Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Abas valstis Dienvidamerikas sirdī nebija manu prioritāšu sarakstā, bet tur nonācu, skatoties no Bolīvijas prizmas. Un motivācija man bija trīskārša.
Pirmais iemesls itin prozaisks: zem unikālākā Bolīvijas objekta – Ujuni sāls līdzenuma (saukta arī par solončaku vai sālsezeru) – ir atrastas pasaulē lielākās litija iegulas, kas, iespējams, ir 70 % no pieejamajām globālajām litija rezervēm. Jau šobrīd ķīniešu, japāņu, amerikāņu investori snaikstās ap šo vietu, un gan jau viņi atradīs veidu, kā unikālo dabas objektu pārvērst raktuvēs.
Otrs iemesls – personīgs. Vadīt auto augstkalnē ir izaicinājums, kas pieaug līdz ar nodzīvotajiem gadiem. Gan jau 90 gados vēl varēšu ar busiņu apbraukāt Austrālijas plašumus, bet diez vai pietiks spēka un uzņēmības būt pie stūres 5,4 kilometrus virs jūras līmeņa vai ar velosipēdu pieveikt Nāves ceļu.
Trešais iemesls politisks – Bolīvijai šogad 200 gadu. 1825. gada 6. augustā nodibināja Bolīvijas Republiku, to nosauca par godu Dienvidamerikas atbrīvotājam Simonam Bolivaram.
Bļoda krāterī
Bolīvijas karogs ļoti līdzinās Lietuvas, vienīgi mūsu kaimiņiem no augšas cita citai seko dzeltena, zaļa, sarkana krāsa, bet Bolīvijai – sarkana, dzeltena, zaļa.
Valstij ir divas galvaspilsētas – Lapasa, kurā atrodas valdība un parlaments, un Sukre, kurā Bolīvija savulaik dibināta un rezidē konstitucionālā tiesa. Mana kļūda bija ceļojumu sākt ar Lapasu (iesaku lidot uz Santakrusu un doties pretējā virzienā, lai izvairītos no smagas kalnu slimības).
Lidosta atrodas Lapasas piepilsētā Elalto 4060 metru augstumā. Šī ir pasaulē visaugstāk novietotā kādas valsts galvaspilsēta. Tā atgādina milzīgu bļodu, kas izvietojusies vulkāna krāterī. Augstuma starpība pilsētas robežās ir tuvu kilometram. Bagātākais rajons ar glītākajiem namiem un valsts varu atrodas bļodas apakšā.
Jo augstāk dzīvojamās mājas, jo nabadzīgāki iedzīvotāji un skumjāka apbūve.
Pilsētā dzīvo aptuveni divi ar pusi miljoni cilvēku, koku nav (vai to ir ļoti maz), automašīnu sastrēgumi ir drausmīgi, mašīnas diezgan vecas, pūš melnus dūmus, pilsētā smogs un gaisa kvalitāte – slikta. Apmēram trīs ceturtdaļas Lapasas auto ir satiksmes mikroautobusi, no kuriem liela daļa pēc skata un vecuma atbilst rafiņiem, pazikiem vai sešdesmito gadu Latvijām.
Ja kāds vēlas pierādīt savas spējas autovadīšanā, viņam jāspēj dienas laikā pie stūres šķērsot Lapasu. Šaurajās ieliņās – daudz vienvirziena kustības, braukšanas kultūru nosaka spēja nostāties piecu centimetru attālumā no iepriekšējās mašīnas, iespraukties blakus rindā vai skaļi taurēt. Luksoforiem ir informatīva nozīme, jo tos lielākoties neievēro. Manā rīcībā esošās 2024. gadā izdotās pilsētas kartes izrādījās ļoti neprecīzas. Mākslīgais intelekts, ko telefonā pārstāv Google Maps un Waze, padodas un aicina darīt ko vienkāršāku, piemēram, izprast Trampa domāšanu.
Toties Lapasas politiskie tēvi atraduši ģeniālu satiksmes risinājumu – trošu tramvaju, kam ir daudzas līnijas. Tas ir salīdzinoši lēts – brauciens ar pārsēšanos pa trim līnijām izmaksā aptuveni eiro (divus eiro maksāja atpakaļceļš ar taksometru). Šis ir ģeniāls izgudrojums, jo vecās automašīnas pa mazajām ieliņām ar grūtībām tiek kalnā. Visapkārt Lapasai salīdzinoši mazas kalnu upītes ražo gaisa tramvajam elektrību, kas ir lēta. No gaisa var vērot arī milzīgu kolumbāriju – kapsētu pilsētas centrā.
Pastaiga pa Lapasu ir līdzīga kardiotreniņam, mani vismaz divreiz pārsteidza lietusgāzes ar krusu. Lielākais pilsētas daiļums ir pieminekļi nozīmīgiem bolīviešiem, kas vairumā gadījumu pārvietojušies zirga mugurā.
Nāves ceļš
Viens no iemesliem, lai dotos uz Bolīviju, ir Nāves ceļš. Bolīvijā tādi ir vairāki, bet Ziemeļu Jungas ceļš kļuvis par biznesu, kas piesaista karstgalvjus no visas pasaules. To būvējuši paragvajiešu karagūstekņi pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, un katru dienu kāds no viņiem iebaidīšanai sodīts un nomests no balkona piecsimt metru dziļumā.
Nāves ceļš tiešām ir viena no skaistākajām vietām uz zemeslodes, to šķērso upes, pāri gāžas ūdenskritumi. Brauciens, kam tiek izsniegti ļoti labi kalnu velosipēdi, sākas 4700 metru augstumā netālu no sniegotām vulkānu virsotnēm dažu plusgrādu aukstumā vispirms pa asfaltētu ceļu lejup. Sākumā augstuma slimība traucē, trūkst gaisa, jo aklimatizācija bijusi nepilnu diennakti. Pa asfaltu jābrauc nepilni trīsdesmit kilometri, tad sākas autentiskais Nāves ceļš – šķembains, akmeņains, vienas automašīnas platumā ar iespējām apmainīties ik pa 200 metriem. Dažviet lietus vai ūdeskritumi pārvērš to dubļos.
Internets stāsta baisus stāstus par 200–300 ļaudīm, kuri katru gadu no šā ceļa nokrīt un iet bojā.
Iespējams, tā bijis pagājušajā gadsimtā. Šobrīd tūristu kompānijas, kas organizē braucienus ar velosipēdu vai motociklu, rūpējas par drošību. Katrai grupai līdzi brauc divi profesionāli gidi, kā arī busiņš, kurā jebkurā brīdī vari iekāpt. Šogad līdz marta beigām no klints nokritis viens motobraucējs, jo vietējie puiši bija sarīkojuši sacensības pa Nāves ceļu. Arī pērn divi vai trīs miruši – galvenokārt pārgalvības dēļ.
Kad brauciens strauji virzās lejup, apkārt arvien vairāk džungļu, ziedu, tauriņu, putnu balsu. Pietiek gaisa elpošanai, izzūd augstuma slimība, bet ūdeskritumu dušas, kas gāžas pāri, kļūst siltākas. Distance beidzas aptuveni kilometra augstumā virs jūras līmeņa Amazones baseinā. Sutoņa, silts ūdens dušā, labas pusdienas, slikts alus (Bolīvijā toties ir labs sarkanvīns).
Auto īre un braukšanas tradīcijas
Pasaulē nav sliktākas un dārgākas auto īres kompānijas kā Europcar Bolīvijā. Biju pasūtījis automašīnu Lapasas lidostā ar nodošanu Santakrusas lidostā. Pats īsākais attālums starp tām ir 847 kilometri, bet kompānija man atļauj braukt tikai 600. Par katru nākamo kilometru papildus prasa 60 centus.
Lapasas lidostā atradās divas auto īres kompānijas, un tikai Europcar ofisā sēdēja darbiniece. Viņas angļu valodas zināšanas pāris reižu pārsniedza manas spāņu valodas zināšanas (itin labi pēc nobrauktā Nāves ceļa spāniski varēju pasūtīt divus alus – dos cerveza).
Toyota RAV4 bija ar tik nodilušām riepām un kaucošām bremzēm, ka kļuva skaidrs – nekādu tehnisku aprūpi tā nav baudījusi.
Dokumentu aizpildīšana ilga dažas stundas, galvenokārt darbiniecei sarunājoties pa telefonu man nesaprotamā valodā. Parakstījos, ka nebraukšu pa sāls ezeru, uz svešām zemēm, neēdīšu un nedzeršu mašīnā, neņemšu svešus pasažierus un suņus. Atbildēt uz jautājumiem par mašīnas pogām un iespējām viņa nespēja. Vārdu sakot – vari braukt 600 kilometrus, tad likt mašīnu uz treilera.
Savukārt Santakrusas lidostā, kur mašīnu nodevu, meitenei nebija arī tik daudz angļu valodas vārdu. Pavadījām vairāk nekā divas stundas, līdz kaut kā nomaksājām pārbrauktos kilometrus un varējām doties uz lidmašīnu. Mašīnas pārbaudei tika pieaicināts puisis, kura uzdevums bija atrast jelkādu skrāpējumu vai bukti, sāls paliekas vai ko tādu. Ilgi meklēja – neatrada.
Šosejas Bolīvijā ir labas, taču to ir maz. Tās vijas kā labs serpentīns kalnā un tāpat nāk lejā. Vienīgā baža ir guļošie policisti, kas ievada katru ciemu. Lielākoties tie ir zobu sitēji – vismaz trīsdesmit centimetru augsti un plati, par tiem neliecina nekādas ceļazīmes.
Vēl Bolīvijā ir unikāla benzīna iegādes sistēma. Naftu tā iegūst un pārstrādā pati, valsts benzīntankos vietējiem iedzīvotājiem benzīns maksā aptuveni 25 eirocentus litrā, bet ārzemniekiem – aptuveni 90. Manu personas karti viņu sistēma nenolasa. Tad nu benzīntanka operators pieraksta manis pirkto benzīnu iepriekšējam pircējam, bet es viņam maksāju, piemēram, 50 eirocentus litrā. Tālākos rajonos benzīna un dīzeļdegvielas nav… Uz ielām pēc degvielas stāv 2–3 kilometrus garas smago mašīnu rindas, krietni īsākas ir vieglo auto rindas pēc benzīna, jo tām ir iespēja iebraukt privātos benzīntankos, kur benzīns ir par 30 % dārgāks.
Pie šosejām tirdzniecība notiek mazos veikaliņos vai vienkārši nojumēs. Te nu ir vieta, kur ne tikai angļu, bet arī spāņu valoda ir lieka. Dzīvesbiedre mēģināja nopirkt nazi. Tas bija varen jautrs stāsts, kurā iesaistījās viss daudzo veikaliņu un nojumju kolektīvs. Sākumā tirgotāji bija pārliecināti, ka Baibai vajag zāģi, un pūlis devās uz vienīgo veikaliņu, kurā bija darbarīki. Tad viņi aiztraucās uz gaļas veikalu. Beigu beigās atradās kāda kundzīte, kura ieturēja maltīti turpat ielas malā, un viņai rokās bija nazis. Tirgotāju kolektīvs uzgavilēja un sagādāja izcilu tuteni pusotra eiro vērtībā.
Nost no šosejām
Karstie avoti, krāsainie ezeri bez iztekām, ko šeit sauc par lagūnām, geizeri un citas dabas bagātības atrodas pie kalnu ceļiem. Jāteic, tie ir labi uzturēti un visai gludi, reiz pat nācās uz šaura ceļa ar bezdibeni vienā pusē sastapt pretimbraucošu greideri. Jauki ir ciemi mazpilsētas kalnu ielokos. Tikpat jaukas ir vecas baznīciņas ar naivisma gleznotāju darbiem gan virs altāra, gan uz sienām. Jaunavai Marijai un pašam Jēzum Kristum šeit ir izteikti indiāņu vaibsti un melni gludi mati. Lielāka vai mazāka Jēzus skulptūra no kalna virsotnes sargā un svētī gandrīz jebkuru Bolīvijas pilsētu.
Šejienes Andi ir gleznaini, katrs skats unikāls, kalniem ir dažādas krāsas.
Vienlaikus jāatceras, ka to ceļi, kas uzvijas piecus kilometrus virs jūras līmeņa, ieved arī kalnu slimībā ar nespēku un reiboni.
Informācijas avoti par Bolīviju ir neprecīzi, ja ne melīgi. Nepatiesi ir stāsti par Bolīviju kā pilnīgi atpalikušu valsti ar 2G telekomunikāciju sistēmu. Gandrīz visā valstī darbojas 4G. Tiesa, kartes ar realitāti nesaskan nemaz.
Nav tā, ka bolīvieši pārtiktu tikai no kartupeļiem un dzīvotu pilnīgā nabadzībā. Tomēr valsts ir gadsimtiem izlaupīta, Bolīvijas sudrabs gadsimtiem papildinājis Spānijas krājumus, bet zemniekus narkotiku tirgoņi nodarbinājuši opija magoņu un kokas koku audzēšanā, kur peļņa nonākusi mafijas makos tālu aiz Bolīvijas robežām.
Tas ir jāredz!
Nozīmīgākais apskates objekts ir Ujuni sāls līdzenums (īsti nav pareizi šo veidojumu saukt par sālsezeru). Tas atrodas 3680 metru virs jūras līmeņa, platība – aptuveni 10 tūkstoši kvadrātkilometru, kas ir pilnīgi gludi. Pēc lietus sezonas līdzenumu klāj 10–20 cm dziļš ūdens. Tas pārvēršas par gigantisku spoguli. Vizuāli vairs nav saskatāma horizonta līnija – debesis nogāzušās pār Zemi. Labākās bildes sanāk saulrietā, kad ezera ūdens spogulis ir pilnīgi gluds. Pēc saulrieta simtiem (varbūt – tūkstošiem) apvidus mašīnu dodas atpakaļ krastā un ļauj apjaust tūrisma apjomu.
Trīs pilsētas, ko vērts apskatīt Bolīvijā, ir Potosi, Sukre un Santakrusa de la Sjerra.
Potosi veidojusies 4–5 kilometru augstumā ap kalnu, kurā savulaik bijis bezgala daudz sudraba. Arī šobrīd tā ir vieta, kur notiek milzu kalnrūpniecība.
Sukre ir viena no skaistākajām pilsētām Dienvidamerikā – baltas klasicisma stila ēkas, katedrāle un baznīcas, valdības un tiesu ēkas, jauki parki, salīdzinoši mierīga gaisotne un draudzīgs tirgus (nepieciešams kaulēties, bet tas notiek neuzbāzīgi).
Santakrusa de la Sjerra ir Bolīvijas lielākā pilsēta (dati dažādos avotos ir atķirīgi) ar plašām ielām, lielveikaliem, augstceltnēm. Tā atrodas līdzenumā, klimats silts un patīkams, piepilsētā sākas Amazones lietusmeži. Gandrīz visas aviokompānijas, kas lido uz Bolīviju, pietur Santakrusā, tādēļ lidojumi ir vienkāršāki, lētāki un saprotamāki nekā uz Lapasu.
Paragvaja un vācbaltieši
Mana interese par Paragvaju radās pirms astoņiem gadiem, kad rakstīju grāmatu par Latviju. 1939.–1940. gadā mūsu valsts zaudēja vismaz 8–10 % jeb 120–160 tūkstošu iedzīvotāju – vācbaltus. Mēs savā vēsturē esam ierakstījuši, ka viņi repatriējās uz Vāciju, lai gan patiesībā tika izsūtīti uz pašreizējo Rietumpoliju, kur vīriešus iesauca vācu armijā, bet sievietes, bērni un veci ļaudis cieta, padomju armijai ieņemot šo teritoriju. Neviena Latvijas kopiena Otrajā pasaules karā necieta tik ļoti kā vācbalti.
Kas īsti viņi bija? Mēdzam atcerēties muižniecību, grāfus un baronus, muižu īpašniekus. Vairums vācbaltu bija cēlušies no amatniekiem, ierēdņiem, tautsaimniekiem. Viņu ģimenes 700 gadu ilgās vēstures gaitā sadzīvoja ar latviešiem, lībiešiem, igauņiem, poļiem, zviedriem. Kad notika laulības, citu etnisko grupu pārstāvji bieži vien asimilējās vācu kultūrā, pārņemot valodu, paražas un dzimtas vārdus.
Kur palika šie 120–160 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas 1939. gadā uz prombraucošiem kuģiem dziedāja Latvijas himnu un slaucīja asaras?
Mēdzam uzskatīt, ka viņi izšķīda Vācijā, bet patiesībā viņi izšķīda… Dienvidamerikā, visvairāk – Paragvajā.
Labais sliktais diktators
1947. gadā par Paragvajas ietekmīgāko cilvēku kļuva bavāriešu izcelsmes ģenerālis Alfredo Stresners. 1954. gadā viņš veica valsts apvērsumu, pēc tam tika ievēlēts par prezidentu un pie varas noturējās 34 gadus. Stresners bija dzelžains antikomunists, viņa valsts ekonomika balstījās uz privāto iniciatīvu, vismazāko valsts budžetu, zemākajiem uzņēmumu nodokļiem un salīdzinoši nelieliem iedzīvotāju nodokļiem. Stresnera laikā valsts kļuva par ievērojamu gaļas un minerālvielu eksportētāju.
1984. gadā kopā ar Brazīliju uz pierobežas upes Paranas tika uzbūvēta Itaipu hidroelektrostacija, tajā laikā lielākā, šobrīd – otrā lielākā elektrostacija pasaulē. Paragvaja šajā projektā ar naudu nepiedalījās, izdevumus sedza privātie partneri, bet rezultātā valsts saņem ap 15 % ienākumu no elektrības. Uz vienu iedzīvotāju Paragvaja esot lielākā elektroenerģijas eksportētāja pasaulē.
Kādēļ mēs nerunājam par Paragvaju kā veiksmīgu ekonomiku, skaistu valsti, draudzīgiem cilvēkiem? Pirmām kārtām – visas pasaules komunisti vienā balsī Stresneru lamāja par ļaunāko diktatoru, bet Latvijas vēsturē izpratne par to, kas ļauns un kas labs, nāk no PSRS izpratnes.
Protams, Stresners nav gaišākais tēls pasaules vēsturē, viņa valdīšanas laikā tika izpildīti četri vai pieci tūkstoši nāvessodu slepkavām, laupītājiem un komunistiem, kādi trīs tūkstoši cilvēku pazuda bez vēsts. Un galvenā stigma – ar vai bez amerikāņu svētības
Stresners deva patvērumu daudziem Otrā pasaules kara vācu militāristiem, koncetrācijas nometņu ārstu Jozefu Mengeli ieskaitot.
Stresnera aizrautība, atbalstot vācu bēgļus, īpaši – nacionālsociālistus, bija iemesls vācbaltiem vēlāk kautrēties par savu vācisko izcelsmi, viņi viegli asimilējās vietējā sabiedrībā.
Pabiju vairākās šejienes vācu pilsētās – Hohenau, Obligado, Beljavistā. Restorāns ar vācu ēdiekarti, goda vietā cūkas kāja, Vīnes šnicele un vācu gulašs (tieši tā), ļoti labs Volksbier (tautas alus), bet neviena, kas pieprastu vācu valodu. Luterāņu baznīcas, kurās dievkalpojumi notiek spāņu valodā. Hohenau sevi lepni dēvē par Dievidamerikas imigrantu galvaspilsētu. Joprojām no Vācijas uz Paragvaju gadā pārceļas vairāk nekā tūkstotis iedzīvotāju, uz Paragvaju dodas arī vācu izcelsmes brazīlieši un argentīnieši. Bet vairums no mūsdienu iebraucējiem esot Krievijas vāciešu pēcteči, kas uz Vāciju pārcēlušies pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet tagad Vācijā jūtas nemīlēti.
Atrast dzīvus vāciski vai latviski runājošus vācbaltus man neizdevās.
Paragvajas vācieši atzīst, ka ir labi integrējušies un sazinās galvenokārt gvaranu valodā.
Ceļojums nav dzīve
Paragvajas galvaspilsētas Asunsjonas ainavu veido debesskrāpji, lieli tilti un viadukti. Gandrīz visi cilvēki pilsētā – eiropeiski. Nakšņojam viesnīcā Cecilia, kuras īpašnieks esot vācbaltietis Vāgners. Plašā reģistrācijas telpa izgreznota ar Rīgas Radio rūpnīcā ražotajām Sonāti un Rigondu, bet telpu iekārtojums – saprotams un praktisks.
Stāsti par Paragvaju kā nabadzīgu zemi ir ļoti pārspīlēti. Starp valsts divām lielākajām pilsētām Asunsjonu un Sjudadu del Esti 320 kilometru garā četru līdz sešu joslu šoseja izbūvēta kā lidostas skrejceļš – pa vidu joslām atspīdumi, atļautais, bet neievērotais ātrums – 110 kilometru stundā (šķiet, daļai paragvajiešu līdz ar vācu gēniem veidojusies izpratne par braukšanas ātruma ierobežojumiem uz autobāņiem). Mašīnu parks – divkārt jaunāks un lepnāks nekā Latvijā un desmitkārt – nekā Bolīvijā.
Arī mazākas šosejas ir gludas, gar ceļmalām nopļauta zāle un lielā atšķirība no Bolīvijas – nav izmestu plastmasas maisiņu un kolas skārdeņu. Problēma – gandrīz visur ir maksas ceļi, jāmaksā skaidrā naudā dažādas summas (no 1 līdz 2 eiro).
Ja skaidras naudas nav, tu vienkārši tiec pagriezts atpakaļ.
Tikai kādā alkohola veikaliņā daži pircēji bija gatavi samainīt eiro piecīti Paragvajas gvaranos.
Automašīnas īre Paragvajā – viegla, ātra un ievērojami lētāka nekā Bolīvijā. Asunsjonas lidostā īres pakalpojumus labā angļu valodā piedāvā vismaz 10 kompānijas. Izīrētāji nebrīnās par manu vēlmi aizbraukt uz Argentīnu, Posadasu, pāri tiltam pie Enkarnasjonas pilsētas, bet vēlāk – no Sjudadas del Estes uz Brazīliju, unikālāko dabas veidojumu – Igvasu ūdenskritumiem, kas atrodas uz Argentīnas, Brazīlijas un Paragvajas robežkrusta.
Būtiski ir nepārspīlēt. Ceļojums nav dzīve. Tie ir jauni iespaidi, jaunas zināšanas un pašizziņa. Jebkurš ceļojums, kas pārsniedz divas nedēļas, kļūst par dzīvi. Divreiz atgriezties vienā vietā nav vērts, gluži tāpat kā nevajag kāpt divreiz vienā upē.
