Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Es gribēju Tev labāku likteni, tāpēc piedod man šo atteikšanos.
Nenosūtītā vēstule
Manu dēliņ!
Ir pagājis daudz laika no brīža, kad pēdējo reizi samīļoju Tevi un atdevu citiem ļaudīm audzināt, bet tici – es Tevi turēju savā sirdī, bieži iztēlojos, kāds Tu varētu izskatīties, kā dzīvo. Katrs mazais puika man atgādināja par Tevi. Un, lai kā mana sirds sāpētu, nedrīkstēju Tevi meklēt, jo adopcijas likums ir likums. Es izlēmu Tev citu dzīvi, es arī nesu šo nastu visu savu mūžu.
Kāpēc es tā darīju? Ar šābrīža prātu es rīkotos citādi, bet tobrīd man bija 18 gadu, Rīgā nebija vietas, kur dzīvot (kopmītnē ar bērnu neņēma), jo biju tikai lauku meitēns, kurš nokļuvis lielajā pilsētā. Tava tēva nebija blakus, no mātes atbalstu nekādu nedabūtu, drīzāk zili melnu muguru, mans tēvs jau sen bija miris. Ja atgrieztos ar Tevi laukos, kur bija tikai neliela būdiņa un mana māte reizēm pat neieradās vakaros mājās, mums būtu klājies ļoti neparedzami. Es gribēju Tev labāku likteni, tāpēc piedod man šo atteikšanos.
Mums vismaz bija kopīgi daži Tavas dzīves mēneši, jo man atļāva ar Tevi uzturēties iestādē, kas domāta māmiņām ar mazuļiem, ja viņām nav, kur iet. Es mīlēju Tevi, fotografēju, lai paliktu atmiņā Tava sejiņa, sūtīju šīs bildes pašiem tuvākajiem radiem. Tā bija mēma cerība: varbūt notiks brīnums un es varēšu Tevi paturēt.
Tagad zinu, ka brīnumu nav. Man atvēlētais laiks ļoti strauji sarūk, tāpēc ir šī vēstule Tev, mans dēls. Šai saulē mēs vairs nesatiksimies, vēlreiz lūdzu – piedod man! (..) Esi laimīgs!
Konsultē
DIĀNA ZANDE,
psihoterapeite
Sociālajos tīklos pamanīju neparastu ierakstu. Kāda Latvijas pagasta muzejs bija nopublicējis sievietes vēstuli dēlam, kuru viņa pirms vairākiem gadu desmitiem atdevusi adopcijai. Cilvēki aktīvi dalījās ar vēstuli, komentāros izsakot krasi pretrunīgus viedokļus. Vieni pārmeta, kā šī sieviete varēja tā izdarīt – pamest bērnu, turklāt sākt dēlu meklēt tikai tad, kad viņš jau ir pusmūžā. Citi izteica cerību, ka dēls atradīsies, izlasīs mammas vēstuli, sapratīs un viņai piedos. Vēl kāds mudināja aizdomāties, ka šāda vēstule var krietni satricināt ne vien savulaik pamestā zēna, nu jau sen pieauguša vīrieša, bet arī viņa adoptētāju dzīvi.
Ļoti gribēju šo sievieti uzrunāt dzīvesstāstam, bet… diemžēl viņa jau ir mirusi.
Savā ziņā grēksūdze
«Viss, ko mēs par šo situāciju domājam vai runājam, ir tikai un vienīgi fantāzijas,» saka psihoterapeite Diāna Zande. «Šis neparastais stāsts ir tik liels un pabeigts, ka pat trūkst vārdu, lai par to runātu. Sieviete ir izdarījusi to, ko visu dzīvi ir gribējusi izdarīt, – izrunāties ar savu dēlu un lūgt viņam piedošanu. Nu arī viņas dzīve ir noslēgusies. Būtu tikai jānoliec galva un jāpaklusē. Mana visdziļākā cieņa par šo vēstuli. Tas bija ļoti svarīgi, jo lēmums, ko sieviete savulaik pieņēma, viņai ir sāpējis visu mūžu. Un mēs nedrīkstam nevienu nosodīt par lēmumu, kura pieņemšanas priekšā paši nekad neesam stāvējuši. Šis stāsts māca aizdomāties par to, cik gan bieži mēs dzīvē kaut ko gribam izdarīt vai pateikt – atzīt, lūgt piedošanu vai piedot –, bet atliekam un atliekam, neaizdomājoties, ka tas tā arī var palikt neizdarīts. Šī sieviete tomēr paguva pateikt to, ko viņai bija svarīgi pateikt. Savā ziņā vēstule ir viņas grēksūdze.»
Daudz biežāk cilvēks pierod pie sevis vainošanas un samierinās – tāda ir mana dzīve.
Mūžīgo ciešanu cietums
«Mēs pilnīgi katra kādu kādreiz esam sāpinājušas – izņēmumu nav. Savas muļķības, savas nezināšanas dēļ, kādreiz arī apzināti un dusmās, jo citādi neesam spējušas tikt galā ar savu sāpi. Arī es esmu otram cilvēkam nodarījusi ko tādu, ko ļoti nožēloju,» atzīst Diāna Zande. «Ir cilvēki, kas savus nodarījumus nēsā līdzi visu mūžu, atzīst sevi par vainīgiem un piespriež sev mūža ieslodzījumu pašu prāta uzbūvētā nožēlas un vainas cietumā. Bet, lai kāds arī būtu nodarījums, nevar sev uzlikt beztermiņa sodu, jo tāda samaksa ir pārāk augsta. Tiesa, nebūs arī iespējams pateikt: tā, es vēl laiciņu par šo savu rīcību padomāšu, bet no 1. janvāra viss – tad gan vairs par to vairs nedomāšu. Daudz biežāk cilvēks pierod pie sevis vainošanas un samierinās – tāda ir mana dzīve. Bet patiesībā ir jāpienāk brīdim, kad tu sev piedod un pieņem sevi ar visu pagātnes kļūdu.»
Ir pāris soļu, ko noteikti vērts pamēģināt, lai atbrīvotu sevi no nožēlas cietuma. Pirmais: tā vietā, lai klusētu, savas domas jāizsēro skaļās emocijās – jāizvaimanā un jāizraud. Otrs – jāpamēģina paskatīties uz sevi kā uz kādu citu cilvēku. Iedomājies kādu sev ļoti tuvu cilvēku, piemēram, jaunāko māsu, un iztēlojies, ka viņa tev par sevi izstāsta tādu pagātnes stāstu, kādu arī tu pati no visiem slēptu un nožēlotu. Vai tu māsai pārmestu, cik viņa ir slikta un cik ļoti vainīga? Nosodītu, lamātu un padzītu, piekodinot, lai nekad vairs nerādās tev ne tuvu? Vai arī tieši otrādi – saprastu māsas milzīgos pašpārmetumus, ko viņa gadiem nes līdzi, un gribētu viņu pažēlot? Visticamāk, tu tomēr paustu līdzjūtību un censtos māsu mierināt. Un tagad pamēģini tieši tāpat izturēties pret sevi – nevis tikai vaino, bet esi līdzcietīga.
Ja saviem spēkiem nožēlas cietumu pamest neizdodas, ir jāmeklē psihoterapeita atbalsts, lai pamazām sev piedotu. «Mēs dažkārt ieslogām sevi pārāk augstos nožēlas mūros un uzliekam nesamērīgi smagas važas par vainu, kas varbūt patiesībā nav nemaz tik liela. Ļoti iespējams, tā bijusi ārkārtīgi smaga izvēle, kur nav cita labāka lēmuma, un tobrīd tu citādi vienkārši nevarēji rīkoties,» uzsver psihoterapeite.
Viņa gribēja savam dēlam labāku likteni. Var tikai fantazēt, kas ar zēnu notika tālāk.
Gribēja viņam labāku dzīvi
«Spriedumus par to, kā vajadzēja rīkoties šai sievietei, jaunībā paliekot vienai ar mazuli, mēs pielāgojam savai, nevis viņas dzīvei,» saka Diāna Zande. Tas ir ārkārtīgi sāpīgi, ka šī sieviete nesaņēma palīdzību ne no bērna tēva, ne savas mammas vai citiem tuviniekiem. Mēs nevaram zināt, kā viņa būtu varējusi izdzīvot kopā ar bērnu. Kur viņa dzīvoja? Ko ēda? Kur nakšņoja? Vai viņai bija kāds, kam lūgt palīdzību? Tāpēc ir bezjēdzīgi nemitīgi atskatīties pagātnē un sev vai kādam citam pārmest: vajadzēja darīt tā vai tā. Svarīgi ir tas, ka mamma no dēla atteikusies, viņu mīlot. «Tas ir kā iedurt sev nazi sirdī un ar to visu dzīvi staigāt,» uzsver Diāna Zande. «Bet viņa gribēja savam dēlam labāku likteni. Var tikai fantazēt, kas ar zēnu notika tālāk. Varbūt mammas lēmums viņam patiešām deva kādu ļoti lielu un labu iespēju, bet varbūt viņa dzīve ir pilnībā izpostīta. Un arī mammu mocīja šī neziņa. Kur dēls palika? Kā viņam klājas? Vai ir laimīgs? Viņa baidījās, ka tas tā nav… Iespējams, mammai būtu bijis vieglāk sev piedot, ja viņa zinātu – dēlam klājas labi. Tad mierinājums būtu doma, ka viņa ir upurējusi savu dzīvi bērnam par labu.»
Nebūt likteņa lēmējam
Sociālajos tīklos publicētajā muzeja ierakstā līdzās vēstulei bija publicētas arī divas fotogrāfijas. Vienā – sieviete ar aizsegtu seju un zīdainīti klēpī, bet otrā – tas pats zēns, tikai jau dažus mēnešus vecāks. Teorētiski kāds pusmūža vīrietis šajā fotogrāfijā varētu atpazīt sevi bērnībā.
«Šī situācija ir ļoti komplicēta,» uzskata psihoterapeite. «Te nevar pateikt: urā, cik jauki, ka viņš to ir ieraudzījis! Šāda atklāsme var ārkārtīgi satricināt cilvēka priekšstatus pašam par sevi.»
Mūsdienās speciālisti uzskata, ka adoptētājiem vajadzētu iespējami ātri bērnam pateikt, ka viņš ir adoptēts. Mazam bērnam šādu ziņu pieņemt ir daudz vieglāk, piemēram, trīsgadnieks lieliski spēs pielāgoties informācijai, ka agrāk viņam bija cita mamma, bet tagad ir šī mamma. Uzzinot tādu vēsti vēlāk, bērnam to aptvert un pieņemt ir daudz grūtāk.
Šī vēstule nav tam, lai mēs izlemtu citu cilvēku likteņus, bet gan – lai mēs padomātu paši par sevi.
Kas zina – varbūt šīs sievietes dēla adoptētāji viņam nekad tā arī nav pateikuši, ka nav īstie vecāki. «Man šķiet, ka šādas fotogrāfijas nevajag publiskot un izplatīt, jo nezinām, ko tas var cilvēkam nodarīt,» savu viedokli pauž Diāna Zande. Ja šis cilvēks būtu zinājis savu stāstu un gribējis mammu atrast – viņš to būtu darījis un izdarījis. Varbūt viņš pat bija uzzinājis, kas ir viņa mamma, bet kāda iemesla dēļ tomēr izvēlējas nesatikt un neizrunāties. Parādīt šādu fotogrāfiju pusmūža vecumam vīrietim un teikt: «Paskaties, vai tas gadījumā neesi tu,» – nozīmē izlemt otra cilvēka dzīvi. Tu nevari zināt, vai viņam tas būs labāk, tāpēc es iesaku šādu likteņlēmēja lomu tomēr neuzņemties.»
Šī vēstule nav tam, lai mēs izlemtu citu cilvēku likteņus, bet gan – lai mēs padomātu paši par sevi. «Tā var būt labs atgādinājums, ka arī tev varbūt ar kādu kaut kas jāizrunā, kādam kaut kas beidzot jāpasaka, jālūdz piedošana. Vai varbūt tu vari piedot kādam, kas reiz tevi ļoti sāpinājis,» saka psihoterapeite.
Vēstule dēlam, ne tūkstošiem ļaužu
Ar muzeja ierakstu sociālajos tīklos bija dalījušies vairāki simti cilvēku. «Nedomāju, ka visiem, kas ar to dalījās, bija tikai viena doma – lai sievietes dēls to pamana un izlasa,» uzskata Diāna Zande. Cilvēki sociālajos tīklos dalās ar to, kur ir kaut kas atšķirīgs, kaut kas personīgs, kaut kas tāds, kam ir sensācijas garša.
Psihoterapeite iesaka padomāt, cik smalkjūtīgi esam situācijās, kad interneta vidē satiekamies ar kāda cita skumjām, sāpēm un ilgi glabātiem noslēpumiem. Tu taču gribētu, lai pret tavām sāpēm, ciešanām un noslēpumiem izturas ar cieņu, vai ne? «Mēs bieži pārāk viegli tveram citu cilvēku dzīvi un sāpes un tikpat viegli ar tām dalāmies. Es ar šādu ierakstu sociālajos tīklos noteikti nedalītos, jo tas ir kaut kas ļoti personīgs – konkrēta cilvēka pārdzīvojums. Tā nav sniega pika, ar kuru mētāties, rīkot savstarpējas viedokļu kaujas, atstāt aiz sevis sabradātu klajumu un tad mierīgi doties mājās dzert tēju,» saka psihoterapeite. «Nozīme ir ne jau tam, vai dēls šo vēstuli izlasīs, bet gan tam, ka sieviete ir to uzrakstījusi. Viņai bija svarīgi gadiem glabāto pateikt nevis cilvēku tūkstošiem, bet savam dēlam – pat ja viņš to neizlasītu.»
Aplis ir noslēdzies
Diāna Zande uzskata, ka labāk būtu bijis rīkoties tā – sociālajos tīklos publicēt ziņu, ka kāda sieviete ir atstājusi vēstuli savam savulaik pamestajam bērnam. Un, ja kādam, kas aktīvi meklē savus īstos vecākus, ir nojausma, ka tā rakstīta viņam, lai atnāk uz muzeju un izlasa. «Domāju, ka muzeja darbinieki ir gribējuši izdarīt labu, neaizdomājoties, ka arī labi nodomi var pārvērsties par ko citu,» saka psihoterapeite. «Tas, ka šī dziļi personīgā vēstule ir nonākusi publiskā telpā, nozīmē – to lasa cilvēki, kam gar šo situāciju nav vispār nekādas daļas, un pēc tam to apzelē pie kafijas tases vai vīna glāzes.»
«Patiesībā aplis ir noslēdzies,» secina Diāna Zande. «Pirms vairākiem desmitiem gadu neziņas un izmisuma pilna kaut kur klejoja jauna sieviete ar bērniņu zem sirds un pēc tam klēpī. Toreiz viņa nesaņēma palīdzību un palika viena, un tieši tas pats notiek arī tagad – īstā palīdzība tā arī netika sniegta, bet atkal tik daudziem ir iespēja apspriest viņas dzīvi. Palīdzība šai sievietei bija vajadzīga tad, kad viņa bija dzīva, kad viņai vajadzēja kādu, kam uzticēties, lai pārvarētu sāpes un piedzīvotu mierpilnu mūža nogali.»
5 jautājumi par adopcijas noslēpumu
Adopcijā parasti iesaistītas vairākas puses: bērna bioloģiskie vecāki, bērns un viņa jaunie vecāki jeb adoptētāji. Ko viņi cits par citu var uzzināt?
1. Ko adoptētājs un adoptējamā bērna bioloģiskie vecāki uzzina viens par otru?
Adoptētājiem ir pieejama informācija par adoptējamā bērna vecākiem, savukārt bioloģiskajiem vecākiem netiek sniegta nekāda informācija par adoptētājiem.
2. Vai bioloģiskie vecāki var uzzināt, kas adoptējis bērnu?
Pēc adopcijas apstiprināšanas bērna bioloģiskos vecākus valsts neinformē par to, kas ir jaunie bērna vecāki, bet tikai paziņo, ka attiecīgajā dzimšanas reģistrā anulēts ieraksts par bērna vecākiem. Arī vēlāk – pēc mēneša, gada vai desmit gadiem – adoptētā bērna bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem vai citiem cilvēkiem nekādas ziņas par bērnu netiek sniegtas. Vienīgā pieļaujamā informācija, kuru iespējams saņemt, ir tas, ka bērns ir adoptēts.
3. Kā adoptētais var uzzināt, ka viņa vecāki nav bioloģiskie vecāki?
Neviens likums neparedz konkrētu kārtību, vai un kā bērnam jāsniedz informācija par to, ka viņš ir adoptēts. Adoptētāji ir tie, kuriem ir izvēles tiesības – atklāt vai slēpt adopcijas faktu un, ja atklāt, tad kādā vecumā. Civillikumā teikts, ka bez adoptētāja piekrišanas ziņas par adopciju līdz bērna pilngadībai nav izpaužamas.
4. Vai kāds cits bērnam drīkst atklāt to, ka viņš ir adoptēts?
Ja adoptētāji nav bērnam atklājuši adopcijas faktu, tad nevienam citam nav tiesību šo noslēpumu atklāt. Krimināllikumā par adopcijas noslēpuma izpaušanu pret adoptētāja gribu soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
5. Vai un kā adoptētais var atrast savus bioloģiskos vecākus?
Papildinot dzimšanas reģistra ierakstus un izsniedzot bērnam jaunu dzimšanas apliecību, ziņas par bērna bioloģiskajiem vecākiem netiek iznīcinātas – valsts tās turpina glabāt, stingri nosakot ierobežojumus, kas, kad un kā ar šīm ziņām var iepazīties.
Līdz adoptēta bērna pilngadībai tiesības iepazīties ar viņa dzimšanas reģistra ierakstu un pieprasīt dzimšanas apliecību, izziņu par dzimšanas reģistrāciju vai dzimšanas reģistra ieraksta kopiju ir tikai adoptētājam.
Savukārt tad, kad bērns sasniedzis pilngadību, viņš pats drīkst iepazīties ar savu dzimšanas reģistra ierakstu un pieprasīt dzimšanas apliecību, saņemt izziņu par dzimšanas reģistrāciju vai dzimšanas reģistra ieraksta kopiju. Adoptētā dzimšanas reģistra ieraksti ir pieejami dzimtsarakstu nodaļā, kur ir izdota bērna dzimšanas apliecība, kā arī Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta Arhīva nodaļā. Kad sasniegta pilngadība un cilvēks grib uzzināt par adopcijas apstākļiem un saviem bioloģiskajiem vecākiem, viņam likumā noteiktā kārtībā ziņas sniegs attiecīgā bāriņtiesa vai Valsts arhīvs.
