Par 40 kilogramiem vieglāka – žurnālistes Evijas Kalnbērzas stāsts

Stiprais stāsts
Anija Pelūde
Anija Pelūde
Ievas Veselība
Ievas Veselība
25. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
EVIJA KALNBĒRZA ir mana kolēģe, Privātas Dzīves žurnāliste. Bet, tā kā strādājam katra savā redakcijā un ikdienā bieži neredzamies, es viņai nesen pagāju garām. Neatpazinu!

Intervija publicēta žurnālā Ievas Veselība 2019. gada 16 augustā. Tolaik Evija bija nometusi 27 kilogramus, bet nu, nepilnu gadu vēlāk, tie ir jau 40 kilogrami. Tas viss – pusotra gada laikā! (Santa.lv redakcijas piebilde)

«Šādi man vismaz trīs cilvēki ir teikuši. Vissmieklīgākais, ka pazīstami cilvēki paiet garām tāpat kā tu un tad attopas. Arī Samanta Tīna un Andris Bulis festivālā Positivus,» Evija smejas. «Braucu uz festivālu Privātās Dzīves uzdevumā, bet – vai tad es tur kādam varēju uzdot jautājumus? Nē, jo jautāja man – ja tu žurnālistikā strādā ilgus gadus, tevi jau šie populārie cilvēki pazīst… «Kas ar tevi noticis? Kāpēc tevis palicis mazāk? Kāpēc ir mazāk, ko mīlēt?» Tik smalkjūtīgi ļaudis.

Komplimentu ir milzīgi daudz – jau patīkams nogurums no tiem iestājies. Bet, protams, es smaidu: «Paldies, paldies!» Foršums, ka vīriešu dzimtes draugi – vienkārši draugi –, tādi, kuri vispār lieki nerunā, pat viņi sākuši runāt. Kādā ballīte pienāk klāt un saka: «Tu labi izskaties…» Tad jau tik tiešām ir rezultāts,» Evija atkal smejas.

Kas notika?!

Cik Eviju pazīstu, viņa nekad nav bijusi, tā teikt, ļoti slaida meitene. Taču tas ducīgums Evijai nekad nav traucējis būt kustīgai un lustīgai. Izdevniecības ballēs viņa vienmēr ir bijusi pirmā dejotāja, un, ja uznāca īpaša mendele, visiem par prieku uztaisīja arī špagatu.

«Man nekad savs apaļums nav traucējis. Tas ducīgums varbūt vairāk parādījās pēc četrdesmit – droši vien tajos gados vielmaiņa kļūst gausāka. Tagad man ir piecdesmit viens. Arī dzīvesveids daudz ko nosaka. Padomā pati: rakstot rakstus, tu sēdi pie datora; tad sakarā ar darbu visādi pasākumi, tusiņi, tur vēl kāds alkohols… Bet kāpēc mīnus divdesmit septiņi kilogrami gada laikā? Tas notika apmēram šādi…

Pagājušajā vasarā salauzu roku. Tepat pie izdevniecības, uz Stabu ielas, kuru remontēja… Vienkārši vienā piektdienas vakarā skrēju uz tramvaju ar domu: «Darba nedēļa beigusies, foršs vakars, derētu aizbraukt uz Mežaparku, kaut kur pasēdēt…» Pieliku soli un uz šķembām, kas bija izbērtas uz trotuāra daļas, paslīdēju un nokritu tā, ka izmisums. Drausmīgi sāpēja roka. Nesapratu, kas tagad jādara. Labi, ka man ir tāds draugs, kuram varu vēlu vakarā zvanīt – Arvīds Mūrnieks, Bērnu slimnīcas dakteris, kurš man nodeva visas instrukcijas.

Tā jau saka – nekas nenotiek tāpat vien. Acīmredzot KĀDS gribēja, lai apstājos un padomāju.

Kad biju salauzusi roku, es vēl mazāk kustējos. Labi, ka iztika bez operācijas, lūzums bija šķembains, bet kaut kā veiksmīgi salikās kopā pats un uz rudeni jau bija sadzijis. Taču roka virs nekustējās, kā nākas, tāpēc sāku iet pie fizioterapeita Raivja Vovera – tepat pie darba, Fiziocentrā. Viņš ir studējis Sporta akadēmijā, masēja man roku, ievingrināja. Tas bija visai sāpīgs process, bet man ļoti simpatizēja jaunā vīrieša profesionālā attieksme. Tā mani pamazām ievilka… Vārdu sakot, man jau sen ģimenes ārste bija teikusi, ka vajag vingrot, bet visu laiku klusībā nodomāju: «Nu ko es tāda apaļa tur iešu?!» Bet no Raivja es vairs nesakautrējos! Sāku iet pie viņa reizi nedēļā vingrot. Tūlīt jau gads būs riņķī.

Taču ar fizioterapiju vien nepietiek, lai manis kļūtu mazāk. Iemesls svara nomešanai ir daudz nopietnāks. Man arī pirms tam ģimenes ārste teica: «Kaut kas jādara ar cukuru…» Cukura līmenis asinīs jau kādu laiciņu bija uz robežas, prediabēts. Sarkanais signāls vēl ne, bet rozā. Taču es uzskatīju, ka tas manam apaļumam ir normāli un dakteres sacīto neņēmu galvā. Vārdu sakot – var taču vēl padzīvot tāpat! Bet tad oktobrī, uztaisot asins analīzes, cukura radītājs pēkšņi bija jau astoņi! Sāku pētīt, kas un kā. Kā jau žurnālistei, par visu jāiegūglē! Atradu informāciju – ja vairākas reizes, nododot analīzes, glikozes līmenis tukšā dūšā ir vairāk nekā 7,0 mmol/l, tas pārliecinoši liecina par otrā tipa cukura diabētu.

Divreiz gāju veikt glikozes slodzes testu, kad vispirms glikozes līmeni asinīs nosaka tukšā dūšā, tad jāiedzer cukurūdens un pēc divām stundām atkal jāpārbauda glikozes līmenis asinīs… Divas reizes gāju un abas reizes medmāsiņa atteicās man šo testu veikt, jo cukura līmenis esot pāri astoņiem, un pie tāda cipara šo testu vairs nedrīkstot veikt. Esot tāds noteikums. Ko es? Vatsapā rakstu savai ģimenes ārstei Inesei Muskarei – mēs tā darām, sūtu viņai visu informāciju, ja ko vajag, jo daktere paralēli strādā arī Francijā…

Mana ģimenes ārste atbildēja īsi un strikti: «Ir diabēts. Jādzer zāles.»

Jā, es pazīstu cilvēkus, kuriem medikamenti patīk – ka tik uz aptieku aiziet! Man ir paziņa, piecpadsmit gadus jaunāka par mani, – viņa ik dienu lieto vārdu aptieka. Taču manā leksikā šādas opcijas principā nav. Atbildēju dakterei, ka vēl negribu nekādas zāles. Pamēģināšu tāpat tikt galā, ar uzturu. Padomāšu, kā ēst citādi.»

Solījums jātur!

«Izpētīju gūglē pilnīgi visus iespējamos šķirkļus – kas ir otrā tipa cukura diabēts?; ko ēst, lai samazinātu cukura līmeni? – un sapratu, ka tas nav nekas tāāāds, pārdabisks: visparastākais veselīgais uzturs, par ko raksta visparastākajās grāmatās par tēmu, kā vienkārši dzīvot veselīgi.

Arī rakstus IEVAS Veselībā lasīju, tur bija vērtīgi punkti, kas man noderēja, aizķērās. Tāpēc zinu, kādi var būt riski, ja palaidies un slimību ielaid tālāk. Tas cipars astoņi pats par sevi cilvēkam, kas ar medicīnu nav saistīts, principā neko neizsaka, toties esmu izlasījusi rakstus un dzirdējusi stāstus, līdz kādam stāvoklim cukura diabēts cilvēku noved. Cik tas tomēr ir nejauks un bīstams, lai gan cukura diabēts piezogas klusu un sākumā tu neko sliktu nejūti. Nu saki – priekš kam man vajag sev bojātus asinsvadus, bojātu redzi līdz aklumam, bojātas nieres, bojātu sirdi?! Cilvēkiem, kuriem ir cukura diabēts, sliktāk dzīst brūces, traucētas asinsrites dēļ viņi zaudē pēdas… Un pamatu pamatā, izradās, lielais vainīgais ir cukurs asinīs! Tiec galā ar to un – iedomājies –, cik daudz slikto opciju atkrīt?! Tās uz tevi vienkārši vairs neattiecas.

Pirms četriem gadiem.

Tāpēc nolēmu – DARĪT. Ar vingrošanu es jau pamazām biju pāris kilogramus zaudējusi, bet paralēli tam sāku ēst citādi. Vienkārši domāju līdzi. Tātad, kā manā ledusskapī vairs nav? Nelietoju nekādus ēdienus, kas rada ātros ogļhidrātus. Tie ir baltie milti, tos es aizstāju ar auzu miltiem. Nekādus saldos dzērienus un vispār nekādus saldumus, kur ir rafinētais cukurs. Augļus šad un tad, žāvētus augļus – reti, ja sagribas. Kādu karotīti medus no rīta un nekādus saldumus vakarā. Ja kādu saldumu lieto, tas fiziski jānokust. Tā ķīmija ir sarežģīta… Ar laiku šūnas kļūst mazāk jutīgas pret insulīnu un spēj mazāk izmantot asinīs esošo glikozi, lai ražotu enerģiju.

Omulīgais pasaulslavenais operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko, kurš dažu mēnešu laikā kļuvis krietni slaidāks – zaudējis 26 kilogramus liekā svara –, man Privātajā Dzīvē tieši to pašu stāstīja. Tikai viņš sevi ar diētām mocījis neesot – ēdot visu, pat Skittles mazās konfektītes. Viņš ticis galā ar speciāli viņam piemeklētiem homeopātiskajiem preparātiem, kurus ieteikusi ārste homeopāte Agrita Kalsnava. Aleksandram arī bijusi insulīna rezistence, kas var novest pie otrā tipa cukura diabēta. Insulīns nepareizi strādājis, un uzņemtie ogļhidrāti radīja paaugstinātu cukura līmeni asinīs. Cukurs netika iztērēts enerģijai, bet gan uzkrājās kā liekais svars… Prieks par Aleksandru, tikai es pie sevis nodomāju: priekš kam man jātērē nauda zālēm, ja varu netērēt!

Pārējo es ēdu – gaļu, sierus, olas, salātus. Reizēm man patīk kāds alkohols… Es izlasīju – jā, drīkst sausos vīnus, brutu. Vai arī, ja patiešām bārā ar draugiem pasūtu džinu ar toniku – ne jau katru vakaru, bet pieņemsim, ka tā notiek –, tad es izvēlos džinu un pieleju klāt minerālūdeni, pievienoju citrona vai laima šķēli. Un arī ne daudz. Jo, zaudējot svaru, ātri reibst.

Galvenais – domā līdzi! Neēd tonnām, apēd divus ābolus, un viss!

Vai arī izslēdz visu pārējo, kas salds. Nedzer fantu, kolu – izdomā ko citu! Tagad, vasarā, saber pilnu glāzi ar jāņogām, ērkšķogām, uzlej virsū ūdeni, ļoti garšīgi. Vai arī – kartupeļu biezenim saki nē, jo no tā ogļhidrāti ātrāk uzsūcas organismā; toties ar mizu vārītiem kartupeļiem vari teikt jā, jo no tā ogļhidrāti uzsūcas lēnāk. Ar mizu vārītu kartupeli, starp citu, drīkst pat apcept, un tas ir mazāk kaitīgs nekā kartupeļu biezenis. Griķi ir labi. Grūbas – jā! Grūbās ir saliktie cukuri, tie lēnām uzsūcas, neaiziet uzreiz asinīs. Ēdu brūnos rīsus, nevis baltos, bet arī reti. Auzu pārslas man ir garšojušas un garšo. Tāpat arī miežu putraimi. Īsāk sakot, mazāk ogļhidrātu! Bet drusciņ tos vajag, jo šķiedrvielas organismam arī nepieciešamas.

Ko man parasti prasa, un arī daktere, zinot, kāds man darbs… Piemēram, ir bankets un tu visu dienu neesi ēdusi… Atnes mazās uzkodiņas, bet tās ir visbīstamākās. Tad es skatos, kur nav maize apakšā, kur ir gurķītis, kas tāds. Ja nav, ko izvēlēties, iztieku ar ūdeni vai glāzi sausā vīna. Vakarā mājās sacepu kabacīšus eļļiņā, nekādu maizi klāt. Uztaisu salātiņus ar siera bumbām vai biezpienu. Visi veikali ir pilni ar labām lietām!

Man mērķis bija pamēģināt ēst, kā rakstīts, un pēc kāda laika nodot asins analīzes un paskatīties, ko tās rāda – kāds ir mans cukura līmenis. Galējā augšējā pieļaujamā robeža laikam ir 5,9 – man pēc pieciem mēnešiem bija jau 4,8. Un šis rezultāts tika sasniegts bez medikamentiem! Tātad, tikai neēdot vienkāršos ogļhidrātus un reizi nedēļā ejot vingrot pie fizioterapeita. Bet arī mājās es mazliet mazās porcijās vingroju. Ne kā pie Raivja 45 minūtes, tomēr katru dienu pa bišķim pakustos. Aiva Kanepone no žurnāla IEVA, ieraugot feisbukā manas tievās bildes, komentāros prasīja: «Ko tu lieto?», un es ierakstīju: «Izdevniecības kāpnes.» Aiva raksta: «Vai, man tikai otrais stāvs!» Nu un?! Principā, ja tev ir otrais stāvs un nodoms kaut ko savas Šis foto tapis 2020.gada 23.maijā Kaļķugravāveselības labā darīt, tad uzkāp uz ceturto un noej lejā uz savu otro stāvu!» Evija atkal smejas.

Slinkums domāt

«Esmu pamanījusi, ka cilvēkiem, protams, rodas neskaitāmi jautājumi, kā es nometu svaru. Bet, kad sāku stāstīt – «Ai, tad nē. Man tie saldumi tomēr garšo…» Atmet ar roku, un saruna beigusies. Cilvēki pat slinki domāt. Jo nevajag atteikties ēst – vajag tikai aizvietot ar kaut ko citu. Kaut vai mana paziņa… «Vai, man ir celulīts! Evija, pagaršo šo ābolkūciņu…» Es saku: «Labi, tējkarotīti pagaršošu… Bet kāpēc tik salda?! Pat ja es kūkas ēstu, neliktu tik daudz cukura. Tad nesūdzies par savu celulītu!» Atkal nonāku pie tā paša: domā līdzi! Nav tik cieši jāpieturas pie receptēm, kūkai var pievienot mazāk cukura. Tagad taču ir tik plaša produktu izvēle!

Man patīk eksperimentēt ar garšām un ēdienu skaisti noformēt. Citreiz nobildēju, ielieku feisbukā. Jaunākais hits bija Positivus putra. Vēl pierakstīju: brokastis Positivus. Radiniece prasa: «Tu biji VIP brokastīs?» «Nē, man Ainažu mājās nekā nebija, tikai auzu pārslas un krūmā ogas. Viss!» No rīta ūdenī izvārīju auzu pārslas, mazu piciņu sviesta pieliku, lai labās vielas no auzām veiksmīgāk uzsūcas, un virsū uzbēru ogas no krūma. Vēl kanēli uzkaisīju. Kas var būt vēl labāks?! Un es ne sekundi nejutos tā, ka dzīvotu pusbadā – nē, esmu paēdusi un es ēdu.»

Daži sirsnīgi ieteikumi iesācējiem

«Vai man bija grūti saņemties? Nē! Protams, ir cilvēki, kas iziet moku ceļu, un tad beidzot viņiem nāk apskaidrība. Bet man viss izdevās viegli. Vienkārši izdomāju, ka turpmāk ēdīšu citādi. Kādreiz, agrā jaunībā, ļoti interesējos par ēdienu sastāvu – teorētiski es jau zināju, ka baltmaize nav laba, bet man vienkārši bija slinkums šīs zināšanas izmantot. Roka stiepjas pēc maizītes – «Ai, garšo, tad ēdīs tik nost!»

Taču pirms gada vienkārši sapratu, ka ir jādomā: ja man jāizvēlas par dārgu naudu pirkt zāles vai uz to ietaupīt, tad mana izvēle ir šāda. Kā teica kāda paziņa – kāpēc jāatbalsta farmācijas bizness, ja varu sevi atbalstīt ar veselīgu uzturu! Ar gastroenterologu Hosamu Abu Meri, kuru satiku Positivus, mums šajā sakarā izvērtās profesionāla saruna. «Uzmini, kas man bija, kāpēc tagad tā izskatos?» – «Tev noteikti cukurs bija par daudz,» viņš uzreiz, kā jau ārsts, konstatēja un teica: «Malacis. Tā arī būtu – tu dzertu ķīmiju un turpinātu neveselīgi ēst, un vēl trakāk sevi sabeigtu. Skaidrs, ka tagad dari pareizi.»

Katrā ziņā svara zaudēšana ir tikai patīkamā blakne, bet primārais mērķis man bija veselība – lielo cukura ciparu dabūt zemē, un es to izdarīju. Esmu spilgts pierādījums tam, ka to var paveikt citādi, bez medikamentiem, tikai ar uztura maiņu un kustēšanos.

Sirsnīgs ieteikums tiem, kas gadījumā iedvesmojas no mana stāsta un ir tikai ceļa sākumā…

Svarīgi ir no ogļhidrātiem, cukuriem atteikties pamazām.

Lai ir tā viena rupjmaizes šķēle, jo, ja tu totāli no kaut kā atteiksies, tev vienā mirklī uznāks histērija un tu norausies – vienkārši sāksi stumt pilnu vēderu ar to, ko sev aizliedzi. Tas ir kādreiz pieredzēts, es zinu. Pati reiz atteicos pilnībā no maizes un sapratu, ka tā var baigi labi zaudēt svaru. Bet tad mans mērķis bija tikai zaudēt svaru, un tāpēc atkal pēc laika visu atēdu atpakaļ. Tagad arī es no maizes ļoti atturos, bet pa kādai rupjmaizes šķēlei tomēr apēdu – tad izvēlos Lāču vai Ķelmēnu, kādu Rudzu riku, un tiešām vienu. Vai, piemēram, man ļoti garšo alus. Tagad, vasarā, reizi nedēļā atļaujos minigrēciņu izdzert mazo kausiņu. Rūgtumu, kas man patīk, esmu saņēmusi, vēl pastaigājos, un tiešām nekas slikts nenotiek. Bet agrāk bija trīs kausi dienā! Un alū ir baigi daudz cukura.

Protams, baigi svarīgā ir arī vingrošana. Neteikšu, ka es ļoti slikti jutos, kad man bija daudz lieko kilogramu, bet nevarēju bez aizdusas uzkāpt uz savu ceturto stāvu. Tagad – mierīgi. Atceros, ka man bija problēmas ar līdzsvaru. Līdzsvars nu ir nostabilizējies. Ir stingrāks augums – tās ir lietas, ko fizioterapija ar cilvēku izdara. Esmu kļuvusi aktīvāka. Ja sāc kustēties, ar katru reizi kļūst vieglāk to darīt un pat gribas vairāk kustēties. Ir mazāks nogurums, parādās vairāk enerģijas. Tie, kas bijuši Ainažos, zina, ka tur ir bāka, kurā visi rāpjas augšā. Es arī kādreiz tajā aktīvi kāpu. Bet tad vienu laiku tikai līdz pusītei tiku – galva reibst, līdzsvars ne tāds… Tas viss ir, kā smejos, kompļekt prazdņičnij… Nu, lūk, šajās brīvdienās nolēmu – jāpamēģina uzkāpt… Un uzkāpu! Ne galva vairs reiba, nekas. Ļoti forša slodzīte, muskuļi man atkal ir, un tos ir devusi vingrošana.

Mājās izpildu to pašu, ko atceros no fizioterapijas nodarbībā rādītā. Uzlieku mūziku un darbojos. Tagad klausos radiostaciju XO FM – kokteilis no labākajām džeza kolekcijām, leģendāriem pasaules hitiem un populārām popa, roka un džeza kaverversijām. Atslābina un tajā pašā laikā uzmundrina, man patīk. Raivis prasa: «Trešdien četros tiksi?» – «Nē, man viens pasākums.» – «Tad ceturtdien četros.» – «Okei!» Treneris saliek nodarbības. Nav tā, ka vingrošana vienmēr ir pirmdienās divos. Mēs uz katru nodarbību esam minigrupiņa, trīs četri cilvēki. Jo trenerim ir jāredz, ko katrs dara. Mums neliek visiem vienādi vingrot, katram sava programma. Tas ir pats foršākais – individuāla pieeja. Tagad es ar lielu prieku eju vingrot. Nevaru pat sagaidīt! Citi iet pat trīsreiz nedēļā, bet es zinu, ka tad man apniks un es noguršu. Tā viena reize nedēļā ir ideāli – tu jau vingrojumu kompleksu zini, un mājās, varbūt mazākās devās, kad gribas, tad izpildi. Bet to vienu reizi nedēļā pie trenera vajag, jo tas tomēr tur tevi tonusiņā. Ir bijis, ka kaut kad kādas nodarbības izlaidu, nebiju vingrot pāris nedēļu, un tad centos vingrot mājās. Bet tad baigi grūti uz to maratonu saņemties. Tāpēc vienreiz nedēļā vajag stingro režīmiņu. Tas tāpat kā iet uz baznīcu – sava veida rituāls, kurš ieliek pamatiņu, un tad tu nedēļu vari uzturēt savā gaitā. Bet, ja nodarbības būs biežāk, tad apniks, negribēsies, treniņus uztversi kā slogu. Vismaz es tā domāju.»

Patīkamās blaknes

«Evija, izklausās, ka tu nemaz neesi mocījusies?!» saku.

«Nē, daru to ar prieku. Ar baudu. Jo es to daru sev! Būtiska ir arī sadaļa – patīkamās blaknes, kas līdz ar svara samazināšanos notika pašas par sevi. Tagad varu mazāka izmēra apģērbu nopirkt. Nu forši! Līdz ar to esmu sev beidzot iepatikusies. Kādreiz bija tā, ka es sevi nevis nemīlēju, bet man bija vienalga. Es sev biju vienalga. Tagad man patīk paskatīties spogulī. Atļaujos pilnā augumā nobildēties un uzdrošinos beidzot valkāt kleitas. Es taču kādreiz tās vispār nevilku. Tādi visādi sievišķīgi sīkumi.

Kādreiz man tūka kājas, tagad vairs ne. Daudzi teikuši, ka savā iepriekšējā dzīves posmā biju diezgan kašķīga, bet tagad kā cilvēks esmu kļuvusi normālāka. Jo vingrošana, kustības arī stresu mazina, nolīdzsvaro.

Tagad man divas nedēļas svars turas uz vietas. Bet es netaisu histēriju, jo vēlreiz saku: mans mērķis nebija baigi nomest svaru. Man arī jautā, kā es savācu izstaipīto ādu, jo 27 kilogrami tomēr ir nost… Bet tāpēc jau viss ir labi, ka svaru zaudēju lēnu garu – ne vairāk par diviem kilogramiem mēnesī – un vingrojot. Jo mērķis bija cits – veselība.»

Evija jūtas ļoti pateicīga arī savai ģimenes ārstei par attieksmi, par atbalstu. «Tagad viņa mani slavē. Viņa visu laiku feisbukā manas bildes laiko, seko līdzi manām izdarībām. Izmanto kā dzīvo piemēru citiem saviem pacientiem. Viņa ir ļoti forša daktere tādā ziņā, ka neuzstāja uz to, ka zāles tiešām obligāti jālieto. Viņa mēģināja man noticēt, ka saņemšos. Es jau simtiem reižu biju viņai solījusi, un beigās tomēr izdarīju.

Ko tālāk? Šis jau kļuvis par manu dzīvesveidu. Ir kolēģi, kas visu laiku mani slavē: «Forši!» Bet viens otrs arī baksta: «Nu, kad tad atkal ēdīsi? Tu taču teici, ka jāmīl sevi, kāda esi…» Tagad es teiktu: «Mīlēt sevi nozīmē rūpēties par sevi.» Frāžains teiciens, drausmīgi pareizi izklausās, bet – tā arī ir, es to mierīgi varu attiecināt uz sevi! Nedrīkst sev darīt pāri.

Īstenībā, ja tu mazliet vairāk kusties un pareizāk ēd, svars zūd, un pēc tam atpakaļ to sliktumu vairs nemaz negribas. Ne sliktās analīzes, ne citus sliktumus. Tagad man ir, ar ko salīdzināt. Ja tagad tinu filmu atpakaļ, atceros, ka, ejot kādu gabalu, man parādījās aizdusa, bet es neuzskatīju, ka tas ir baigi grūti. Toties tagad, kad parēķinu, cik liekā svara ir nomests… Paņem maisu ar tiem saviem gandrīz trīsdesmit kilogramiem – tu pacelt nevari! Un es to visu nesu. Tā taču bija slodze sirdij, kājām, visam. Līdz ar to tagad visam ir labāk. Jā, ir cita dzīves kvalitāte, lai cik banāli izklausītos.»

Evijas modificētās receptes

  • Cepu pankūkas, bet klāt lieku auzu miltus.
  • Tagad, vasarā, vienkārši cepu kabačus un pievienoju gruzīnu Svanetijas sāli. To var nopirkt Rīgas Centrāltirgū uz svara. Reiz satiku kādu gruzīnu, prasīju, kā Svanetijas sāls radies. Svanetija ir kalnu rajons, kur agrākos laikos, kad vēl nebija mūsdienīgu ceļu, nokļūt bija visai sarežģīti, tāpēc tur daudzi produkti, arī sāls, bija deficīts, ko ļoti taupīja. Tāpēc kalnu ļaudis sāli atšķaidīja ar kalnu nogāzēs augošajām zālītēm – garšaugiem. Tā sāls daudzums palielinājies un ar to pieticis ilgākam laikam. Katrai saimniecei ir sava Svanetijas sāls recepte, bet jebkurā gadījumā tā sastāvā ietilpst koriandra un diļļu sēklas, ķiploki, asie sarkanie pipari, timiāns un daži vietējie augi. Šo sāli lieku visur klāt – pie biezpiena, omletes, gaļas, zivīm. Tas nepārsāla.
  • Neliec kotlešu masā baltmaizes šķēli, bet pievieno auzu klijas.
  • Cepot karbonādi, tradicionāli to apviļā miltos, tad izveidojas garoziņa, gaļa sasūt un kļūst sulīga… Bet es miltu vietā izmantoju auzu klijas vai auzu pārslas.
  • Auzu klijas iemaisi kefīrā, pieliec ogas un kanēli. Forši!

Ko Evija izlasīja un kas nostrādāja?

10 fakti par diabētu

  • Otrā tipa cukura diabēts lielākoties ir sekas cilvēka dzīvesveidam – ko ēdam, cik daudz kustamies, cik daudz laika atvēlam miegam, cik saspringta ir mūsu ikdiena.
  • Fiziskās aktivitātes palīdz mazināt cukura līmeni asinīs, jo muskuļi strādājot izmanto vairāk glikozes un uzlabo insulīna darbību.
  • Visstraujākais saslimstības pieaugums ir tieši cilvēkiem vecumā pēc 40 gadiem. Tāpēc, sākot no 45 gadu vecuma, reizi gadā jāpārbauda cukura līmenis asinīs.
  • Otrā tipa cukura diabētam attīstības sākumā nav izteiktu sūdzību. Klasiskie slimības simptomi, piemēram, bieža urinēšana, slāpes, nemotivēta svara samazināšanās, parādās tikai tad, kad glikozes līmenis asinīs ir jau ievērojami paaugstināts un pārsniedz 12 mmol/l.
  • 65 procentos gadījumu ārsti otrā tipa diabētu diagnosticē tikai tad, kad jau attīstījušās cukura diabēta vēlīnās komplikācijas.
  • Cilvēkiem ar cukura diabētu ir 2–4 reizes lielāks insulta risks.
  • Katrs piektais, kam ir cukura diabēts, septiņu gadu laikā mirst no sirds un asinsvadu slimībām.
  • Katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuriem tiek diagnosticēts diabēts – Latvijā tie ir jau vairāk nekā 90 tūkstoši!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+