Rīga +11°C 
Kā atklāj aptauja, lielākā daļa jeb 51% dzīvokļu īpašnieku nezina, vai viņu mājas kopīpašums, kā, piemēram, jumts, fasāde, kāpņu telpas u.c., ir apdrošināts. 36% atzinuši, ka nav, un tikai 13% var apstiprināt, ka apdrošināšana ir.
Iedzīvotāju skatījumā atbildība par nopietniem kopīpašuma bojājumiem visbiežāk tiek sagaidīta no valsts pārvaldes: 43% respondentu uzskata, ka zaudējumi jāsedz pašvaldībai, bet 41% – valstij. Trešajā vietā ierindojas ēkas apsaimniekotājs (35%) un tikai 28% norāda, ka finansiālā atbildība būtu jāuzņemas pašiem dzīvokļu īpašniekiem, bet 13% ir grūti pateikt, kuram būtu jāuzņemās atbildība.
Mājas kopsapulcēs par apdrošināšanu nerunā
Tajā pašā laikā iedzīvotāji kopumā netic, ka nopietna bojājuma gadījumā māja spētu segt remonta izmaksas no uzkrājuma fonda vai kolektīvi savāktiem līdzekļiem: 62% uzskata, ka tas drīzāk vai noteikti nebūtu iespējams, savukārt pārliecināti par pretējo ir tikai 25%.
Aptauja arī atklāj, ka iedzīvotāji kūtri iesaistās lēmumu pieņemšanā par ēku apdrošināšanu. Pēdējo divu gadu laikā tikai 19% dzīvokļu īpašnieku ir piedalījušies mājas iedzīvotāju kopsapulcē, kur tika lemts par mājas kopīpašuma apdrošināšanu. Absolūtais vairākums jeb 77% šādā sapulcē nav piedalījušies, bet 4% to nevar pateikt. 62% aptaujāto norāda, ka apdrošināšanas jautājums nekad nav bijis kopsapulces dienaskārtībā, un 40% atzīst, ka iedzīvotājiem ir grūti savstarpēji vienoties, un tikai 8% uzskata apdrošināšanu par lieku.
Drošību novērtē, bet nerīkojas
Vienlaikus aptauja atklāj, ka finansiālā drošība cilvēkiem ir būtiska vērtība, viņiem ir svarīgi justies pasargātiem no lieliem, neparedzētiem finansiāliem izdevumiem.
«Daudzdzīvokļu mājā kopīpašums ietver jumtu, nesošās konstrukcijas, fasādi, kāpņutelpas, pagrabtelpas, koplietošanas inženiertīklus un teritorijas labiekārtojumu, tāpēc jebkurš bojājums ēkai skar visus iedzīvotājus un ietekmē arī katra dzīvokļa vērtību,» skaidro Compensa Vienna Insurance Group ADB Latvijas filiāles inženiertehnisko apdrošināšanas risku produktu vadītājs Rolands Ābols.
Piemēram, ja mājā ar 20 dzīvokļiem vētra sabojā jumtu un remonta izmaksas sasniedz 100 000 eiro, katram dzīvokļa īpašniekam bez apdrošināšanas būtu jāiemaksā aptuveni 5 000 eiro. Savukārt stāvvadu avārija 50 dzīvokļu mājā var izmaksāt 50 000 eiro, kas nozīmē ap tūkstoti eiro no katra īpašnieka.
«Šādos gadījumos parasti rodas neplānotas ārkārtas izmaksas, kas raisa domstarpības starp iedzīvotājiem, un remonta veikšana ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Turpretī, ja mājas kopīpašums ir apdrošināts, šīs remonta izmaksas sedz apdrošinātājs, būtiski samazinot finanšu slogu katram īpašniekam,» skaidro eksperts.
Maldīgi tic, ka nekas slikts nenotiks
Aptaujas rezultāti liecina ne tikai par zemu informētību par daudzdzīvokļu ēku kopīpašuma apdrošināšanu, bet arī par vairākām tipiskām uzvedības ekonomikas likumsakarībām, uzsver Romāns Putāns, RSU asociētais profesors, uzvedības ekonomikas eksperts.
«Pirmkārt, cilvēkiem raksturīga tā sauktā optimisma kļūda – tendence uzskatīt, ka negatīvi notikumi ar viņiem pašiem, visticamāk, nenotiks. Otrkārt, maksa par polisi psiholoģiski tiek uztverta kā tūlītējs zaudējums, nevis potenciāls ieguvums nākotnē, pat ja objektīvi apdrošināšana samazina finanšu risku. Treškārt, ja bojājumi ēkai radušies vētras, ugunsgrēka vai cita ārēja notikuma dēļ, daudziem dzīvokļu īpašniekiem rodas sajūta, ka tā nav viņu personiskā atbildība. Ceturtkārt, ja īpašums pieder daudziem, individuālā atbildības sajūta izplūst, un katrs var pieņemt, ka par ēku kopumā rūpēsies apsaimniekotājs, mājas vecākais vai valsts, pašvaldība,» uzsver Putāns.
No uzvedības ekonomikas viedokļa attieksmi var mainīt ar skaidrāku regulāciju likumdošanā, motivācijas mehānismiem, kā arī aktīvāka apsaimniekotāju lomu – piemēram, regulāri skaidrojot iespējamo bojājumu izmaksas un apdrošināšanas ieguvumus, kas var palīdzēt iedzīvotājiem riskus uztvert reālāk.
Otrs virziens ir proaktīvāka loma no apsaimniekotāju un māju pārvaldības puses. «Ja apdrošināšanas jautājums regulāri parādītos kopsapulču dienaskārtībā un tiktu skaidrots vienkāršā, praktiskā valodā – piemēram, cik izmaksātu konkrētas mājas jumta vai fasādes atjaunošana –, tas palīdzētu iedzīvotājiem risku uztvert daudz reālāk,» norāda eksperts.
Iedzīvotāji un apsaimniekotāji – kā divas pretējas nometnes
«Aptaujas rezultāti ir pārsteidzoši – ir grūti ticēt, ka tik liels skaits iedzīvotāju sagaida, ka par viņu īpašumu krīzes situācijā atbildību uzņemsies un parūpēsies kāds «no malas»,» saka Vitolds Peipiņš, Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs.
Diemžēl dzīvokļu īpašnieku vidū valda liela neizpratne par to, kas vispār ir apdrošināšana – dzīvokļa, kopīpašuma un civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, un kādam nolūkam katra no tām kalpo.
«Tā bija ļoti liela likumdevēja kļūda pieļaut, ka mājokļu apsaimniekošanā galvenās tiesības pieņemt lēmumus ir atstātas dzīvokļu īpašniekiem. Jo ēku pārvaldnieki un apsaimniekotāji runā profesionālā valodā, bet dzīvokļu īpašnieki visbiežāk balstās emocionālos argumentos – abas puses viena otru nesaprot. Turklāt tie iedzīvotāji, kas saprot un vēlas sakārtot mājokļus, dzīvot labāk un drošāk, bieži nevar panākt kopēju vienošanos ar pasīvo mazākumu, tāpēc ļoti daudzas dzīvokļu ēkas dzīvo uz riska robežas – ja notiek kas slikts, nav naudas un nav risinājumu, kā problēmas novērst,» saka Peipiņš.
Maksa – no viena līdz pāris eiro mēnesī
Kopīpašuma apdrošināšanas maksa tiek aprēķināta par 1 m² gadā, un kopējā summa tiek taisnīgi sadalīta starp dzīvokļu īpašniekiem pēc platības. Apdrošināšanas maksa ir atkarīga no ēkas konstrukcijas tipa un izvēlētā seguma, taču tā parasti ir neliela. Ja mājas kopējā platība ir 2 500 kvadrātmetru un konkrētā dzīvokļa platība ir 50 kvadrātmetri, ikmēneša maksa mūra ēkā var būt aptuveni no 1,04 līdz 1,21 eiro atkarībā no izvēlētā seguma.
«Tas nozīmē, ka par aptuveni vienu eiro mēnesī dzīvokļa īpašnieks var pasargāt sevi no vairāku tūkstošu eiro neparedzētiem izdevumiem, kas ir liels finansiāls slogs un parādu nasta vairāku gadu garumā,» saka Rolands Ābols.
Aptaujā piedalījās 1005 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18–75 gadiem.
