tu varētu izbeigt izmētāt lietas? Cik varu teikt!
– Tu vienmēr atrodi iemeslu, lai palikt darbā ilgāk.
– Tev noteikti ir cita.
Viss sākas pamazām – neliels dzēlieniņš par šo, tad par to. Tad vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Tad jau – jā, tāds kārtīgāks uzknābiens pa sāpīgo vietu, un tad pienāk diena, kad darbā tiek laist zāģis. Lai ko tu darītu – viss ir slikti. Varētu likties, ka zāģēšana attiecībās ir problēma pati par sevi – kaut kas, kāpēc daudzi izvēlas vispār neveidot pārāk ciešas attiecības un tā arī neprecēties. Taču lielākoties zāģis ir problēmu aisberga redzamā daļa. Tas nozīmē – patieso problēmu apjoms attiecībās visdrīzāk jau ir krietni nopietnāks. «Zāģēšana var būt arī šķiršanās iemesls, taču tās jau būs sekas kaut kādam ieilgušam procesam, ilgstoši krātam aizvainojumam, problēmām. Tad sākas vēl arī zāģēšana un pieliek attiecībām punktu, jo tā ir tāda agresijas izlāde,» skaidro psihoterapeits Andris Veselovskis.
«Terminu zāģēšana izmanto, kad kāds atkārtoti kritizē otru un dara to tā, ka otram tiek nodarīts kaitējums.
Kurā brīdī tas jau kļūst par vardarbību – tā līnija ir izplūdusi. Vienam cilvēkam attiecībās kritika neko būtiski nekaitē – ar to var tikt galā, bet citam apstākļos, kad tā ir pārāk sāpīga un nemitīgi tiek atkārtota, sākas satraukums, kritika biedē, rada trauksmi, sastindzina un kaitē.» Agresija ir viens no cilvēka pamatinstinktiem – mēs visi ik pa brīdim nodarām citiem cilvēkiem kaut kādu sāpi, taču zāģēt nozīmē darīt otram verbāli pāri un nejust mēru. Zāģē gan sievietes, gan vīrieši, tomēr sievietes – biežāk. «Ir vairāki veidi, kā cilvēki izreaģē neapmierinātību un agresiju. Vīriešiem biežāk raksturīgi to izreaģēt, piemēram, piedzeroties, sākot kavēt un nākt mājās vēlu. Viņiem arī vairāk raksturīga fiziska vardarbība. Sievietes to biežāk izpauž vārdos, uzsākot kritizēt – «tu neizdarīji to, to un to», «kāpēc neesi tāds vai šitāds?», «tu neesi īsts vīrietis!». Piemēram, sieviete vēlas sadarbību, palīdzību, bet lietas nenotiek tādā veidā, kā viņa to iedomājas, un sākas pārmetumi. Vīrietim tas kļūst neizturami, rodas vēlme aizbēgt, atriebties, parādās pasīvā agresivitāte. «Zāģēšana nedod efektu, bet gan izraisa cīņu, karu, dažādas negatīvas sekas. Sievietes pēc tam dažkārt brīnās – kur tie vīrieši nozūd, vairs nevēlas komunicēt? Cilvēks nesaredz, ka kaut kur šajā procesā pats ir piedalījies.»
Darbā ērglis – mājās puikiņš
Vīrieša ausīs zāģēšana skan šādi – tu esi slikts, tu dari slikti. Solīji pēc darba uzreiz doties mājās un iebraukt pa ceļam pēc piena, bet neizdarīji!? Runājām, ka salabosi pilošo krānu, bet tas joprojām pil? Sieviete vēlas sadarbību, taču nezina, kā to panākt. Vīrietis domā – esmu centies, strādājis, bet vienalga dienas beigās tāpat esmu sliktais. Šie pārmetumi bieži trāpa pa vainas un kauna sajūtu, skaidro Veselovskis. Vīrietis vēlas justies kā ērglis – stiprs un varens, bet zāģējot tuvākais cilvēks viņam vēstī: tu tāds zvirbulis vien esi.
«Pārmetumi turpinās, līdz viņš vairs neatbild un aizcērt durvis. Sieviete to uztver tā – viņš mani nedzird, viņam ir vienalga. Savukārt vīrietis sajūtas pazemots, noniecināts, nevērtīgs.
Ārēji viņš var būt stiprs, satrenējies sporta zālē, ar panākumiem darbā, liels priekšnieks, kas vada citus cilvēkus, bet mājās ir citādi.
Sieviete viņam velta, viņasprāt, nelielu kritiku, taču tā trāpa daudz sāpīgākā veidā. Trāpa tā, kā, piemēram, darbā nekas viņu nevar izsist no sliedēm! Viņš sajūtas kā mazs puika mammas priekšā, kura saka – «tu esi slikts zēns, tu atkal kaut ko ne tā». Tāpat ir izplatīts arhetips, ka vīrietis noteikti pametīs, krāps, būs sliktais – tas vīrieti aizķer, trāpa vārgā vietā, sevišķi, ja viņš nāk no ģimenes, kurā tēvs ir dzēris, nonācis vājā pozīcijā, piemēram, zaudējis biznesu, ietekmi. Tad šī sajūtas, reiz piedzīvotais tēva vājuma brīdis var atsaukties uz vīrieša šodienu. Redzi, tu esi tāds pats kā tavs tēvs! Tas izsit no sliedēm, rada plaisu un distanci starp partneriem un noteikti nedod gaidīto sadarbības efektu.»
Zāģē jau zāģētos
Ne katrs vīrietis pakļausies šādai sievietes uzvedībai. Daļa ar sievietes vēlmi viņu atkārtoti kritizēt diezgan ātri tiek galā. Savukārt biežāk galā netiek tie, kurus iespaido bērnības pārdzīvojumi, jau līdzīga negatīva pieredze jau ir redzēta, piedzīvota. Tā teikt – tāds tādu atrod. «Vairākumā gadījumu šis kaitējums otram tiek nodarīts, to pat nepazinoties un nesaprotot to situāciju. Tie, kas zāģē, nereti jūtas pamesti, noguruši, aizmirsti, un tad izlaužas kaut kāda reakcija, kas kaut kad iepriekš dzīvē ir iekopēta, kaut kur jau piedzīvota, kad mamma zāģēja tēti un tētis mammu. Un tad ir tie stāsti – «es solījos, ka nekad nebūšu kā mamma, kas vienmēr noniecināja tēti!». Bet realitātē – cilvēki apprecas, un pēc diviem gadiem jākonstatē, ka komunikācija ar partneri notiek tieši tādā pašā tonī un paaugstinātā balsī, kā tas pieredzēts bērnībā.»
Visu pasliktina fakts, ka tuvās attiecībās spējam uztaustīt otrā viņa visvājākās vietas, un šāda kritika otru ļoti ietekmē. «Piemēram, vīrietis kritizē sievu par lieko svaru un krunku uz vēdera, bet sievietes atkārš, ka vīrs nav īsts vīrietis, ir kļuvis vājš utt. Mūsos ir daudz grūtu emociju, pārdzīvojumu, un skolās nemāca, kā ar to tikt galā, kā būt laimīgiem, stipriem. Rezultātā parasti tas viss sakrājas un uzkrīt vistuvākajam cilvēkam – sievai, vīram, un tad laimīgie stāsti beidzas. Un tad ir kā stāsts no žurnāla – no sākuma laime un precības, tad jau šķiršanās un atkal nākamās laimīgās precības. Un tā tas turpinās, ja neiemācās ar to nepatīkamo, grūto, dusmīgo kaut kā citādi tikt galā.»
Klasiska situācija
Iespējams, pāris ir saskanīgi dzīvojis bez izteiktas savstarpējas kritikas, taču pienāk situācija, kad situācija mainās. Klasisks piemērs – bērna piedzimšana. «Līdz tam abi tika galā ar grūtībām, piedzimst bērns, un pie simt procentiem esošo grūtību klāt nāk vēl simts. Sistēma sāk neizturēt. Sieva nogurusi, abi nevar izgulēties, vīrs atnāk no darba, sieva grib, lai arī viņš kaut nedaudz paauklē mazo, bet vīrs netiek galā. Sākas pārmetumi. Šajā laikā ļoti bieži ir pēcdzemdību depresija gan mammai, gan tētim – ir daudz gadījumu, kad pat arī tēviem vajag dzert antidepresantus. Sievietes vairāk dalās ar grūtībām – sazinās ar draudzenēm, ar mammu, ka ir slikti, grūti. Bet vīrietim tā kā būtu jātiek ar visu galā, un viņš nevar parunāt ar kolēģi, ar draugu.
Viņš tikai jūt, ka vairs negribas iet mājās, ir par grūtu un pat neizturami.
Tad viņš sāk aizkavēties darbā, notiek kāda dusmu eksplozija, un sieviete sāk pārmest. Tad vēl seko salīdzināšana ar kādu citu no draugiem vai radiniekiem, kas situāciju galīgi neuzlabo. Cilvēku nezināšana par grūtībām, kas sagaida, kad piedzimst bērni, provocē to, ka virspusē izsprāgst dažādas problēmas – viņa zāģē, viņš bēg. Tas var būt visai tipiski, ka pirmajā šādā gadā vīrieši neiztur un vienkārši aizbēg. Nesaku, ka sievietes sliktās un vīrieši labie – abiem ir kaut kāda vēsture, kāpēc viņi šo situāciju neiztur, bet sieviete nereti iet ar karogu es labā, tu sliktais, tu nedari – es daru. Vīrietis to netolerē un vienkārši aizlaižas. Būtībā tā zāģēšana ir bijusi tikai aisberga redzamā daļa lielākām problēmām.»
Izprovocētais spīts
Kādā brīdī atklāt, ka tevi zāģē vai tu zāģē otru, var nebūt patīkami. Tas nozīmē pamatīgu darbu visupirms jau ar sevi. «Ja terapijā nāk vīrietis, es viņam mācu to pārmetumu neņemt un nebaidīties izteikt savu viedokli, argumentus, neļaut sevi noniecināt. Mācu, kā mierīgi parādīt savu nostāju. Ja agresija ir pārmērīga, kā pateikt, ka tas nav pieņemami. Savukārt sievietēm jāpalīdz izturēt savas dusmas, kad var likties – viņam ir vienalga, viņa ir pamesta. Stāstu, kā sieviete varētu par to runāt citādi, kā izturēt, ja vīrietis nav perfekts.»
Attieksme pret problēmu risināšanu pamazām mainās, jaunākā paaudze biežāk izvēlas neļaut problēmām samilzt līdz nepanesamiem mērogiem. «Ir vīrieši, piemēram, vecumā ap 25 gadiem, kas pamana, ka attiecībās sāk neiet. Viņi atnāk, padomājam, kā rīkoties citādi un rezultātā visa turpmākā dzīve var aiziet veiksmīgāk.
Savukārt, ja tas ir aizvainojums, kas krājies gadiem, kad viens otru lamā un gatavi nosist, tad jau ir grūti kaut ko mainīt, jo jau ir tik daudz sāpju nodarīts.»
Tāpēc galvenais padoms abiem dzimumiem – pārbaudīt sadarbības iespējas līdz kopdzīvei un ģimenes radīšanai. Ja kāds pārī nesadarbojas, nepalīdz, neatsaucas – ir naivi domāt, ka pēc laika kaut kas mainīsies. Turklāt zāģējot un zāģējot partnerī var izraisīt tādu spītu, ka viņš par spīti nedarīs neko no tā, par ko viņu knābā. «Ir cilvēki, kas komunicē tā, ka gribas viņam iekraut. Ja sievietei prātā ir formula, ka vīrietis ir sliktais, kurš, tāpat kā viņas tēvs, agri vai vēlu aizies pa kreisi, nodos, tad viņa būtībā pati grūž vīrieti uz tādu rīcību. Sieviete komunicē tā, ka vīrietis tiek provocēts. Terapijā stāstu, ka šādā situācijā sievietei prātā vajag mākslīgi izveidot pozitīvu vīrieša tēlu un jātic, ka vīrietis varēs tāds būt – «man ļoti grūti, kad tu hroniski kaut ko aizmirsti, bet es ļoti gribētu, ka tu atcerētos un pacenstos…» Tad arī vīrietim ir vieglāk kaut ko paveikt, mainīt, būt labajam. Ja vīrieti knābā bez mitas, viņš iespītējas un var arī kļūt tieši tāds, no kā sieviete baidās. Protams, tur ir arī vīrieša atbildība par to, kā tieši viņš reaģē, bet ļoti bieži kad cilvēki nāk terapijā – to var labot. Vīrietis iemācās pateikt stop, tā nav, vai sieviete nāk terapijā un iemācās piebremzēt, un situācijas var izlaboties. Ja abi pacenšas, piestrādā, lietas var mainīties”.
VĪRIETIM, kuru zāģē
- Neaizej no situācijas, mēģināt neuzsprāgt, netaisnoties, nerīkot pretuzbrukumus.
- Komunicē un centies mierīgi paskaidrot – tāds tonis, tāda pārmetumu lavīna nav pieņemama. «Nekas nav tik slikti, kā tu šobrīd saredzi. Nav tā, ka es nekad nedaru, ka viss slikti.»
- Neeskalē emocijas – jā, ir dusmas, bailes, aizvainojumu, bet nepiemet malku ugunij. «Jā, varbūt šobrīd nevaram vienoties, bet varbūt atdziestam? Vienosimies pēc stundas vai rīt, bet ar šo mēs tiksim galā.» Nevibrē līdzi katrai sievietes emocijai; kad emocijas izreaģēs, bilde noskaidrosies.
- Uzsver abu sadarbības nozīmi – «mēs abi cenšamies, mēs abi darām». Nevajag iekrist sajūtā «es slikts» vai «viņa slikta».
- Ja situācija ļauj – izdari to, ko no tevis gaidīja vai vienojies, uz kādiem noteikumiem to var izdarīt partneris. Piemēram, ja tīri objektīvi sieva var labāk nomierināt bērnu, tad lai to dara viņa, bet tu vēlāk izvedīsi bērnu ārā. Ja vīrietis pats neprot, negrib labot krānu – noorganizē, lai to izdara kāds cits. Ja bērnam ir problēmas un paredzēta nepatīkama saruna skolā, bet vīrietis apzinās, ka nav labākais sarunu vedējs – būtu jāvienojas, ka uz skolu ies sieva, bet vīrs tikmēr izdarīs mājās to un to.
SIEVIETEI, kura zāģē
- Jāapzinās, ka tāda problēma pastāv – es zāģēju.
- Jāmēģina atrast efektīvāka sadarbības taktika, mēģinot bremzēt «otrs ir slikts» un mainot to uz attieksmi – «viņš varēs». Jāmaina sarunas leksika – «man gribētos, ka tu varētu…» un vērojot, kā tāda taktika strādā. Mēģināt sajust brīdi, kad gribas otram agresīvi uzbrukt, sadot, varbūt pat iesist – to mainīt pret cilvēciskāku, mierīgāku, neuzbrūkošāku attieksmi.
- Meklēt vienošanos, lai vīrietis jūt, ka abi piedalās apspriedē – ko darām? Lai būtu sadarbība 50/50. Abi diskutē, kaut kur piekāpjas, bet abi ir svarīgi.
- Terapeita palīdzība var noderēt, ja situācija pasliktinās, plaisa attiecībās palielinās, no vienas vai abām pusēm ir tādi uzbrukumi, kuros tiek nodarītas sāpes un reāls kaitējums.
