Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -4°C 
No savas šķembas neizbēgsi
Agrāk Antons bija jūrnieks. Kad Ukrainā sākās karš, arī viņš tika iesaukts armijā. Sākumā norīkots dienēt kā radists, vēlāk dienestu turpināja kā kājinieks, kur guva pirmos ievainojumus – kontūziju un vairākus ievainojumus no sīkām šķembām. Taču pēc ārstēšanās Antons atkal pievienojās armijai, šoreiz rezervistiem un pildīja izlūka pienākumus. «Aptuveni 10 km no Bahmutas koriģēju artilēriju, gājām uzbrukumos, bet vienā šādā reizē mūs sāka bombardēt. Atlūzas lidoja un viena no tām rikošetā trāpīja man zem bruņuvestes, ievainojot plaušas, mugurkaulu un iestrēgstot mugurkaulājā.
Karā neviens nav pasargāts un kā es saku – no savas šķembas vai lodes neizbēgsi.
Tātad tā bija mana šķemba! Kad komandieris pavēlēja atkāpties, teicu, ka nejūtu kājas. Kara mediķis atrada manu ievainojumu, aizlipināja to ciet, injicēja morfīnu, ielika automašīnā. Pēc tam es zaudēju samaņu…»
Operācija nozīmētu lielu risku
Šķemba bija skārusi ne tikai Antona mugurkaulu, bet arī plaušas. Lai nodrošinātu elpošanas funkciju, pacientam tika ievietota traheostoma. «Es varēju tikai gulēt un mirkšķināt acis, vēlāk arī rokas pakustināt,» Antons atceras. «Protams, psiholoģiski nav viegli samierināties, ka vienā brīdī esi veselīgs, spēcīgs vīrietis, bet nākamajā sekundē – paralizēts. Par fiziskajām grūtībām vēl grūtāk ir pieņemt to, ka vairs nekad vairs nebūsi tāds kā iepriekš, bet šobrīd ir censties panākt uzlabojumus no tām ķermeņa funkcijām, kas vēl saglabājušās.»
Antona mugurkauls vēl aizvien glabā piemiņu no negadījuma brīža – iestrēgušo šķembu. Ne ķirurgi Ukrainā, ne Latvijā šobrīd neuzņemas veikt operāciju, lai šķembu izņemtu, uzsverot, ka operācijas riski ir pārāk lieli, ja tos pretstata šobrīd rehabilitācijā sasniegtajiem rezultātiem.
Mērķis – atgriezties mājās 5. stāvā
Kad Antons uzsāka darbu ar fizioterapeiti Agatu Jurēviču, viņš sēdus stāvoklī riteņkrēslā spēja izturēt vien pāris stundu. Šodien viņš ne tikai pārvietojas patstāvīgi, bet spēj uzkāpt no 1. līdz 8. stāvam bez atpūtas pauzēm, Jaunķemeros ir sācis vakaros apmeklēt arī trenažieru zāli.
«Mūsu mērķis ir sagatavot Antonu patstāvīgai dzīvei Ukrainā.
Viņa dzīvoklis atrodas piektajā stāvā, un Izmailā regulāri pazūd elektrība – šim pacientam ir jāspēj tikt mājās pa kāpnēm arī tad, ja lifts nedarbojas,» skaidro fizioterapeite Jurēviča. Rehabilitācijas process ietvēra visu – no vertikalizācijas uz kušetes līdz gaitas apmācībai ar speciāli izgatavotu AFO ortozi. Fizioterapeite uzsver, ka rehabilitācijas mērķi vienmēr tiek izvirzīti sadarbībā ar pacientu, ņemot vērā viņa vajadzības.
Pieredze, kas glābj dzīves
Jaunķemeru speciālistiem darbs ar karā ievainotajiem ir sniedzis unikālu profesionālo pieredzi. Turklāt 34 karā ievainotie pacienti pērn atgriezušies, lai Latvijā saņemtu atkārtotu kursu. Antons pēc rehabilitācijas otrā kursa plāno atgriezties Ukrainā, lai dzīvotu patstāvīgi. Viņa stāsts ir spilgts atgādinājums tam, ka ar mūsdienu medicīnu un pacienta gribasspēku, pašdisciplīnu un mērķtiecību ir iespējams paveikt to, kas sākotnēji šķiet neiespējams.
