«Man bija jāiemācās dzīvot bez viņa.» Ilgas Reiznieces skaistais un sāpīgais dzīvesstāsts

Ilga nemaz nevar iedomāties dzīvi bez savas folkloras kopas Iļģi. Mūzika viņu cēlusi, iepriecinājusi, dziedējusi un palīdzējusi pārdzīvot likteņa triecienus. Iļģu sirds un dvēsele Ilga Reizniece ir uzticējusi savu dzīvesstāstu žurnālam Ievas Stāsti.

Dēlu māte

Ilga Reizniece ir izaudzinājusi četrus dēlus – Dīvu, Jumi, Audri un Jurģi. «Tieši pusgadu pirms pandēmijas mēs ar Jurģi sapratām, ka arī viņam beidzot jāiet savā dzīvē. Viņš bija pēdējais, kas atstāja ģimenes ligzdu,» stāsta Ilga. «Jurģis kopā ar draudzeni noīrēja dzīvokli, un es savā paliku viena, uzsāku remontu, par ko biju domājusi gadiem ilgi. (..) Muzicēšanu vienmēr esmu apvienojusi ar darbu skolā un bērnudārzos, un labi, ka tā, jo tikai muzicējot nekādu pensiju nebūtu sapelnījusi.

Savu dzīvi esmu mēģinājusi nest, kā pratusi un spējusi.

Brīžiem pati brīnos, kā visu esmu izturējusi,

kad bērni bija mazi, bet man nav smaguma sajūtas. Domāju, cik labi, ka man ir tie četri dēli. Tas ir tik stipri. Viņi novērtē, ka viņiem ir brāļi, esam ģimene, turamies kopā, cits citam esam vajadzīgi un interesanti. Mēs neesam sakašķējušies, un domāju, cik labi, ka mums nav mantas, kas būtu jādala, vai ģimenes biznesa, kurš bērniem obligāti jāturpina, bet viņi to negrib.

Es domāju, ka būtu varējusi daudz ko gudrāk kā māte darīt, bet Dīvs piedzima, kad man bija knapi divdesmit viens gads. Vēlāk mazākie puikas dzima ik pēc trim gadiem. Esmu centusies saviem bērniem darīt labu, kā es to spēju un cik spēju.