Grupas Zeļļi solists Raitis Treijs: Dažiem trešais infarkts ir liktenīgs, un ar šādu priekšnojautu negribu dzīvot

Stiprie stāsti
Daiga Mazvērsīte
Ievas Veselība
Ievas Veselība
5. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Grupas Zeļļi solists Raitis Trejs
Foto: Jānis Deinats
Grupas Zeļļi solists Raitis Trejs
Kad RAITIS TREIJS ar grupu Zeļļi tik aizkustinoši dzied par tavām bizēm vai rītu bez vēja, uzrauj jestro hitu Vedēj, pasteidzies vai sirsnīgo valsi Dadzītis, ne prātā nenāk doma, ka ikdienā Raitim līdzi ir neliela aptieciņa, kas reiz glābusi arī kādu koncerta klausītāju. Vienīgi žēl, ka pašam divi infarkti ir likuši ar dzīves baudīšanu nedaudz piebremzēt.

Pienu ēdu, pienu dzēru…

«Mamma man ir no Ķēniņu dzimtas. Ruta Ķēniņa apprecēja Aldi Treiju, un piedzimu es. Dzīvojām Dauguļos, kur visi ciema kaimiņi pazīstami. Esmu īsts lauku zēns, mamma strādāja lauku brigādē, vēlāk par veikala vadītāju, tēvs – par mehanizatoru. Man ir divas māsas – vecākā Sandra un jaunākā Indra, un kā jau visiem arī mums bija govis un citi lopiņi. Nācās piedalīties siena talkās un nest ūdeni no akas – bija pa kalniņu jāiet lejā, aiz kūts. Ziemā doties pēc ūdens bija interesantāk, jo no kalniņa varēja ar ragavām nobraukt lejā.

Biju normāls, aktīvs puika. Skraidīju apkārt, spēlēju bumbu, peldējos netālajā upītē. Joprojām labprāt pļurinos pa ūdeni, ļoti patīk jūra. Ar prieku dzēru pienu: mamma nāca no slaukšanas, skrēju ar krūzīti pretī, lai dabūtu siltu, vēl ar putām. Par apetīti nesūdzējos, varēju iekosties dzīvā sīpolā un sinepes ēdu ar karoti.

Bērnībā pirmo traumu guvu, aizrautīgi skatoties televīzijā filmu par pērtiķiem.

Man mugurā melnais kokvilnas treniņtērps, kāds padomju laikā bija visiem. Sēdēju uz krēsla, pievilcis kājas sev klāt. Kājām pāri jaka, rokas ievilktas piedurknēs, un tad pamodos gultā – mamma un tētis pārliekušies pār mani raižpilnām sejām. Skatoties pērtiķus, aizmigu un nogāzos no krēsla. Smadzeņu satricinājums – aizveda uz Valmieras slimnīcu, bija jāievēro gultas režīms, bet nekādas sekas nejutu.

Tēta mamma dzīvoja Valmierā, viņu saucām par mīļmammu, jo viņa ciemos atbrauca retāk, toties ar pīrāgiem un konfektēm. Reiz atveda pat banānu, kas bija liels brīnums – jau melns palicis, man negaršoja. Mammas mamma dzīvoja turpat Dauguļos, no mums trīs kilometru attālumā, un, kad mūsu gotiņas aizgāja ciet, devos cauri mežiņam pie viņas pēc piena. Gaļas un piena mums netrūka, tēvs kādreiz bija mednieks, pēc tam kļuva par pagastā iecienītu mājlopu kāvēju. Katrā mājā, kur rīkoja cūku bēres, saimnieks Aldim kaut ko atvēlēja, piemēram, mugurkaulu ar karbonādi. Kopš tā laika jūtos paēdis tikai no gaļas, ar salātiem vien ir par maz. Trusi un kazu neēdu, cūku un vistiņu – labprāt.»

Dziedošais traktorists

«Līdz piektajai klasei Dauguļu skolā biju teicamnieks, un labāko skolēnu bildes tolaik lika pie sienas, kur stāvēja Ļeņina attēls. Skrēju mājās lielīties, ka esmu pie Ļeņina! Laiks gāja uz priekšu, ļoti interesēja tehnika, sekmes pasliktinājās. Bet īstu mērķu nebija līdz pat 8. klasei, kad jau mācēju braukt ar traktoru, stūrēt smago mašīnu. Patika braukt ar mopēdu, patika zivis ķert, arī sportot – skrēju, lēcu, spēlēju basketbolu, futbolu.

Nekāds lielais grāmatu lasītājs nebiju, toties mūzika interesēja kopš mazotnes. Tajos laikos jau dziedāja visi, skolas koris bija pašsaprotama lieta. Dažreiz uzstājos arī ar solo klavieru pavadījumā. Mamma stāstīja, ka es kā mazs puika, uz podiņa sēžot, esmu trallinājis savā nodabā.

Pirmā dziesma, ko dziedāju, bijusi Meita gāja uz avotu, un, kad pienāca vārdi par sasisto krūzi, esot sācis raudāt.

Mammas brālis šad tad lūdza: «Raitīt, uzdziedi man to dziesmu par māti!» – Dziesma nenosalst, ko Romualds Ancāns dzied filmā par limuzīnu. Tad nostādīja mani uz beņķīša, un es rāvu vaļā. Jāņos gājām pie Dauguļu omītes, sēdējām zem ozola un dziedājām, alkohols un klāti galdi mūsu ģimenē nebija aktuāli.

Pēc 8. klases par muzikālu profesiju pat nedomāju, izvēlējos netālo Ozolu profesionāli tehnisko vidusskolu, kur mācījos par traktoristu. Prakse notika Dikļu kolhozā, katram iedeva traktoru, varēju vālēt dziedādams. Ļoti patika Raimonda Paula dziesmas, ko izpildīja Viktors Lapčenoks, bet nekādu instrumentu spēlēt neesmu iemācījies, tāpat kā notis.

Dzīvoju kopmītnē, kas man kā mājas puikam diez ko nepatika. Šad tad aizlaidos uz mājām – soļoju kājām divdesmit kilometrus. Ēdnīcā baroja labi, bet mans iecienītākais ēdiens tolaik bija baltmaize ar kondensēto pienu un pa virsu limonāde. Kad sāka interesēt meitenes, gājām uz ballēm Dikļos. Šad tad vajadzēja iedzert kādu vīniņu drosmei, lai saņemtos uzlūgt.

Ozolmuižā mācījās arī mans brālēns Ainārs Brengulis, kas spēlē ansamblī Kokmuižas muzikanti. Abi dziedājām korī, bet tad viņš mani ievilka skolas ansamblī, un 1978. gadā sākās mana dziedāšana. Iepriekš nebiju domājis, ka varētu mūzikas jomā kaut ko sasniegt, savu balsi neuzskatīju par kaut ko sevišķu. Skolā par meistaru strādāja mūzikas skolu beigušais Jānis Vējiņš, viņš kļuva par ansambļa vadītāju, un tā sākām lēnām atlasīt repertuāru. Protams, vispirms iemācījāmies populārās Paula dziesmas, sākām spēlēt vietējās ballītēs, pat pieteicāmies konkursā Ko tu proti?! Sākās ansambļu tarifikācijas skates, iedeva atļauju braukt pa visu Valmieras rajonu, un tad jau pa graķītim vajadzēja kaut ko ieņemt drosmei, ko slēpām no Jāņa.

Pabeidzu skolu, sāku strādāt par traktoristu Dikļu kolhozā. Aru, ecēju, pļāvu dziedādams. Nākamajā pavasarī mani iesauca armijā, aizsūtīja uz Opočku pie Pleskavas. Skaitījos šifrētājs, pusgadu apmācīja rakstīt uz rakstāmmašīnas, līdz aizvērtām acīm varēju pa taustiņiem krievu alfabētā trāpīt. Tad mani pārcēla uz Arhangeļsku, kur biju vienīgais latvietis. Pusotru gadu pavadīju zem zemes, slepenā pretgaisa aizsardzība bunkurā. Man bija pašam savs kabinets, virs manis – lokatori, kas kontrolēja gaisa satiksmi.

Saņēmu tekstus no radistiem, atšifrēju viņu ziņojumus, iemācījos krieviski perfekti lasīt un rakstīt.

Dzīvoju 80 kilometrus no Baltās jūras, un nedēļas nogalē visi gājām uz pirti pilsētiņā. Pat ceļa lāga nebija, arī žoga ap mūsu daļu, jo nebija jau kur bēgt – apkārt tundra. Ņenci ar saviem ziemeļbriežiem…

Armijā centos sevi uzturēt formā, cilāju svarus, un reiz pacēlu par daudz. Skriemeļi samežģījās, nedēļu nogulēju uz gultas un padzēru zāles. Pēc dienesta – atpakaļ uz kolhozu, un tad sākās grupa Zeļļi ar to pašu Vējiņu. Rēķinām, ka mēs kopā ar Jāni esam kopš 1978. gada.

Kad vietējās skolas direktore meklēja darbmācības skolotāju, paņēma mani – pieredzes nebija, tik, cik mācēju putnu būrīti uztaisīt. Pēc laika mani iecēla par skolas saimniecības vadītāju, izveidojās ģimene. Mums ar Aldu 1984. gadā piedzima dēls Kaspars, pēc četriem gadiem – meitiņa Zanda.

Pietrūka asu izjūtu

«Ar alkoholu tuvāk iepazinos pēc armijas. Dzeršana bija neizbēgama – kolhozos rīkoja mehanizatoru balles, ražas svētkus, apsējības, apkūlības, kurās uzstājos arī es ar Zeļļiem. Tad alkohols tika patērēts lielos daudzumos – klāti galdi, pudeles, un, protams, bija liels kārdinājums iedzert. Ar laiku tā kļuva jau par atkarību, kad vakarā, televizoru skatoties, pat nemanot varēju izdzert divus trīs aliņus.

Gadījās arī dullumā uz skatuves kāpt.

Reiz norāvu balli, kurā tad manā vietā dziedāt dabūja Jāņa brālis Pēteris, jo gulēju nepamodināms. Ne tikai kolēģi, bet arī sieva mani bāra, un tagad es, protams, nožēloju gadus, kad bojāju savu veselību, bet tobrīd par to nedomāju. Maz uzmanības pievērsu arī bērniem, jo ļoti daudz strādāju – nekad neesmu pārticis tikai no dziedāšanas. Dauguļu skola attīstīja palīgsaimniecību – mums iedeva traktoru, apstrādājām zemīti, sējām linus, stādījām kartupeļus.

Ko tur slēpt, man ir gadījies sēsties pie stūres reibumā, bet rēta uz deguna man ir pēc negadījuma ar motociklu. Braucot uz Zeļļu koncertu, tai reizē biju aizņēmies no Rīgas onkuļa motocikli Jawa ar blakusvāģi. Nemācēju ar to īsti labi viražēt pa lauku ceļiem, un viena egle man uzskrēja virsū. Par laimi, pēc koncerta. Patika motocikli, patika mašīnas, bet alkohols, kā izrādījās, bija traucēklis. Tagad pat nesaprotu, kāpēc toreiz tik ļoti garšoja, varbūt pietrūka asu izjūtu?

Deviņdesmito gadu sākumā Zeļļi kļuva arvien populārāki, ieņēmām augstas vietas Vecā ratiņa, tad Mikrofona Šlāgeraptaujā, un sāku piebremzēt ar alkoholu, jo radās veselības problēmas. Iedzert jau ir labi, bet, ja nākamajā rītā sirds skrien vai stājas, rodas baiļu sajūta. Mana sirsniņa biežāk skrēja, asinsspiediens cēlās, steidzos pie vietējās feldšeres, kas iešļircināja ko nomierinošu. Ja ne – mans otrā rīta ielāps šad tad bija lielāks par caurumu, un gadījās grēkot teju nedēļas garumā.

Arī murgi nāca virsū. Paldies Dievam, sapratu, ka beidzot kaut kas lietas labā jādara. Tolaik modē bija Dovženko metode, kaimiņš bija aizbraucis izmēģināt: «Raiča, tur tiešām ir baigi forši!» Sievastēvs aizveda uz Rīgu, kur salasījās kopā cilvēki astoņdesmit. Mūs kodēja – stāstīja, cik būs slikti, ja dzersim, ka mums sarecēs asinis. Visādi baidīja, bija arī individuālās sarunas. Iespieda ar pirkstu acī tik stipri, ka tā vieta labu laiku sāpēja. Noprasīja, uz cik ilgu laiku kodējos, un es paņēmu lielāko termiņu – uz pieciem gadiem. Bet neviens jau neizārstē no alkohola, viss ir paša rokās. Zinu džekus, kuri kodējās, bet jau pēc nedēļas ķērās pie pudeles, bet man palīdzēja. Nācu pie apziņas, ka vairs negribu būt tāds, kāds biju.

Vēl tagad sapņos redzu, ka esmu piedzēries, un zinu, cik man būs slikti.

Un, protams, zaudēju ļoti daudz draugu, kurus laikam pareizāk būtu saukt par pudeles brāļiem. Es jau biju izdevīgs, jo Raitim vienmēr bija nauda, bet nu kļuvu viņiem neinteresants. Nomainījās kompānija, vairāk satikos ar radiem. Vislabākais draugs man ir brālēns Ainārs, ar kuru varu par visu izrunāties.

Jā, ar mūziku esmu šo to sapelnījis, bet ne tik daudz, cik cilvēki iedomājas. Par pašu pirmo pārdoto kaseti saņēmu astoņus simtus un par tiem nopirku dzīvokli Dauguļos. Tā un vēl viena daudzdzīvokļu māja tika uzbūvētas uz mana tēva zemes. Par nākamo kaseti nopirku vēl vienu dzīvokli, ko atstāju sievai pēc šķiršanās.»

Ar infarktu pie stūres

«Pīpēšanu reizē ar dzeršanu gan neatmetu, smēķēju jau kopš profenes laikiem. Un tagad strauji vairs nedrīkst atmest, to pat ārsti saka. Balss laikam pieradusi, nekāds klepus mani nemoka. Reiz Raimonda Paula festivālā Mežotnē, kur uzstājās arī Zeļļi, atļāvos pieiet klāt Viktoram Lapčenokam apvaicāties, vai viņa balsij smēķēšana netraucē. Viņš atbildēja , un tad es nospriedu – ja jau Viktors smēķē, tad es arī varbūt varu turpināt.

Ja godīgi, tad joprojām rītu sāku ar cigareti un kafijas krūzi. Es ar to nelepojos un domāju, ko darīt lietas labā. Nav smieklīgi, bet, kad pēc pirmā infarkta gulēju intensīvajā terapijā un māsiņas kaut kur bija izklīdušas – kā man gribējās pīpēt! Traks var palikt. Cigaretes bija līdzi – mani toreiz no darba uz slimnīcu aizveda.

Pie infarkta vainīgs noteikti bija mazkustīgs dzīvesveids.

Sēdošs darbs, nedēļas nogalēs pa naktīm koncerti ar Zeļļiem – dzīve bez brīvdienām. Nekad nebiju tā īsti atpūties, un vairs nesportoju kā jaunībā. Reizē ar alkoholu bija uzaudzis arī liekais svars – kad atmetu dzeršanu, uzlabojās apetīte. Tad nolēmu labāk izskatīties un kompānijā ar māsasvīru pieteicos Valmieras Svara vērotājos. Pirmajā nedēļā nokritos par trim kilogramiem, mēneša laikā kļuvu par septiņiem kilogramiem vieglāks. Kādu laiku uz nodarbībām gāju cītīgi, pirku pareizo pārtiku, kas garšoja arī bērniem. Ilgi gan pulciņā nenoturējos, varbūt rakstura pietrūka, un arī tagad pareiza uztura principus palaikam atceros, bet īpaši neievēroju, tikai no baltmaizes esmu atteicies pilnībā. Manai mammīte bija teiciens – labāk mirt paēdušam nekā badā. Un viņa arī bija apaļīga, tāpat kā viņas mamma – laikam mums tas ir gēnos. Tēvs gan bija tievs kā skals.

Mūsu dzimtā ir nosliece uz diabētu – ar to slimoja vecāmamma un mana mammīte. Man šo slimību atklāja pirms dažiem gadiem, pēc otrā infarkta. Bija tendence paaugstināties cukura līmenim, bet es par to nedomāju, jo darbs tāds, ka visu laiku jāskrien, un varu neēst kaut visu dienu. 2006. gadā tika izveidots uzņēmums, kas nodrošināja mobilo zobu higiēnu Latvijas skolām, mani pieņēma par šoferi. Aizvedu ārstu, sēžu mašīnā, lasu žurnālus, pastaigāju, uzpīpēju un gaidu, kad būs jāved atpakaļ. Vēlāk uzņēmumu pārņēma cits īpašnieks, un es pārkvalificējos par materiālās bāzes pārzini, sagādnieku un būvuzraugu. Bāzi no Cēsīm pārvietoja uz Valmieru, uz kurieni es pārcēlos no Dauguļiem.

2006. gadā, kad biju aizvedis zobu higiēnisti strādāt uz Staiceles sporta skolu, piedzīvoju pirmo infarktu.

Sēžu mašīnā un sākas jocīga sajūta, ka tirpst rokas un kājas. Man mammītei bija infarkts, arī māsīcas vīram 40 gados. Sapratu, ka nav īsti labi, kad sāka svilināt krūtīs. Man aptiekas somiņa vienmēr līdzi – vadāju līdzi sirds pilienus un šādas tādas tabletes. Kādreiz negaidītos brīžos uznākusi baiļu sajūta. Var jau būt, ka man ir modernā veģetatīvā distonija, neesmu pārbaudījies, vienkārši pametu relaniuma vai validola tableti zem mēles. Tā toreiz arī izdarīju, bet sliktās sajūtas bija tik spēcīgas, ka uzmeklēju aptieku, kur man ieteica tomēr vērsties pie ģimenes ārsta. Tur darba laiks jau beidzies, bet jutu, ka nav labi – pēc pazīmēm nojautu, ka ir infarkts: tirpoņa, kņudināšana. Paldies ātrajiem, kas no Alojas atbrauca man pakaļ un aizveda uz Valmieras slimnīcu. Kardiogramma apstiprināja infarktu, nakti pavadīju intensīvās terapijas nodaļā, no rīta mani aizveda uz Gaiļezera slimnīcu Rīgā.

Ielika man sirsniņā trīs stentus, nogulēju nedēļu, un, protams, man ieteica ievērot veselīgu dzīvesveidu bez stresa. Sākumā centos sevi saudzēt, bet arī pēc infarkta fiziska slodze, protams, ir vajadzīga. Drusku pašķūrēju sniegu, vēl kaut ko padarīju, un, tiklīdz parādījās sajūta, ka atkal visu varu, saudzēšana aizmirsās, un drīz vien atgriezos vecajās sliedēs. Laikam nebija tik ļoti bail par savu dzīvību, nospriedu – kā būs, tā būs.

Skaidrs, ka arī koncerti ar Zeļļiem toreiz bija sarunāti, uz divām nedēļām paņēma citu puisi manā vietā. Es savai Gaiļezera ārstei Dacei Melderei noprasīju, kad varu sākt dziedāt. Joprojām ar viņu regulāri sazvanos, izeju pārbaudes, un tomēr 2010. gadā man bija otrais infarkts. Atkal darbā, kur notika aktīva būvniecība. Todien nopietni sakreņķējos, jo laikā neatbrauca būvgružu vedēji. Kad beidzot problēmu nokārtoju, aizgāju palīgā satīrīt gružu pārpalikumus, locījos, līdz sajutos tikpat nelāgi kā iepriekš. Man Valmierā ir ļoti jauka ģimenes ārste – Inta Auziņa, ielēcu mašīnā un aizbraucu iztaisīt kardiogrammu. Ieteica tomēr doties uz slimnīcu, tad braucu uz Valmieras slimnīcas uzņemšanu, kur analīzes apstiprināja infarktu. Atkal nakts intensīvajā terapijā, no rīta – transports uz Gaiļezeru pie dakteres Melderes. Patīrīja asinsvadu, ielika vēl vienu stentu, pagulēju nedēļu, un atpakaļ uz darbu. Mūsdienās infarkts jau nav nekas briesmīgs, ir cilvēki, kas piedzīvo piecus un vairāk.

Dažiem trešais infarkts ir liktenīgs, un ar šādu priekšnojautu negribu dzīvot.»

Kliegt nemāku

«Divas reizes esmu sniedzis pirmo palīdzību koncertā, šad tad man līdzi ir pat asinsspiediena mērāmais aparāts. Kādā ballē kundzītei pie galda kļūst slikti, neviena ārsta nav, un dakteris Raitis nolec no skatuves: izmēra asinsspiedienu, izvelk sirdspilienu pudelīti – ūdeni klāt un mutē iekšā! 

Man joprojām ir uztraukums, kad jādzied. Bez tā jau nevar, un, ja kontakts ar klausītājiem ir ļoti tuvs, reizēm sāku domāt, vai tik nesajaukšu vārdus. Arī mana jaunākā māsa Indra ļoti labi dzied, esam uzstājušies kopā novada pasākumos. Nesen bija jādzied Kocēnu pensionāriem – izeju priekšā, un es taču pusi no viņiem pazīstu! Sēž bijušais kolhoza priekšsēdētājs ar vietnieku, visi kaimiņi, skatās tik uzmanīgi uz mani, ka kļuva bail kaut ko sajaukt. Bet ir dziesmas, kuru vārdus izbaudu, piemēram, Rīts bez vēja, Mēmā dziesma. Esmu romantiķis, man labāk piestāv lēnās dziesmas.

Mans lielākais fans bija mammīte: «Raiti, tu šodien radio dziedāji divas reizes!» Cukurslimības dēļ viņai noņēma abas kājas, arī omītei vienu, un viņai toreiz infekcija aizgāja tālāk. Mammu saprāts un humora izjūta nepameta līdz pēdējai dienai, bez kājām Dauguļos nodzīvoja vairākus gadus, Indra viņu pieskatīja.

Šad un tad domāju, ka varbūt pievēršu sev pārāk maz uzmanības un varbūt arī pašdisciplīnas par maz.

Kad vēl lietoju alkoholu, izslimoju plaušu karsoni, naktī modos ar baiļu sajūtu un elpas trūkumu, tad aizbraucu uz slimnīcu, kur man izrakstīja klonazepāmu. Dzeru arī tagad tabletes – ceturtdaļu rītā un vakarā, kad ir nepieciešamība. Vienlaikus pēc slimošanas paaugstinājās asinsspiediens, es lietoju to pazeminošas zāles – tāda ir mana ikdiena. Sadzīvoju ar savām likstām, neesmu izmēģinājis ne jogu, ne ārstniecisku badošanos vai ko līdzīgu. Un koncertos šad tad dziedu, sēžot uz krēsla. Ne jau sirds dēļ, bet man bija operācija pēc diska trūces. Mehanizatori sapratīs, ko nozīmē lēkšana iekšā un ārā no traktora, kad arklam kaut kas noticis. Spēks ir, darbs gaida, un tā rodas traumas. Toreiz sāka sāpēt mugura, gulēt nevarēju nevienā pozā, beigās atņēmās viena kāja, jo ar skriemeļa atlūzām bija nospiests nervs. Mans Valmieras neirologs pazina neiroķirurgu dakteri Valdi Keri, kurš mani izoperēja – paldies viņam. Nevienam neiesaku operēt muguru, jo dzīst ne tika ārpuse, bet arī iekšpuse, veidojas rētaudi un spiež uz sāpošajām vietām. Pēc operācijas muguru ar manuālo terapiju sariktēt man palīdzēja ārsts Andris Leidums.

Nekad neesmu sevi saudzējis – kad bija kas jāceļ, cēlu, un tiku pie nabas brukas, pēc tam sarāvu pleca saites, ko tajā brīdī nemaz nesapratu. Tagad labo roku augstāk par galvu grūti pacelt, šad tad roka sāp, un guļot nākas īpaši iegrozīties. Tad nu nekas cits neatlika kā aiziet no līdzšinējā darba.

Pagājušajā aprīlī pēc kārtējās pārbaudes man sirdī ielika vēl vienu stentu.

Smēķēšana, tas ir viens, bet galvenais ir stress, ko paturu sevī.

Pirms nedaudz vairāk nekā gada no vairogdziedzera vēža nomira mana otrā sieva Inga, ar kuru kopā nodzīvojām desmit gadus. Audzēju atklāja jau ceturtajā stadijā, un Inga cīnījās līdz pēdējam. Cilvēki pat saziedoja naudu visjaunākajām zālēm, bet bez rezultāta. Jā, bija reizes, kad izskrēju no dzīvokļa, iesēdos mašīnā un nobirdināju savu asaru, jo palīdzēt neko vairs nevarēju. Neesmu bļauris, kas izārdās uz āru, dziesmās arī to nevaru izdarīt, bet dažreiz tā gribētos kliegt. Varbūt arī padotajiem vajadzēja kādu stingrāku vārdu pateikt, bet visi taču esam cilvēki – es katru centos saprast, kaut pēc tam pats no šefa dabūju pa ādu. Bet man tik ļoti nepatīk strīdēties, labāk pabūt vienam.

Nu jau pusgadu dzīvoju Rīgā, bet par rīdzinieku nekļūšu. Nesen aizbraucu uz savu veco Dauguļu māju, kārtīgi sakurināju un ar baudu trīs dienas krāmējos pa klēti. Nāks pavasaris, tad ķeršos pie vannas istabas remonta. Arī mīlestību pret mašīnām un motoriem neesmu pazaudējis.»

Raita atziņas

  • Astrologs teica, ka mana stihija ir ūdens. Neesmu audzis pie jūras, bet, kad vien ir iespēja, braucu uz jūru vērot viļņu kustību. Attīrās domas, jūras gaiss uzlādē pozitīvi.
  • Pēc muguras operācijas ārsts ieteica katru dienu pastaipīties, ko pēc sēdēšanas cenšos darīt – pleci un galva atpakaļ, rokas uz muguras, pastiepjos uz pirkstgaliem un sajūtos pāris centimetru garāks. Vēl viens viņa ieteikums bija šāds: «Raiti, būtu labi, ja tu dibenā ieliktu pieckapeiku un mēģinātu ar to pastaigāt.» Nemaz nav tik vienkārši, jo šādā pozā jāsasprindzina dibena un muguras muskuļi.
  • Ļoti labprāt izbraucu ar velosipēdu, ko iesaku katram. Var labāk apkārtni apskatīt, pabaudīt svaigu gaisu. Laukos no turienes gaisa vien mani pārņem kas līdzīgs svētlaimei, pat sāpes aizmirstas.
  • Man tagad ir jaunas attiecības, un viennozīmīgi – dzīvi bez sievietes, bez mīlestības es nevaru iedomāties. Mīlēt nekad nav par vēlu un par daudz, un novēlu katram atrast savu otru pusīti, kas saprot un sniedz atbalstu. Man šai ziņā dzīvē ir palaimējies.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+