Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +4°C 
– Tev patīk gatavot?
Savulaik, kad vēl dzīvoju kopā ar nu jau bijušo vīru, mēs gatavojām teju katru dienu. Viņam ēdiena gatavošana bija sirdslieta un aizraušanās – ko tikai mēs nedarījām! Cepām karbonādes un lipinājām pelmeņus, taisījām suši un siļķes kažokā, gatavojām indiešu un vejtnamiešu ēdienus. Es ļoti daudz no vīra iemācījos šajā jomā. Tagad, kad dzīvoju viena, man patīk gatavot, ja gaidāmi ciemiņi, bet pati ikdienā sev uztaisu kaut ko vienkāršu – kādus salātus, cepeškrāsnī izcepu vistu…
– Kā ar saldumiem? Ir attiecības?
Vai… Jā, ir gan attiecības un diemžēl ļoti labas! Kad vēl dzīvoju kopā ar vīru, konditoreja bija vienīgā joma, kuru likām mierā.
Jo, saprotiet paši – ja mēs izceptu kūku, mums tā būtu arī divatā jāapēd!
Tāpēc mēs izvairījāmies no tādiem pārbaudījumiem. Tagad mājās es reizēm pagatavoju kādu nelielu desertu, ja kaut kur jādodas ciemos un jāaiznes ciemakukulis. Bet kūciņas labprāt nobaudu ārpus mājas, man ļoti garšo!
– Saldumi tev vienmēr ir garšojuši?
Nē, kādreiz nebūt nebiju saldummīle, bet, kopš vairs nelietoju alkoholu (septiņus gadus), par manu “vīna glāzi” ir kļuvusi kūciņa. Mēdzu uzdāvināt sev kūciņu brīvdienā, piemēram. Man ļoti garšo Kūkotavas kūkas, tur ir garšīgākā medus kūka, ābolmaizītes, Vecrīgas… Rociņa paslīd šad un tad pasūtīt arī uz mājām… Vēl man ļoti garšo tumšā šokolāde, arī šokolādes fondanti, kuriem tas šķidrais vidiņš.
- Kas tev garšoja bērnībā? Bija kādi mīļākie ēdieni?
Jā, tās ir tomātmaizītes! Atceros, ka pamatā tā bija vasaras laime, ziemā tomātus dabūt nevarēja, un tad pavasarī mamma par dārgu naudu nopirka to pirmo un grieza plānās šķēlītēs… Joprojām viens no maniem mīļākajiem ēdieniem – baltmaize ar sviestiņu, tomātiņš, sāls, vēl var sīpola ripiņu uzlikt…
Ar maizēm mēdzu eksperimentēt, dažreiz ar čabatu vai kādu sēklu maizi, bet klasika, protams, ir ar baltmaizi parasto.
Vēl saistībā ar tomātmaizītēm ir šādas atmiņas – mani vecāki bija šķīrušies, bet tētis bieži nāca ciemos, mums bija labas attiecības. Tētis bija radio žurnālists, braukāja intervijās pa laukiem un mēdza mums atvest lauku labumums. Mēs arī mēdzām tā smuki pasēdēt kādā kafejnīcā un apēst kaut ko garšīgu – reiz viņš mani aizveda uz tolaik ļoti modīgo kafejnīcu Baltā roze Vecrīgā, kur maza tomātmaizīte maksāja vienu latu, un tētis man dažas nopirka. Tas bija dārgi un tas bija tāds wow - sēdēt ar tēti labākajā kafejnīcā un mieloties ar tomātmaizītēm! Iespējams, tas ir spilgtākais no maniem restorānu piedzīvojumiem.
Ieskaties arī te!
