Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -11°C 
Sāksim ar brīdi kādu strēķīti atpakaļ – ar mirkli, kad vīrietis un sieviete satikās. Tolaik viņus nevienoja ne kopīgas atmiņas, ne kredīts vai bērni, bet izveidojās attiecības, tātad kaut kas otrā saistīja – un drīzāk kaut kas pozitīvs, nevis negatīvs. Tad sāka dzīvot kopā; varbūt apprecējās, varbūt ne, bet izveidoja kopīgu saimniecību. Nu abus saistīja arī ikdiena un sadzīve – jau cita veida atbildība. Un tad viņiem piedzima bērns. No vienas puses – vīrietim un sievietei piedzima katram savs bērns, ar kuru nu jāveido individuālās attiecības, bet vienlaikus piedzima arī abu kopīgais bērns. Tas no pāra prasa nākamā līmeņa – vecāku – attiecības, kas nozīmē kļūt par atbildīgiem sadarbības partneriem.
Un tad pienāca brīdis, kad kāda iemesla dēļ pāris vairs nespēj vai negrib būt kopā, tomēr nešķiras. «Par šādu situāciju jārunā vismaz divās plaknēs – kā jūtas pieaugušais un kā jūtas bērns, un tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas,» saka psihoterapeite Gunta Jakovela. «Par to, kā jūtas pieaugušais, atbild viņš pats. Savukārt tas, kā jūtas bērns, atkarīgs no pieaugušajiem.»
Variants Nr. 1 – upurēšanās, kas nenāk par labu nevienam
Iedomāsimies situāciju. Vīrietis un sieviete viens otru vairs necieš – viss apnicis un kaitina, vienam vai abiem ir paralēlās attiecības citos siltos palagos, bet viņi joprojām paliek kopā, aizbildinoties, ka to dara bērnu dēļ – lai bērniem ir ģimene. Sak, bērni paaugsies, tad arī šķirsimies.
