Omes vēders savādi uzvedas! Kas pie vainas, un kā rīkoties?

– Dakter, manai paziņai pēkšņi naktī zvana vecmamma: asinsspiediens esot traki zems, vēders sāpot un no mutes nākot acetona smaka. Nobijusies, ko nu tagad darīt – vai saukt ātros? Mana paziņa sazinās ar ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni. Lai gan vecmammas asinsspiediens pēc tam izrādījās nevis zems, bet tikai nedaudz zemāks nekā parasti (110/79), taču satraukums par omi tāpat ir – nupat palika astoņdesmit, dzīvo viena laukos… Sazvanītais konsultants pateicis, ka ātrie nav jāsauc un ir iespējamas trīs versijas, kāpēc pacientei parādījusies acetona smaka no mutes: vai nu ilgi badojusies, vai lietojusi alkoholu, vai viņai ir cukura diabēts. Mana paziņa zvēr, ka vecmammai neatbilstot neviens no trim variantiem! Konsultants pretī: citu iespēju nav! Jautājusi, ko tagad, naktī, darīt? Lai paciente dzerot ūdeni un mēģinot drusku ieēst. Tikai pēc tam mana paziņa, jau pamatīgi iztirpinot vecmammu, uzzinājusi, ka viņa patiesi jau nedēļu neko daudz nav ēdusi. Pat no vistas zupiņas kļuvis slikti, un drīz vien tā visa pa otru galu šķidrā, gļotainā veidā iznākusi laukā. Par ko, protams, ne vārda! Arī par to, ka kardioloģe (!), pie kuras vecmamma bijusi saistībā ar reiboņiem, nosūtījusi viņu veikt slēpto asiņu testu fēcēs, jo asins analīzēs konstatēts pamatīgs dzelzs trūkums – mazasinība!

– Visai tipisks stāsts un uzreiz atspoguļo vairākas problēmas. Jūsu paziņas ome dzīvo viena, laukos, veselība pasliktinājusies, nedēļu praktiski nav ēdusi un dzērusi, jo nejūtas labi, pievienojusies caureja…

Tātad skaidrs, ka viņai būs malnutrīcija jeb stāvoklis ar nepietiekamu uzturvielu nodrošinājumu.

Vēl diezgan droši var prognozēt, ka, neuzņemot šķidrumu un papildus to zaudējot caurejas veidā, veciem cilvēkiem tāpat kā maziem bērniem var iestāties dehidratācija un diezgan krasi pasliktināties nieru funkcija. Turklāt kundzei atklāta mazasinība, kas cilvēkiem gados ir bīstams simptoms un var norādīt uz nopietnu slimību.

– Kā rīkoties, un ko varbūt vajadzēja ģimenes ārsta uzraudzībā darīt citādi?

– Protams, šādā vecumā retais būs bez kādām hroniskām veselības ligām, bet – ja tādas ir, tad tās jākontrolē. Kā kontrole izpaužas? Cilvēkam regulāri jālieto ārsta norādītie medikamenti un periodiski jāveicanalīzes. Plus visa pamatā ir pilnvērtīgs uzturs un regulāras fiziskās aktivitātes, ja to atļauj pašsajūta. Tāds varētu būt gados vecāka cilvēka optimālais dzīves režīms.

Kundzei, kura viena dzīvo laukos, fizisko aktivitāšu, visticamāk, netrūkst, taču par pilnvērtīgu ēšanu gan viņai īpaši jāpiedomā.

Nav nekāds noslēpums, ka cilvēki gados vispār ēd mazāk – mazdrusciņ ieknābā brokastīs, mazdrusciņ vakariņās, pusdienas kādreiz izlaiž, jo negribas ēst, un rezultātā viņi kļūst arvien vājāki un nespēcīgāki. Un, ja šādā situācijā piemetas vēl kāda akūta slimība, tad ir pavisam slikti. 

– Kādam vajadzētu būt tieši gremošanas orgānu uzraudzības plānam?

– Nekas jauns – tie ir preventīvie pasākumi. Proti, periodiska analīžu kontrole pat tad, ja nav nekādu sūdzību par gremošanas orgāniem un vēderu. Vismaz reizi gadā vajadzētu noteikt asins ainu – respektīvi, pārliecināties, vai nav anēmijas jeb mazasinības. Dzelzs deficīta anēmija, asiņu klātbūtne fēcēs līdzās nepamatotam svara zudumam ir viens no tā dēvētajiem sarkanā karoga simptomiem, kas prasa pacienta padziļinātu izmeklēšanu un anēmijas cēloņa precizēšanu.

Otra lieta ir onkoskrīnings, jo nereti cilvēkam gados anēmijas cēlonis var būt arī audzēji.

Latvijā kopš 2009. gada pieejams kolorektālā jeb resnās un taisnās zarnas vēža skrīnings pacientiem vecumā no 50 līdz 74 gadiem, kura laikā jānodod fēces, lai konstatētu slēpto asiņu klātbūtni tajās. Pozitīva testa gadījumā pacients jāsūta uz kolonoskopiju, lai caur anālo atveri ar endoskopu, lokanu caurulīti, apskatītu visu resno zarnu.

Novērtē gļotādu, atrod polipus, kas mēdz izveidoties uz šo zarnu gļotādas sieniņām un ar laiku var pārtapt ļaundabīgu šūnu veidojumā.

Polipi ir priekšvēža stadija!

Tiesa, lielākoties polipi nav ļaundabīgi, tikai displastiski jeb tipam neatbilstoši polipi var kļūt par vēzi, un – jo agrīnāk šo patoloģiju atrod, jo labāks ārstēšanas rezultāts. Bieži vien šos kolonoskopijas laikā konstatētos polipus uzreiz arī noņem vai paņem biopsiju – mazu audu gabaliņu – un nosūta uz citoloģisko izmeklēšanu, kur patologs ar mikroskopu izpēta šūnas. Ja tās ir labdabīgas, tad ar to viss arī beidzas.

Bet, ja rodas aizdomas par ļaundabīgām šūnām, seko papildu izmeklējumi un ārstēšana.

Pats polips nesāp, jo tam nav nervu galu…

Tikai diemžēl šo skrīninga iespēju Latvijā daudzi neizmanto. Varbūt tagad atsaucība ir lielāka, bet vēl pirms pāris gadiem organizēto zarnu vēža skrīningu Latvijā veica tikai 16 procenti no mērķa grupas. Turklāt zarnu vēzim piemīt tendence skart arvien jaunākus cilvēkus – šobrīd tapis skaidrs, ka ap 20 procentiem kolorektālā vēža pacientu nav pat 55 gadi! ASV tiek prognozēts, ka ap 2030. gadu tas būs vadošais audzējs cilvēkiem, kas jaunāki par 50 gadiem.

– Kāpēc? Un no kā vispār rodas zarnu vēzis?

– Precīzo mehānismu mēs neviens nezinām, bet acīmredzot tā ir gēnu un vides faktoru mijiedarbība. Dažiem pacientiem, aptuveni 10 procentiem no visiem zarnu vēža gadījumiem, tas var būt pārmantots – ir notikusi audzēju nomācējgēnu mutācija, un šis gēns tiek pārņemts no senčiem.

Tomēr viens no galvenajiem riska faktoriem joprojām ir arī vecums.

Apmēram deviņi no katriem desmit resnās un taisnās zarnas vēža pacientiem ir vecāki par piecdesmit gadiem.

Nākamais iemesls ir viss, kur atrodamas kancerogēnās vielas, tai skaitā smēķēšana un uzturs. Piemēram, ir pētījumi par sarkano gaļu: ja no tās pārtiek katru dienu – it īpaši, ja regulāri lieto lielā karstumā ceptus gaļas produktus –, var palielināties zarnu vēža risks. Bet tas nenozīmē, ka mēs vispār nedrīkstētu ēst gaļu! Nē, tikai jāzina mērs un kādu.

– Cik bieži vai kad jāveic slēpto asiņu tests fēcēs, ja ome vairs neiekļaujas valsts apmaksātā skrīninga grupā – ja ir vairāk par 74 gadiem?

– Pēc 75 gadu vecuma šis tests būtu jāveic individuāli – pamatojoties uz pacienta personīgo vēlmi. Dakteris ņem vērā cilvēka dzīvildzi – ja pacients ir aktīvs seniors, tad, protams, ir mērķtiecīgi veikt fēču testu un pēc tam kolonoskopiju. Jāskatās arī, kāda ir iepriekšējā zarnu vēža skrīninga vēsture, ja tāda bijusi.

Cilvēkiem pēc 74 gadiem slēpto asiņu testu fēcēs, kurš veikts ar ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu, apmaksā Nacionālais veselības dienests.

Ja tests izrādās pozitīvs, tad pacientam noteikti vajadzētu pārbaudīt asins ainu. Proti, pozitīvs, apstiprinošs slēpto asiņu testa rezultāts vēl nenozīmē, ka cilvēkam noteikti ir zarnu vēzis – tam var būt vairāki skaidrojumi.

Lai tā bilde būtu pilnīgāka, sarunā ar pacientu jāprecizē vēl daži fakti, piemēram, varbūt cilvēks sirds slimību dēļ lieto asinis šķidrinošos medikamentus vai antikoagulantus jeb prettrombu līdzekļus, varbūt viņš daudz un regulāri lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, kāds ir arī populārais aspirīns.

Tas viss var izraisīt kuņģa un zarnu trakta asiņošanu un anēmiju.

Dzelzs deficīta anēmijas gadījumā vispirms būtu jāveic augšējā gastrointestinālā endoskopija – kā tautā saka, kobra. Ja kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnā mazasinības iemesls netiek konstatēts, tad jāveic arī kolonoskopija jeb resnās zarnas endoskopija. Sievietēm papildus būtu vajadzīga ginekoloģiska izmeklēšana, ja vien tā jau iepriekš nav veikta.

– Ar slēpto asiņu testu un kolonoskopiju kurā stadijā iespējams atrast zarnu vēzi? Reāli – kā tas ir?

– Pētījumi pierādījuši, ka kolorektālā vēža skrīninga laikā biežāk tiek atklāti agrīnākas stadijas audzēji, proti, no 0 līdz II stadijai un retāk IV stadijas audzēji nekā situācijās, kad vēzi atklāj ārpus skrīninga programmas, veicot izmeklējumus diagnostikas nolūkos.

Vairums kolorektālo audzēju sākas no gļotādas pārveidotām jeb displastiskām šūnām.

Pati agrīnākā ir tā dēvētā nulles jeb in situ stadija, kad audzējs lokalizējas tikai gļotādā un nav to cauraudzis un izplatījies limfmezglos. Tad iespējama saudzīga operācija un pacients pilnīgi izveseļojas. Tāpēc – ir, ir vērts veikt skrīningu!

– Tajā pašā laikā zarnu vēzis ir viens no tiem audzējiem, ar kuru Latvijā saslimst visvairāk – ik gadu tie esot vairāk nekā 1100 cilvēku. Kādas izpausmes varētu liecināt par zarnu vēzi, un kad jārīkojas neatliekami?

– Novājēšana, kurai nav pamatojuma, asiņu piejaukums fēcēm, dzelzs deficīta anēmija jeb mazasinība un progresējošas sāpes vēderā. Diemžēl šādu simptomu gadījumā vēzis nereti jau ir izplatījies.

Tāpēc ir kolorektālais skrīnings, lai vēzi atklātu pēc iespējas agrīnāk, kad cilvēkam vēl nav parādījušies simptomi.

Proti, tur, kur zarnu vēzis izveidojas, nav sāpju receptoru. Tātad, ja tas nespiež uz kādiem blakus orgāniem vai tiešām nav izaudzis tik liels, ka nosprosto visu zarnas lūmenu, tas nesāp un neliek par sevi manīt. Bet – zarnu ļaundabīgie audzēji parasti asiņo, un galvenā problēma ir tā, ka arī šo hronisko asiņošanu cilvēks neredz.

Svaigas asinis būs no taisnās zarnas, bet, ja audzējs atrodas resnās zarnas augšējā daļā, tad būs slēptā asiņošana un cilvēks to nejutīs.

Tomēr katru dienu, nemitīgi pa pilītei, pa pilītei asiņu kļūs mazāk. Šīs asiņu piles nav pamanāmas, tās slēpjas fēcēs. Līdz ar šādu slēptu asiņošanu krītas hemoglobīna līmenis cirkulējošajās asinīs, pietiekamā daudzumā nepienāk skābeklis galvas smadzenēm un pārējiem orgāniem.

Vispirms cilvēks sajutīs nespēku, nogurumu, varbūt galvas reiboni, varbūt arī apetītes trūkumu.

Vēzim augot, parādās vēdera izejas traucējumi, neizskaidrojama iemesla aizcietējumi, kas mijas ar caurejām, var būt asins stīdziņas, neizskaidrojams svara zudums, lai gan nav ievērota speciāla diēta. Neskaidra vēdera pūšanās, spiedoša sajūta… Tie ir tie galveni jau pamanāmie simptomi, kas varētu liecināt par vēzi un ne vairs sākumstadijā.

– Tāpēc gastroenterologs profesors Mārcis Leja saka: «Ja pēc 50 gadu vecuma sākušies tādi zarnu simptomi, kas iepriekš nav bijuši, piemēram, caureja vai aizcietējumi, vai asins klātbūtnes paradīšanās izkārnījumos, novājēšana bez iemesla, nogurums, cilvēks uzreiz jānosūta nevis uz zarnu vēža skrīningu, bet uz kolonoskopiju.»

– Piekrītu. Kolonoskopija jāveic, ja ir sarkanā karoga simptomi: tātad neskaidra iemesla vēdera sāpes, kuras laika gaitā pieaug, dzelzs deficīta anēmija vai neskaidras izcelsmes caurejas. Bet vēdera simptomi ir diezgan plašs jēdziens… Tāpēc svarīgi ņemt vērā arī pacienta vecumu.

Ja tādas lietas kā periodiskas sāpes vēderā, mainīga vēdera izeja, mainīgas konsistences fēces ir jauniešiem, mēs ar kolonoskopijas nozīmēšanu nesteidzamies.

Jo, ja sarkanā karoga simptomu nav, tad, visticamāk, nepatīkamās sajūtas izraisa tā dēvētie funkcionālie gremošanas trakta traucējumi. Vajadzētu sarunā ar pacientu precizēt anamnēzes faktus, tai skaitā arī par provocējošiem faktoriem un dzīvesveidu. Funkcionālo gremošanas trakta slimību gadījumā ārstēšanas pamatā ir saruna ar ārstu, kā tikt galā ar simptomiem, nevis padziļināti gremošanas trakta izmeklējumi.

Savukārt vecākam cilvēkam un, it īpaši, ja ir sarkanā karoga simptomi, kolonoskopija – resnās zarnas izmeklēšana – būtu ļoti vēlama. Vadošās pazīmes, kuru gadījumā jāveic kolonoskopija, ir vēdera izejas maiņa, piemēram, parādījušās pastāvīgas caurejas vai progresējoši aizcietējumi, fēces ar asiņu, gļotu klātbūtni, dzelzs deficīta anēmija.

– Bet mainīga vēdera izeja, caureja var taču būt arī nervu dēļ?!

– Nopietna, ilgstoša stresa gadījumā, neatrisinātu ikdienas problēmu dēļ, jā, var pastiprināties zarnu jutīgums, un tas visbiežāk izpaužas ar atkārtotām vēdera sāpēm, kas parasti palielinās pēc ēšanas, ar vēdera uzpūšanos, mainīgu vēdera izeju. Bieži vien, mērķtiecīgi runājot ar pacientu, atklājas, ka viņam šie simptomi tik tiešām pastiprinās stresa situācijās un tie ir ļoti periodiski – ir laika posmi, kad cilvēks jūtas labi un, var teikt, par savu vēdera eksistenci aizmirst, un ir laika posmi, kad sliktā pašsajūta saasinās.

Tas ir ārkārtīgi raksturīgi funkcionāliem gremošanas trakta traucējumiem un biežāk jaunībā.

Toties, ja cilvēkam ir nopietna organiska vaina, tad simptomi diemžēl lēnām progresē, nevis mijas ar nosacītiem miera periodiem. Vēl viens kritērijs: ja pie vēdera sāpēm nepalīdz nošpa vai citas spazmas mazinošas zāles, toties reizēm ļoti labi palīdz stresu un trauksmi noņemoši medikamenti, tas apstiprina hipotēzi, ka sāpju trigera mehānisms, iespējams, ir veģetatīvās nervu sistēmas disbalanss.

– Par kolonoskopiju… Vai svarīgi, ar kādu aparātu un kur to veic? Kā būtu mērāma kolonoskopijas izmeklējuma kvalitāte?

– Domāju, ka Latvijā problēmu ar kolonoskopijas aparatūru nav, turklāt tā aprīkota ar papildierīcēm, kas nodrošina labāku audu redzamību izmeklējuma laikā, ir iespējams zarnu gļotādu nokrāsot, lai atšķirtu bojātos audus no veselajiem. Tādā ziņā diagnostikas opcijas ir labas.

Bet galvenais nosacījums kvalitatīvai kolonoskopijai ir tīra resnā zarna.

Tātad svarīgi, vai pacients pareizi sagatavojies procedūrai. Un būtisks ir precīzs zarnas gļotādas novērtējums, kas savukārt atkarīgs no speciālista, kurš kolonoskopiju veic, no viņa prasmes, zināšanām un pieredzes. Pašas kolonoskopijas kvalitāte atkarīga no vairākiem izmērāmiem parametriem: vai ir izdevies apskatīt visu resno zarnu, kāds ir adenomu jeb polipu noteikšanas procents, cik ilga bijusi pati procedūra, vai bijušas komplikācijas kolonoskopijas laikā.

– Cilvēki baidās no tā, ka lokanais endoskops pārplēsīs zarnu…

– Zarnas perforācija endoskopijas laikā notiek ļoti reti – vidēji 0,1 procentā gadījumu, parasti terapeitisku kolonoskopiju laikā, piemēram, noņemot lielu polipu, īpaši, ja tas atrodas resnās zarnas labajā pusē.

Mūsu speciālisti ir labi, un nav ko baidīties, jo šis viens izmeklējums atsver risku – kolonoskopija ir vienīgā metode, kas ļauj laikus atrast zarnu polipus, kuri var liecināt par pirmsvēža izmaiņām zarnās, un, tos laikus noņemot, cilvēks tiek pasargāts no zarnu vēža attīstības. Tātad kolonoskopija ir bezgala svarīga procedūra, kas bieži vien izšķir cilvēka likteni.

– Skatījos, ka ieteikumi, kā sagatavoties kolonoskopijai, dažādu medicīnas iestāžu mājaslapās atšķiras.

– Jā, vadlīnijas saviem pacientiem mēs veidojām paši… Principā normāli būtu iepriekšējā dienā no rīta apēst tikai vieglas brokastis, tad visu dienu pacients nosacīti badojas vai dzer dzidru šķidrumu, piemēram, ūdeni – to viņš drīkst lietot.

Tās pašas dienas vakarā viņš izdzer zarnu tīrāmo medikamentu: pamazām visus četrus litrus šķidruma vai, otrs variants, šo daudzumu dala divās porcijās un pusi izdzer uzreiz vakarā un pusi izmeklēšanas dienā agri no rīta – ar piebildi, ja kolonoskopija notiek pēcpusdienā. Tomēr reizēm cilvēks izdarījis pilnīgi visu, kā vajag, un tik un tā zarna nav tīra. Izmeklējumu veic, bet, ja resnā zarna netiek apskatīta tāpēc, ka netīra, tad kolonoskopija pēc laika jāatkārto.

– Kā tikt uz kolonoskopiju ātrāk? Tagad valsts apmaksātais izmeklējums iespējams tikai pēc 3–4 mēnešiem, savukārt maksas izmeklējums ir dārgs: kolonoskopijas cena – 130 eiro, narkoze – vēl 120 eiro. Ārprāts!

– Jā, diemžēl rindas uz kolonoskopiju ir kā uz citiem izmeklējumiem. Turklāt garākas rindas veidojas tieši uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Bet tas tā ir visur, Latvija citu valstu vidū ne ar ko neizceļas. Arī cenas par izmeklējumiem mums nebūt nav augstākas (pat zemākas, kas reizēm nesedz pakalpojuma izmaksas) nekā citās valstīs.

Universitātes slimnīcās rindas ir garākas, privātajās slimnīcās, ambulatorajās medicīnas iestādēs – īsākas.

Ja cilvēkam nepieciešama steidzamāka izmeklēšana, darbojas zaļais koridors, kad izmeklējums ar ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījumu tiek nodrošināts desmit dienu laikā un ir valsts apmaksāts.

Lai saīsinātu rindas uz kolonoskopiju, būtu jāpārskata indikācijas šim izmeklējumam. Šeit būtu jāvadās pēc Eiropas Endoskopijas asociācijas vadlīnijām. Nereti pacientiem kolonoskopija tiek veikta biežāk, nekā nepieciešams. Īpaši tas attiecas uz zarnu polipiem. Ja zarnās bijuši daži nelieli polipi, kuri noņemti un kuru histoloģija ir labdabīga, kontroles kolonoskopija jāveic ne agrāk kā pēc pieciem gadiem. Latvijā tā notiek biežāk. Savukārt, ja pacients ar akūtu patoloģiju ir nonācis slimnīcā, tad nepieciešamības gadījumā viņam kolonoskopiju nodrošina jau stacionēšanas laikā.

– Kāpēc veci cilvēki mokās ar aizcietējumiem? Un vispār – kā senioriem izmainās gremošanas sistēma, kādas ir tās īpatnības? Viņi biežāk sūdzas par skābu garšu mutē, par rūgtu garšu mutē, par spiešanu pakrūtē, kuņģa neiztukšošanos, sliktu dūšu… Kas ir nozīmīgas izmaiņas un kuras ne tik ļoti? Vienkārši jāpieņem, ka tā nu tas ir un būs…

– Visas mūsu orgānu sistēmas ar laiku noveco. Sirds un citos asinsvados veidojas ateroskleroze ar holesterīna izgulsnējumiem, nierēs pēc 40 gadu vecuma pakāpeniski samazinās funkcionējošo nefronu skaits un samazinās nieru filtrācija, reproduktīvā sistēma pārstāj funkcionēt.

To, cik ātri tas notiek, nosaka gan mūsu organisma individuālā ģenētiskā sistēma, gan dzīvesveids, gan arī riska faktori, kas bijuši dzīves laikā.

Ja cilvēks visu mūžu kaislīgi smēķējis, pilnīgi skaidrs, ka aterosklerotiskas izmaiņas asinsvados viņam būs agrīnāk un izteiktākas nekā nesmēķētājam, bet no asinsvadu kvalitātes ir atkarīga orgānu apasiņošana, tātad orgāna barošanās. Turklāt smēķēšana ir riska faktors daudziem audzējiem.

Tie ir fakti, kas sen pierādīti.

Ja cilvēkam ir liels liekais svars, locītavu sistēma viņam būs vairāk nolietojusies nekā tam, kuram liekā svara nav. Tad ir lielāks arī 2. tipa cukura diabēta risks, kas atkal velk aiz sevis virkni komplikāciju. Tā mēs varētu turpināt ilgi…

Kā vecums ietekmē tieši gremošanas sistēmu? Tā nav izolēta no pārējā organisma.

Ja kāda orgānu sistēma noveco, tā netieši ietekmē arī pārējās.

Gremošanas trakta muskulatūra ar gadiem kļūst vājāka – tā vājāk darbojas jeb ir vājāka peristaltika, un tas varētu izpausties kā aizcietējumi. Samazinās gremošanas sulu izdale – gan aizkuņģa dziedzerī, gan kuņģa gļotādā, jo ar gadiem ir lielāks risks attīstīties kuņģa gļotādas atrofijai, līdz ar to samazinās sālsskābes un pepsīna izdale, rezultātā varētu būt sliktāka uzturvielu sašķelšanās un uzsūkšanās.

Ja ilgākā laika posmā tas tā notiek, cilvēkam parādās, kā mēs sakām, dispeptiskas sūdzības – te spiež, te sāp, it īpaši pēc ēšanas, smagums pakrūtē, diskomforts kuņģa rajonā, reizēm slikta dūša –, un tad cilvēks mazāk ēd, atkal samazinās uztura uzņemšana un ir nesabalansētas maltītes, kamēr galu galā ir malnutrīcija.

Tāpēc gados vecākiem cilvēkiem jāseko līdzi ēšanas režīmam – ko viņš ēd, cik bieži ēd.

Reizēm, konsultējot pacientus, mēs sastopamies ar gadījumiem, kad cilvēkam ir acīmredzama malnutrīcija, un, tā vietā, lai ēstu pilnvērtīgi, viņš ievēro diētu – pārtiek no graudu biezputrām un tējas, jo kāds to ir ieteicis.

Patiesībā senioram jāēd pilnvērtīgs, pietiekamas diennakts kalorāžas uzturs.

Jo malnutrīcija pasliktina gan organisma spēju cīnīties ar infekcijām, gan hronisku slimību gadījumā pasliktina dzīves prognozi. Tāpēc mēs bieži vien šādiem cilvēkiem iesakām uztura speciālista konsultāciju. No šāgada aprīļa pacientiem ar malnutrīcijas diagnozi pieejams NVD apmaksāts medicīniskais papilduzturs.

– Tomēr, ja pēc maltītes spiež pakrūtē un cilvēks patiešām nevar neko ieēst, ko jūs ieteiktu?

– Vispirms jāveic analīzes un kaut vai pavisam elementārs izmeklējums – ultrasonogrāfija vēdera dobumam. Ja neko aizdomīgu neatrod, jācenšas piemeklēt zāles, lai cilvēkam gados ar dispeptiskām sūdzībām palīdzētu, citādi viņš atkal neēdīs un rezultātā novājēs.

Mēs slimnīcā saviem pacientiem, kuriem ir slikta dūša, izrakstām prokinētiskos medikamentus, kas stimulē kuņģa peristaltiku, – metoklopramīdu vai domperidonu. Bet pirms tam ir jāsaprot, vai pie vainas nav kāda organiska patoloģija.

– To taču ģimenes ārsts var izdarīt, gastroenterologu obligāti nevajag?

– Protams, var izdarīt!

– Vai sliktā dūša var būt arī no zālēm, jo vecumā, kā jūs sacījāt, ir vairāk nekā viena hroniska kaite un jālieto daudzi un dažādi medikamenti.

– Tad jāpavēro, kad cilvēkam ir sliktā dūša. Ja tā parādījusies tikai medikamenta lietošanas sākumā, tad versija, ka sliktā dūša varētu būt no zālēm, ir diezgan ticama. Bet, ja cilvēks konkrētās zāles lieto jau gadiem un sliktā dūša parādījusies tikai nesen, tad jādomā citi varianti. Jāvēršas pie ārsta, kurš palīdzēs ieviest skaidrību, vai minētie simptomi ir tikai novecošanas vai jau nopietnākas slimības izpausme.

– Varbūt jāveic augšējā endoskopija?! Kad ir gastrīts – kuņģa gļotādas iekaisums – vai divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, tad parasti spiedējs iemetas pakrūtē!

– Pilnīgi noteikti augšējā endoskopija jāveic, kad ir sarkanā karoga simptomi. Pārējos gadījumos ārsts šo opciju izvērtēs pēc sarunas ar pacientu un viņa izmeklēšanas. Cilvēkiem gados mēdz būt arī akūtas situācijas – ir nespēks, galvas reiboņi, bet pirms tam melna vēdera izeja.

Tad tomēr jāmeklē ārsta palīdzība un būs jāveic augšējā endoskopija, jo, visticamāk, šo simptomu kopas iemesls ir asiņošana no augšējā gremošanas trakta.

Bieži kā izraisošais faktors ir to medikamentu lietošana, kas var bojāt gremošanas trakta gļotādu un/vai padara šķidrākas asinis. Protams, pacientiem arī šīs zāles nepieciešamas, bet pirms to lietošanas uzsākšanas jāizvērtē gastrointestinālās asiņošanas risks un jānozīmē profilaktiska aizsardzība ar preparātiem, kas nomāc kuņģa sālsskābes izdalīšanos. Varbūt jālieto mazāk agresīvi pretiekaisuma medikamenti un antikoagulanti mazākās devās?

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.