Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
2
-
Kas īsti notika?
«Mēs katrs pats esam atbildīgs par savu veselību. Dzīvojam lielā steigā un haosā, tā tas ir. Tomēr, kad sajūti – kaut kas nav labi –, ej pie ārstiem, kamēr atrodi iemeslu… Aptuveni pirms desmit gadiem man parādījās dīvainas sajūtas kājās. Aizgāju pie viena ārsta, pie otra. Neko neatrada.
Gāja laiks, nu jau bija brīži, kad īsti nespēju paiet, bet tāpat man neko aizdomīgu neatrada. Neviens ārsts, pie kā vērsos, īsti nopietni manas sūdzības neuztvēra. Beidzot pēc trim gadiem, kad joprojām nācu ar tām pašām sūdzībām, man veica magnētisko rezonansi jostas daļai. Vēlāk izrādījās, ka vaina bija augstāk.
Bet šie ārsti paskatījās jostas daļu, pateica: mēs neko neatradām! Un viss. Es toreiz nebiju pietiekami uzstājīga.
Radi ieteica pakonsultēties pie slavena profesora kādā neiroķirurģijas institūtā Kijevā. Kad braucām ciemos pie radiem, paņēmu līdzi visas analīzes un izmeklējumus. Bet profesors noklausījās manas sūdzības un lūdza man pastaigāt pa koridoru, pavēroja. Paziņoja, ka vajadzīga magnētiskā rezonanse mugurkaulam krūšu daļā. Viņš jau bija sapratis, kas ar mani notiek.
Man diska trūce bija izvietojusies ļoti neveiksmīgi – krūšu daļā, turklāt tā bija iegājusi uz iekšu, spinālā kanāla durālajā maisā. Piekritu operācijai, jo profesors teica, ka pēc pāris mēnešiem var jau būt par vēlu. Tā bija kļūda, ka piekritu. Profesors atzina, ka operācija bijusi veiksmīga, bet es nespēju nostāties uz kājām, pastaigāt. Tas esot pēcoperācijas šoks, man skaidroja…
Pēc divām nedēļām profesors atnāca kopā ar savu dēlu, stāstīja, ka nav izdevies evakuēt visu trūci, vajadzīga atkārtota operācija. Man bija sliktas priekšnojautas, bet piekritu. Pēc diviem mēnešiem joprojām nestaigāju, profesors joprojām apgalvoja – pēcoperācijas šoks, pāriešot. Tagad viss esot atkarīgs no manis, vajadzīga pusgadu ilga rehabilitācija.
Ar ko jātiek galā
«Kad pirmo reizi ierados Vaivaros, kur nu jau esmu bijusi daudzas reizes, daktere par manu veselības stāvokli man neko daudz nestāstīja. Sāku vingrot, mācīties dzīvot pa jaunam. Pilnīgi viss prasa pūles.
Kad braucu uz Vaivariem, mani nodaļā nevar sastapt, jo apmeklēju visas nodarbības, kādas vien varu atrast. Pēc trim mēnešiem viens no fizioterapeitiem pavaicāja, kāpēc es nekārtoju invaliditāti.
Atceros savu reakciju, nodomāju: duraks tāds, es taču neesmu nekāda invalīde?!
Skaitījos vēl darbā, man bija slimības lapa. Ja būtu kārtojusi invaliditāti agrāk, finansiāli būtu ieguvusi. Invaliditāte dod iespēju bez maksas pārvietoties ar sabiedrisko transportu, doties pie ārsta. Es jau četrus mēnešus biju pavadījusi gultā, knapi sēdēju, bet domu par invaliditāti nepieļāvu. Biju pilnīgi pārliecināta, ka man viss būs kārtībā.
Atceros vienu frāzi, ko psiholoģe man pirmajā sarunā pateica: «Tu tagad domā tikai par vienu, nodarbojies tikai ar vienu uzdevumu – kā izdarīt visu iespējamo, lai sāktu staigāt. Bet tev vajadzētu padomāt, kādas lomas tavā dzīvē bija pirms šīm veselības problēmām, kas tu biji: sieva, mamma, meita, darbiniece, draudzene, māsa. Visas šīs savas lomas vajag censties saglabāt. Var sanākt tā, ka pēc kādiem gadiem tu sāksi staigāt, jo būsi tam veltījusi visus spēkus, taču tikmēr būsi pazaudējusi pārējo, kas tev dzīvē svarīgs. Pie tā, lai nezaudētu to, kas tev ir, jāsāk strādāt jau tagad.»
Šķiet, ka man ir izdevies ne tikai saglabāt savas lomas, bet dažās jomās kļūt labākai.
Ir taču tik daudz interesanta, ko varu darīt. Vienreiz satiku to ārsti, kas man nespēja noteikt diagnozi. Izstāstīju viņai, kas ar mani noticis… Un daktere atcerējās, ka viņas praksē viens tāds gadījums jau bijis. Tātad viņa nevis nezināja, ka muguras smadzeņu bojājumi trūces dēļ var būt arī krūšu daļā, bet neaizdomājās, neiedziļinājās.
Tas man joprojām sāp – neuzmanība, vienaldzība padarīja mani par invalīdi. Sākumā vairākiem ārstiem, kas man laikus nepalīdzēja vai pieļāva kļūdas, ļoti gribējās tieši acīs pateikt, ko es par viņiem domāju. Ļoti gribas kādu vainot, sodīt. Nolēmu sevi pasaudzēt un mēģināt ārstiem piedot.
No finanšu direktores par sportisti un fotogrāfi
Aizpagājušajā gadā kādā fotokonkursā Natālija ar savu darbu tika pirmajā simtniekā, fotogrāfija nonāca izstādē Rīgā, Stacijas laukumā. Pagājušajā gadā viņa iekļuva pirmajā simtniekā pasaules reitingā, spēlējot tenisu ratiņkrēslā. Turklāt spēlēt tenisu Natālija sāka tikai 49 gadu vecumā, kad bija pagājuši trīs gadi pēc… trešās mugurkaula operācijas. “Vienā no reizēm, kad izgāju rehabilitācijas kursu Vaivaros, tur bija atbraukuši paraolimpieši.
Tikai jāiemācās visu darīt pa jaunam. Spēlējot tenisu, sajutu lielu azartu. Tāpēc kļuvu par tenisisti. Latvijā tenisu ratiņkrēslā spēlējam tikai četri, bet, lai meistarība augtu, ir svarīgi mainīt partnerus.
Esam atraduši tenisa kortu, kur mums ļauj spēlēt, nemaksājot īri par zāles izmantošanu.
Pirmajos treniņos centos saprast, kā var pagūt trāpīt pa bumbu un kā vispār ar ratiņkrēslu iespējams tik ātri pārvietoties, tagad man jau ir interesanti uzzināt arvien vairāk – ko un kā labāk darīt. Es nevaru sacensties ar tiem, kas spēlē jau no septiņu gadu vecuma, bet es varu ar viņiem spēlēt. Ja sev saku: «Es zaudēju!», iekšā notiek kas tāds, kas pēc tam traucē cīnīties tālāk.
Nospēlēt līdz galam – tā man katru reizi ir uzvara pār sevi. Tagad dažreiz, pat kad zaudēju, tik un tā jūtos uzvarējusi. Sevi. Vai es pirms sešiem gadiem varēju iedomāties, ka kļūšu sportiste? Nē, protams. Bet pirms sešiem gadiem es ļoti maz ko zināju arī par cilvēkiem ratiņkrēslos. Viņi eksistēja nosacīti kādā citā, paralēlā pasaulē.
Visur pati
«Pirmos divus gadus pēc tam, kad vairs nespēju staigāt, vīrs ar dēlu mani katru reizi nesa augšā un lejā. Tad tiku rehabilitācijas programmā. Divu gadu laikā mani nolika uz kājām. Kad sapratu, ka, stingri turoties pie margām, spēju uzkāpt pa trepēm, uztvēru to kā ikdienas vingrošanu. Katrs kāpiens aizņēma vismaz piecpadsmit minūtes, turklāt ziemā, kad ir slidens, tikt tos pāris metrus no durvīm līdz mašīnai bez ratiņkrēsla man bija neiespējami.
Tagad dzīvoju mājā ar liftu un esmu daudz neatkarīgāka – varu jebkurā brīdī ar ratiņkrēslu nokļūt līdz mašīnai vai atpakaļ dzīvoklī.
Vadu labdarības organizāciju Kaleidoscop studio, kuru esmu izveidojusi kopā ar dažiem domubiedriem, un tagad varu brīvāk plānot savas aktivitātes. Reizēm, kad kļūst sevis žēl, domāju: «Kāpēc man vajag sevi tā mocīt? Tāpat jau grūti, bet vēl jāskrien pa laukumu ratiņkrēslā.» Bet es jau zinu atbildi, kāpēc man to vajag. Darbojas tāds kā akumulatora princips: kad es kustos, aktīvi darbojos, vingroju, sportoju, tad enerģija nāk klāt. Ja jau no paša rīta sāku kustēties, enerģijas pietiek, lai paveiktu lielas lietas.»
Esam vajadzīgi viens otram
«To pat nevaru pateikt, kam bija grūtāk – man vai tuviniekiem. Vīrs vienmēr bija un ir blakus. Nesen aizdomājos, ka vajag ļoti uzmanīgi skatīties uz cilvēkiem, kas parādās mūsu dzīvē. Tādu draugu, kādi ir no bērnības, droši vien jaunu man vairs nebūs.
Man bijusi iespēja būt kopā ar meitu no pirmās skolas dienas, palīdzēt viņai pildīt mājasdarbus, uzklausīt, samīļot. Vai es atkal gribu atpakaļ tajā vāveres ritenī, kurā jau esmu nodzīvojusi gandrīz visu mūžu?
Kad domāju par sevi, saprotu, ka esmu laimīga. Man apkārt ir cilvēki, kuriem varu uzticēties. Neviens no draugiem nav pazudis, daži pat saka, ka es viņiem tagad esmu vairāk vajadzīga nekā agrāk. Es esot kļuvusi īpaša, pārgājusi citā līmenī. Par to neko nevaru pateikt, bet man ir svarīgi justies vajadzīgai. Tas ir svarīgi visiem cilvēkiem, bet īpaši pēc šādiem satricinājumiem.
Nesen aptvēru, ka man ir tik daudz darba, ka kādu laiku neesmu domājusi par to, vai kādreiz atkal staigāšu. Vajadzētu pasēdēt un padomāt arī par to. (Gaiši smejas.) Varu pateikt, ka staigāt – tas man dzīvē nav pats svarīgākais, uz ko es par katru cenu tiektos. Bet reizēm es par to sapņoju.“
