Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tomēr Agneses piedzīvotās avārijas sekas ir tādas, ka par sevi atgādinās vēl ilgi, un tieši tāpēc šis ir ne tikai Agneses, bet arī viņas omes stiprais stāsts. Un vēl tas ir stāsts par ārstu meistarību, glābjot meitenei dzīvību un palīdzot atgūt veselību ar vismodernākajām metodēm.
Pēc randiņa – reanimācijā
Valdai un viņas vīram Arnim ir divi dēli, bet rūpes par savu mazmeitu Agnesi abi uzņēmās, kad meitenei palika trīs gadi. «Dzīvē visādi notiek,» Valda nosaka. Viņa visu mūžu strādājusi par audzinātāju: vispirms bērnudārzā, pēc tam – par pedagoģi tehnikuma kopmītnēs. «Ar vīru notika nelaime – mežā uzkrita koks, tāpēc, lai viņam varētu vairāk palīdzēt, meklēju darbu tuvāk mājām,» izmaiņas paskaidro Valda.
Jau esot pāri pusmūžam, sadūšojās izstudēt sociālo pedagoģiju, piepildot sapni par pedagoģisko izglītību: 2010. gadā Valda beidzot saņēma diplomu, kurā bija rakstīts – skolotāja. Sāka strādāt šajā profesijā, taču pēc Agneses nelaimes no darba aizgāja – vispirms bezdarbniekos, pēc tam priekšlaicīgā pensijā: rūpes par meiteni prasīja nepārtrauktu klātbūtni. Meitenei piešķirta pirmā invaliditātes grupa – daudzo traumu un neatgriezenisko smadzeņu bojājumu dēļ.
Kas īsti notika vasarā pirms diviem gadiem? Agnesei bija apritējuši jau astoņpadsmit. Internetā viņa nesen bija iepazinusies ar kādu puisi un devās pie viņa ciemos cauri vai visai Latvijai – no mājām Oškalnos (tas ir Saldus pusē) uz Limbažu apkaimi. «Vēlāk ar vīru runājām, ka varbūt nevajadzēja ļaut, bet ko tu cilvēkam astoņpadsmit gados padarīsi? Viņa jutās pieaugusi, un vēl tās rozā brilles… Varbūt vajadzēja braukt pakaļ, bet tagad jau neko vairs nevar izmainīt,» prāto vecmāmiņa.
Agnese laikus nepārradās mājās: palika pie drauga ilgāk, nekā bija plānots – vēl vienu dienu, tad vēl vienu…
«Sazvanījāmies, bet tad kādu dienu ap pusdienas laiku pārtrūka jebkādi sakari. Zvanīju vakarā – atkal neviens neatbild. Otrā rītā no darba telefona sazvanīju viņas draugu, kurš teica – Agnese esot pie viņa mājās, tikai telefons izlādējies. Man tomēr nebija mierīgs prāts, jo iepriekš nebija tādas dienas, kad ar mazmeitu nesazvanītos. Tad draugs piezvanīja man pats un jautāja, vai es sēžot. Un pastāstīja – notikusi avārija, Agnese aizvesta uz Rīgu, uz Gaiļezera slimnīcu. Uz reanimāciju,» stāsta Valda.
Valdai grūti saprast, kāpēc puisis ātrāk nepateica, kas noticis. Varbūt bija apjucis, varbūt bija neziņā, kā ko tādu pavēstīt. Lai vai kā, Valda sazvanīja slimnīcu, bet pēc tam pati un viņas vīrs Arnis sēdās mašīnā un brauca uz klīniku Rīgā, lai saprastu, kas īsti atgadījies.
«Viņa ar drauga māsiņu – astoņus gadus vecu meitenīti – bija gājušas puisi pavadīt uz autobusa pieturu. Pēc tam devās atpakaļ, un tad viņas notrieca smagā fūre… Mazā bija ielikta bērnu slimnīcā, bet viņai nebija tik traki – bija pie samaņas un pēc divām nedēļām jau laukā. Bet Agnesei… Tā kā viņa mazo esot rāvusi nost no ceļa, visu triecienu uzņēmusi pati,» atstāsta Valda. «Iznākums – žoklis lauzts, arī piecas ribas, kreisajai rokai abi kauli… Visa kreisā puse sadragāta. Dakteris Dmitrijs Gavriļins noņēma Agnesei galvaskausa pieres daļu, jo citādi nevarēja tikt galā ar smadzeņu tūsku. Pieres kaulu izmantoja, lai saremontētu kāju – to iešuva tur iekšā.»
Paldies Dievam, viņa runā!
Trīs nedēļas Agnese bija komā, bet Valda un Arnis – uz riteņiem: katru dienu viņi mēroja ceļu uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru Gaiļezers, lai būtu pie mazmeitas. «Neviens nevarēja pateikt, cik ilgi tas tā būs un kā vispār būs. Mums nedeva nekādas cerības, jo stāvoklis bija ļoti smags,» Valda nopūšas. Viss, ko tobrīd varēja darīt – domāt labas domas, aizlūgt par Agnesi un apciemot meiteni, cik tik bieži iespējams. Viņu apmeklēja arī citi tuvinieki. Un situācija tomēr pavērsās uz labo pusi.
«Šķiet, tas bija 22. jūnijā, kad Agnesi no reanimācijas pārveda uz nodaļu. Viņai jau bija saoperēta roka un arī žoklis – ar to nedrīkstēja vilcināties, jo citādi varēja sākties infekcija. Pamodusies viņa vēl nebija, bet otrā dienā atvēra acis.» Tad Agnese vēl nerunāja, jo kaklā bija ievietota elpošanas caurulīte – traheostoma. Vēl pēc pāris dienām to izņēma, un viņa varēja pateikt pirmos vārdus pēc ilga pārtraukuma. «Bija atbraucis mans dēls – Agneses onkulis. Viņš bija notupies pie viņas gultas. Agnese tad pacēla segu un viņam tā neskaidri un klusi teica – pieturi… Paldies Dievam, runā!»
Tad gan vēl nebija skaidrs, vai meitene vispār pazīst savus radiniekus, jo dakteris bija teicis – varot būt visādi.
Par laimi, pazina! «Un lasa, un raksta!» Valda neslēpj prieku.
Vispirms gan bija ilgs un smags atveseļošanās posms. Valda nakšņoja Rīgā pie radiem, bet pa dienu slimnīcā fizioterapeitu un ergoterapeitu uzraudzībā mācījās Agnesi aprūpēt.
Sākumā, kad meitene bija guloša, viņu ēdināja tikai ar sablendētu pārtiku – ar lielākiem kumosiem viņa galā netiktu. Meitene bija jāpaceļ, lai ēdot neaizrijas. Valdas dēls pa to laiku mājās bija pielāgojis pirmā stāva lielo istabu invalīda vajadzībām: ievietoja speciālo gultu, izveidoja pieeju ratiņkrēslam, tualetē ierīkoja speciālu podu. Valda sarunāja privātas fizioterapeita konsultācijas, lai turpinātu apgūt pareizu mazmeitas aprūpi, lai, cilājot un pārvietojot, pašai vēl vairāk neciestu jau tā sāpošā mugura.
Uz neredzēšanos, ratiņkrēsl!
Tā kā rehabilitācija Vaivaros Agnesei bija jāgaida rindā, par lielu veiksmi Valda uzskata Rīgas dakteru izsniegto nosūtījumu vispirms atveseļoties rehabilitācijas nodaļā Kuldīgas slimnīcā. «Sākumā bija paredzētas desmit dienas. Aizbraucām un dzīvojām uz vietas, jo nodarbības bija divreiz dienā, bet tik bieži šurpu turpu vadāt cilvēku ratiņkrēslā būtu ļoti grūti. Īrējām istabiņu ginekoloģijas nodaļā, jo tajā pacientu bija maz,» viņa stāsta. «Man jāsaka liels paldies fizioterapeitei Danai un ergoterapeitei Selgai. Drīkstēju būt klāt visās viņu nodarbībās, un brīvajā laikā ar Agnesi atkārtojām to pašu, ko darīja viņas. Vakaros arī vedu viņu laukā pastaigāties – svaigā gaisā,» stāsta ome. «Otrajā nedēļā atbrauca daktere no Vaivariem un novērtēja, ka Agnesei ir progress. Un tad dabūjām klāt vēl divdesmit dienas rehabilitācijas! Ar nelieliem pārtraukumiem šo iespēju izmantojām.»
Vecmāmiņa uzskata, ka mazmeitai ļoti veicies ar ārstiem.
Pēc visiem līdz šim pieliktajiem pūliņiem jau trešajā rehabilitācijas nedēļā Agnese sāka slieties uz kājām un rehabilitācijas beigās jau spēja paiet. Tā kā kreisā kāja tomēr negribēja īsti klausīt un solis iznāca kā insulta slimniekam, ar izmetienu, pēc ergoterapeites ieteikuma pasūtīja ortozi un sāka to lietot.
Taču sāka bojāties kājā ievietotais galvaskausa kaula gabals – vienā stūrī tas bija izberzies cauri ādai, tur iekļuva infekcija. Agnese ar omi brauca pie ārsta Dmitrija Gavriļina uz Rīgu, kurš vispirms pauda priecīgu izbrīnu, ka meitene atnākusi pati savām kājām. Pēc tam novērtēja kājā ievietoto pieres kaula daļu un atzina, ka tā jāizņem. To izoperēja, bet kļuva arī skaidrs, ka kaut kas jādara ar Agneses galvu – trūkstošā pieres kaula dēļ meiteni mocīja reiboņi, kā arī līdzsvara traucējumi. «Anestezioloģe man teica – padomājiet pati: ja cilvēks liecas uz leju, mainās spiediens!
Vispirms bija jāveic datortomogrāfija, bet pēc tam jāsazinās ar organizāciju, kas sadarbojas ar iestādi Polijā, kur ar trīsdimensiju printeri izgatavo implantus. Aprēķināja, ka pieres kaula implanta izgatavošana Agnesei izmaksātu kādus divus, trīs tūkstošus eiro.»
Nekādas kompensācijas par nelaimes gadījumu Agnesei nepienācās – izpētot negadījuma apstākļus, tika secināts, ka viņa pati bijusi vainīga: neesot uzmanīgi izpētījusi, vai netuvojas kāda mašīna, un izgājusi uz šosejas tieši lielgabarīta kraviniekam zem riteņiem. Arī pašiem tādas naudas, kāda bija nepieciešama implanta iegādei, nebija, taču gan darbavietā, gan sociālajā dienestā ieteica nepieciešamos līdzekļus savākt ar Ziedot.lv palīdzību.
«Tas bija ļoti grūti, jo neesam raduši prasīt palīdzību. Vienmēr esam tikuši ar visu galā paši, bet tā arī mums pateica – tā ir naudiņa, kas jums patiešām ir vajadzīga,» to sakot, Valdai dreb balss. Sazvanīja labdarības organizāciju. Arī tur iedrošināja, ka ziedojumi jāvāc. No Polijas atnāca ziņa, ka nepieciešami vairāk nekā trīs tūkstoši eiro – implants ir sarežģīts, jāveido no divām daļām. Taču jau atkal visi labie gari stāvēja klāt, un viss izdevās: drīz vien tika uzsākts jaunais ziedojumu projekts.
«Pirmdienas vakarā varēja sākt ziedot. Iesaistījās mani darba kolēģi, radi, draugi, kaimiņi, bērni…
Nespējām tam noticēt, bet pēc divarpus dienām visa nauda jau bija savākta.
Kāds kaimiņš vēl zvanīja un jautāja, kur tā nauda jāpārskaita, bet – projekts jau bija slēgts,» te nu ome vairs nevalda asaras un paņem salveti. Gan viņa, gan Agnese visiem ziedotājiem ir ļoti pateicīgas par palīdzību. Agnesei tas arī ļāvis aptvert, cik svarīgi ir palīdzēt: viņa to darot daudz labprātāk nekā līdz šim.
Kā vāciņš uz galvas
Tiklīdz implants bija izgatavots, dakteris Dmitrijs Gavriļins Valdas mazmeitu gatavoja operācijai. Tā izdevās labi – implants derēja, organisms to pieņēma, brūces aši sadzija. Pēc tam atlika tikai izņemt diegus no šuvēm – nekādu sarežģījumu nebija. «Es to nekā nejūtu – tur ir tikai tāda maza rieviņa,» meitene patausta pieri. «Opis teica – tev uzliks vāku uz galvas, un tā tas arī ir. Izskatu nebojā, drīzāk otrādi. Galva nav kantaina, arī pakāpiena nav! Kamēr implanta nebija, es nevarēju nostāvēt kājās, bet tagad varu stāvēt kaut veselu dienu. Tikai tad, ja slikti laikapstākļi, sāp galva. Arī tad, ja salamājos ar omi – tad, kad viena otrai apnīkam.»
Pēc operācijas Agnesei pārgāja reiboņi, līdzsvara traucējumi. Viņa sāka justies drošāk – ne tikai pārvietojoties, bet arī citās ikdienas aktivitātēs: līdz šim viņa gulēja vienā istabā ar vecmāmiņu, bet nu bija gatava pārcelties uz atsevišķu istabiņu otrajā stāvā un vairs tik ļoti nebaidījās palikt mājās viena. «Pirms tam bija tā – Agnese guļ gultā, bet es virtuvē darbojos. Viņa ik pa brīdim mani sauca – ome, kur tu esi?! Atbildēju – tepat virtuvē. Un tā vairākas reizes. Viņai bija bail, ka es varētu kaut kur pazust.»
Valda varēja uzelpot – no kopjamas un bezpalīdzīgas pacientes meitene kļuva par arvien patstāvīgāku cilvēku, kurš stāv pats uz savām kājām, pastaigājas, kopā ar opi makšķerē, rušinās dārzā, nopļauj mauriņu, sakrauj malku, kreisās rokas treniņam loba pupas un mizo kartupeļus, pagatavo ko ēdamu. «Par brokastīm jau mums vairs nav jādomā! Agnese uztaisa. Tikai lielākus katlus un pannas viņa nevar noturēt kreisajā rokā, jo tā nav tik spēcīga un to nevar tā pagriezt,» paskaidro ome. Vēl Agnese lasa, labprāt zīmē.
Taču joprojām arī gadās, ka nepavisam nav viegli – Agnesei strauji mainās garastāvoklis.
«Tad es trakoju,» viņa vienkārši paskaidro, bet ome nopūšas vien: meitene liela, liela arī galva. Par nenovērtējumu ieguvumu personiskajā dzīvē kļuvusi Valdas praktiskā pieredze pedagoģijā, prasme izrunāties, uzklausīt, izprast jaunietes rīcības cēloņus. «Dzīvē nekas nenotiek pēc grāmatas! Jāprot pareizi reaģēt. Jāsaprot, kad vari kaut ko skaļāku pateikt, bet kad jāpaņem aiz rokas un jānosēdina sev blakus, lai mierīgi pasēž. Jāspēj paredzēt uz priekšu vienu soli, kas būs, bet tad, ja kaut kas notiek, jārunājas. Ar bērniem vispār ir ļoti, ļoti daudz jārunā!»
Kad mazmeitai garastāvoklis labs, tad gan viss esot kārtībā: gan vingro, gan brauc ar velotrenažieri, kas ļoti nepieciešams, lai trenētu traumēto kāju. «Sākumā viņa nemaz pēdu uz pedāļa nevarēja noturēt, ārsti to sēja klāt. Nu jau iet normāli.» Lasot savukārt uzlabojas atmiņa, domāšana, bet zīmēšana un mandalu krāsošana iedarbojas nomierinoši.
Sviestmaizi lai smērē pati!
Agnesei kļūst labāk ar katru rehabilitācijas seansu, savukārt Valda šos periodus uztver kā nelielus atvaļinājumus. Nesūdzas, taču arī bez teikšanas skaidrs, ka ar Agnesi iet ļoti grūti. Sākumā smags pārdzīvojums omei bija avārija un mazmeitas smagais veselības stāvoklis, par kuru Agnesei pašai nav nekādu atmiņu. «Es neatceros neko – ne mašīnu, ne to, kā mani no ceļa novāca, ne slimnīcu. Man taču galva ir sadauzīta,» viņa saka, bet Valda prāto: «Varbūt kaut kur, kādā zemapziņas stūrītī tas ir noglabāts – kas lai zina, kad un vai tas iznāks no turienes ārā.» Pēc tam sekoja posms ar Agneses kopšanu – tik smagi fiziski strādājusi Valda neesot nekad mūžā. «Visa tā cilāšana! Kamēr tu viņu iedabū ratiņkrēslā, kamēr iedabū gultā… Labi, ka man palīdzēja vīrs – visur izvadāja, palaida mani kaut kur iziet.»
Palīdzība rehabilitācijā arī prasīja milzu piepūli un pacietību, pierunājot spuraino meiteni un pretojoties viņas mēģinājumiem izkalpināt vecvecākus. «Viņa man saka – ome, uzsmērē man sviestmaizi! Bet es – nē, mīļā, smērē vien pati, tev ir divas rokas tāpat kā man! Es ar katru gadu kļūstu vecāka. Kas tad būs vēlāk?»
Būtībā mēs ar opi noskatījāmies, kā viņa atkal attīstās no zīdaiņa stāvokļa,» secina vecmāmiņa.
Taču arī tagad nav viegli: meitene pēc nelaimes ļoti izmainījusies, citādi izturas, runā. Pat smiekli ir savādāki!
«Gribat dzirdēt?» Agnese pajautā un drīz jau skaļi un ilgi smejas – tā, ka visiem klausītājiem jāsmejas līdzi.
Pirms nelaimes gadījuma Agnese tehnikumā apguva datorsistēmu tehniķes profesiju. «Sēdēju pie datora, visādas programmas un prezentācijas taisīju,» meitene paskaidro un piebilst, ka to vairs nevēlas mācīties – esot bijis par grūtu.
Kādu tagad viņa redz nākotni? Agnese saka – domājot mācīties, taču pagaidām nezina, ko, bet Valda atkal nopūšas. «Meklēsim skolu, bet vispirms Agnese jātestē, ko viņa spēj, ko nespēj. Saprotiet, viņai atmiņa klibo.» Taču līdz šim viss sekmējies tik labi, ka ir cerības – arī mācībās Agnesei viss padosies.
Kā izturēt grūtības, kopjot smagi slimu tuvinieku
Valdas ieteikumi
- Lai vai cik aizņemta un piepildīta ir diena, jāatrod laiks atpūsties un izvēdināt galvu. Kaut vai pasēdēt laukā vienai pašai!
- Katram jāatrod savi garīgās terapijas veidi. Man palīdz tikšanās ar draudzenēm. Lai vai kas, nu jau 30 gadus vismaz reizi gadā satiekamies, bet tad – uz visu dienu. Izrunājamies par bērniem, par darbiem, par dzīvi, un tad uz kādu laiku esi kā atbrīvojies. Ir vieglāk.
- Uzturi labas attiecības ar kaimiņiem! Kad kļūst grūti, var palūgt palīdzību vai vienkārši kopā iedzert kafiju.
- Galvenā psiholoģiskā palīdzība man ir dārzā: kad ielaižu rokas zemē, man nevajag nekādus kūrortus vai meditācijas.
- Ja vien kopjamais kaut ko var izdarīt pats, nedari to viņa vietā! Jāvairo viņa patstāvība – tā noderēs gan tāpēc, ka kopējam būs vieglāk, gan pašam kopjamajam, ja neviena nebūs tuvumā.
3D implants speciāli Agnesei
Meitenes ārstējošais ārsts, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas 16. Neiroķirurģijas nodaļas neiroķirurgs DMITRIJS GAVRIĻINS:
– Kad pacienti ieveda pēc avārijas, viņa bija ļoti smagā stāvoklī: dziļā komā, ar vairākiem skeleta kaulu lūzumiem un kombinētu smagu galvas traumu. Sākās smadzeņu tūska. Pēc savainojumiem satūkst jebkura ķermeņa daļa – elkonis, ceļgals, bet smadzenes atrodas galvaskausā, tātad – slēgtā telpā, un pietūkstot tām nav kur izplesties. Tās burtiski pašas sevi žņaudz nost, var iestāties nāve. Tāpēc meitenei jau pirmajā dienā veicām vairākas operācijas, bet smadzenēs ievadījām speciālu sensoru, kas tajās mērīja iekšējo spiedienu.
Laika gaitā rādītāji sāka katastrofāli pasliktināties, tāpēc izšķīrāmies par lielu, plašu operāciju, kuras laikā izņēmām gandrīz pusi galvaskausa kaulu. Pēc tam stāvoklis drīz uzlabojās, tūska mazinājās. Arī pacientes veselība kopumā kļuva arvien labāka. Tas bija veselas ārstu komandas – ķirurgu, anesteziologu, reanimatologu, fizioterapeitu, ergoterapeitu u. c. – nopelns. Kas tāds iespējams tikai tādās lielās klīnikās kā mūsējā, kur var izveidot šādu multidisciplināru komandu. Milzīga nozīme bija arī tam, ka tuvumā vienmēr bija viņas tuvinieki. Īpaši daudz palīdzēja pacientes ome.
Tā kā izoperētos galvaskausa kaulus ne vienmēr izdodas saglabāt, un tā tas bija arī šajā gadījumā, bija nepieciešams izgatavot implantu, lai galvaskausa defektu slēgtu.
Proti, pēc operācijas daļu smadzeņu sedza tikai galvas āda.
Šāds defekts ir ne tikai vizuāli kropļojošs. Smadzenēm trūkst to dabiskās aizsardzības – galvaskausa. Piemēram, ja kāds no mums ar galvu nejauši atsistos, teiksim, pret ledusskapja stūri, nekas traks nenotiktu, bet šādam pacientam tamlīdzīga galvas trauma var kļūt letāla. Cilvēks turklāt cieš galvassāpes un kļūst meteolabils – sevišķi jutīgs pret laika apstākļu maiņām un ar to saistītajām atmosfēras spiediena svārstībām.
Izpētot meitenes sejas vaibstus fotoattēlos, kas uzņemti pirms avārijas, izmērot defekta lielumu un veicot dažādus aprēķinus, tika modelēts tieši šai pacientei domāts galvaskausa daļas implants. To izgatavoja kāds uzņēmums Polijā, kas specializējies šādu implantu ražošanā. To izdrukāja ar trīsdimensiju printeri no sintētiska materiāla, bet mēs operācijas laikā ielikām vajadzīgajā vietā, slēdzot plašo logu galvaskausā.
Līdzīgu operāciju pirmo reizi veicām 2014. gadā. Tad to varēja saukt par unikālu, bet nu vairs ne, jo kopš tā laika tādas bijušas vairākas. Viss izdevās arī šoreiz, meitenes organisms implantu labi pieņēma, un arī vizuāli viņa izskatās ļoti labi – tas ir tik svarīgi, ņemot vērā, ka paciente ir vēl pavisam jauna. Tā kā tagad smadzenes ir savā normālajā, slēgtajā vidē, ir cerības, ka arī tās atveseļosies. Tām ir milzīgas spējas pārprogrammēties, tā ka iespējams, ka arī citas avārijas sekas ar laiku mazināsies! Taču jau tagad man milzīgs gandarījums, ka paciente, kuras stāvoklis sākumā bija tik smags, ir tik veiksmīgi atveseļojusies. Neiroķirurgam nav lielāka gandarījuma par to, ka bijušais pacients pats ar savu roku pieklauvē pie kabineta durvīm, pats tās atver, pats uz savām kājām ienāk, paspiež roku un pasaka – paldies.
