Rīga +13°C 
Pirms divdesmit gadiem to piedzīvoja arī Bērnu slimnīcas Pacientu pieredzes daļas vadītāja Inita Elizabete Lāma. Viņas tikko dzimušajam dēlam bija nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība un intensīvā terapija. Atmiņas ir tik spilgtas, ka, runājot par piedzīvoto, Initai Elizabetei joprojām acīs sariešas asaras. Tomēr līdzās satraukumam un neziņai atmiņā palikušas arī citas izjūtas – siltums un mierinājums, ko nodaļā radīja ārsti un māsas.
Iespējams, tieši šī pieredze pēc divdesmit gadiem viņu atveda atpakaļ uz Bērnu slimnīcu. Ieraugot darba sludinājumu, Inita Elizabete uzreiz sapratusi – tā ir viņas vieta. Pēdējo nedēļu notikumi slimnīcā vairāk nekā 20 gadu senās atmiņas uzjundījuši no jauna. Iemesls ir īpašs – telpas, kurās uz rekonstrukcijas laiku pārcelta Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, ir tieši tās pašas, kur pirms divdesmit gadiem palīdzību saņēma viņas dēls Aleksandrs.
Tolaik tur atradās Bērnu slimnīcas Reanimācijas nodaļa, kurā ārstēja dažāda vecuma pacientus – no jaundzimušajiem līdz pat 17 gadus veciem jauniešiem. Medicīnai attīstoties, kļuva skaidrs, ka jaundzimušajiem nepieciešama citādi organizēta ārstēšana un aprūpe. 2004. gadā smagākajos gadījumos jaundzimušie vēl nonāca kopējā Reanimācijas nodaļā. Arī Aleksandru, kuram jau neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā bija veikta intubācija, stacionēja tieši tur.
Aleksandrs neelpoja
Aleksandrs bija Initas Elizabetes otrais bērns. Kopš meitas piedzimšanas bija pagājuši desmit gadi. Grūtniecība bija plānota un noritēja bez sarežģījumiem. Taču 37. nedēļā Inita sajuta, ka kaut kas nav kārtībā. Dzemdības privātā iestādē bija straujas, un brīdī, kad viņa pirmo reizi ieraudzīja savu dēlu, bez vārdiem saprata – nav labi.
«Kad es viņu ieraudzīju, viņš bija zili melns,» Inita Elizabete atceras. Aleksandrs neelpoja. Mediķi nekavējoties izsauca brigādi, lai jaundzimušo pārvestu uz Bērnu slimnīcu. Inita pati palika dzemdību iestādē: «Man neļāva celties, es varēju tikai zvanīt.» Apgares skalas rādītāji svārstījās, gaidīšana bija neizturama. Tiklīdz drīkstēja celties, vīrs viņu automašīnā guļus aizveda uz Bērnu slimnīcu.
Dēliņa plaušas bija pilnas ar šķidrumu. Pēc atvešanas uz slimnīcu Aleksandrs tika atkārtoti intubēts, ārsti – neonatologi un reanimatologi – cīnījās par viņa dzīvību. Tās bija dienas, kad dēla stāvoklis mainījās pa stundām.
«Es izdomāju savu metodi, kā to izturēt,» stāsta Inita.
Pie Aleksandra gultiņas bija plāksnīte, kurā vārda vietā bija sarakstītas diagnozes. Viņa lūdza tās aizklāt un uzrakstīt tikai vārdu – Aleksandrs.
«Tad es redzēju tikai vārdu. Nebija diagnožu. Es sev teicu: viņš ir vesels!»
Lielajā palātā bija vēl vairāki jaundzimušie. Mammām bija nolikti krēsli, bet Inita veselības stāvokļa dēļ varēja tikai stāvēt. Stāvēt, gaidīt un ticēt. Ilgi palikt nodaļā mammas nedrīkstēja, tāpēc viņa devās uz mājām un zvanīja ik pēc stundas. «Katru reizi māsas laipni atbildēja,» viņa atceras. «Viņas aizgāja pie Aleksandra gultiņas, visu pārbaudīja un stāstīja man, kā dēlam klājas.» Drīz vien visas māsas atpazina viņas balsi.
Inita jutās kā sastingusi, bija brīdis, kad viņa vairs nespēja doties pie dēla. Tad vīrs Igors stingri noteica – dēlam viņa ir vajadzīga blakus. Jābrauc!
Pīkstošais aparāts
Intensīvās terapijas nodaļā Aleksandrs pavadīja sešas bezgalīgi garas dienas. Tad pienāca diena, kad zvanīja reanimatologs Pēteris Kļava un paziņoja – ir progress, Aleksandrs spēj elpot pats. Inita atceras, ka ārstējošais ārsts bija cits, bet ar Pēteri Kļavu viņiem izveidojās visciešākais kontakts.
Aleksandru pārveda uz 8. nodaļu – beidzot abi bija kopā. Elpināšanas aparāts vairs nebija vajadzīgs, taču aparatūra turpināja monitorēt skābekļa līmeni asinīs. Initai bija jāseko līdzi rādītājiem: «Tikko dzirdēju pīkstienus, acis uzreiz bija vaļā – jāmeklē palīdzība.»
Dēliņa plaušas pamazām attīrījās. Inita iemācījās pati veikt dažas procedūras elpceļu tīrīšanai: «Man galvā bija viena doma — katrs milimetrs uz priekšu ir uzvara. Es to redzēju kā ceļu, kuru katru dienu klāju ar maziem akmentiņiem.» Svarīgs bija viss – katrs grams svara pieauguma un katra mierīga nakts. Kopumā slimnīcā viņi pavadīja vairāk nekā divas nedēļas.
Bažas par nākotni
Mediķi rūpīgi sekoja, vai skābekļa trūkums dzemdībās nav atstājis sekas. «Es vienkārši ticēju, ka viss būs labi,» saka Inita Elizabete. Šodien viņa to sauktu par manifestāciju.
Tagad, kad tiek pārbūvēta Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, Inita kā Bērnu slimnīcas Pacientu pieredzes daļas vadītāja īpaši novērtē telpu jauno dizainu. «Man ļoti patīk doma par spēka vārdiem,» viņa atzīst. «Tie būs gan palātās, gan citviet. Mammas varēs ieraudzīt iedrošinājumu. Katrai šajā nodaļā ir citas izjūtas – viena ir nobijusies, cita dusmīga, cita neizpratnē.»
Nodaļā viss būs pakārtots tam, lai mamma varētu būt blakus bērnam, jo tas dod spēku abiem. Remontētas tiek arī istabas nakšņošanai blakus nodaļai, jo ir brīži, kad mammai jāatpūšas, ir vajadzīgs tikai miers, atbalsts un izpratne.
Bet, atgriežoties pie notikumiem pirms 20 gadiem, skaidrs, ka Initas Elizabetes satraukumi līdz ar izrakstīšanos no slimnīcas nebeidzās. Bet Aleksandrs izauga, un visas bažas ar laiku izplēnēja. Viņa attīstība ritēja labi – ārsti atzina, ka tā ir liela veiksme pēc skābekļa trūkuma dzemdībās.
Šodien Inita Elizabete Lāma strādā slimnīcā, kur pirms divdesmit gadiem mediķi glāba viņas dēlu. Viņa zina, kā jūtas vecāki, stāvot pie inkubatora, kurā guļ jaundzimušais. Viņa zina, cik liels svars ir katram vārdam, skaidrojumiem un mierīgai sarunai. Tagad viņa pati gādā, lai slimnīcā katra ģimene tiktu sadzirdēta, saprasta un atbalstīta.
