Par īstiem cilvēkiem, nevis ideāliem 🩷 
Rīga -5°C 
Ballītes ar našķiem un sarunām
Apģērbu dizaineres Ilzes Landmanes studijā notikušas jau vismaz 35 ballītes, kurās dāmas mainās ar apģērbiem, apaviem un citām lietām, kas pašai vairs nav vajadzīgas, bet citai ir īsts atradums.
Pirmā maiņas ballīte Ilzes studijā notika pirms desmit gadiem. Tajā piedalījās tikai piecas meitenes, tāpēc maiņas lietu bija diezgan maz – dāmas mazāk mērīja drēbes, bet vairāk pļāpāja un našķojās. Tomēr pat nelielās maiņas ieguvums bija tik vērtīgs, ka visas gribēja tikties atkal. Ilze atceras: «Sākumā apģērbu maiņas ballītes rīkoju divreiz gadā, tad sapratu, ka vajadzētu biežāk, un sāku tās organizēt ik pēc trim mēnešiem. Tagad ir maza pauzīte, bet gan jau būs atkal. Ir meitenes, kas uz maiņas ballītēm nāk jau desmit gadu, pievienojas arī jaunas dalībnieces.»
Vēl labs, bet pašai lieks
Kad noteikts ballītes datums, Ilze aizsūta aicinājumu apmēram 90 dāmām, kuras savukārt paaicina savas draudzenes. «Kad pirmajās ballītēs bija 12–15 dalībnieces, likās – tik daudz! Bet nu jau parasti tiekamies apmēram 25,» stāsta Ilze. Katra ņem līdzi savas drēbes, grāmatas, rotaslietas, apavus, somas – kas nu kurai kļuvis lieks, bet šķiet pārāk labs, lai izmestu. Ilze parasti nosaka maiņas laiku – var nākt no sešiem līdz desmitiem vakarā. Lielākā daļa dāmu atnākot ap pusseptiņiem un ap astoņiem jau esot prom. Smukāko un labāko drēbju krējumu nosmeļ ātri, bet kaut kas noteikti tiek arī tām, kuras ierodas vēlāk, – viņu atnestās lietas saimniece savukārt cenšas atstāt nākamajai ballītei.
Visas atnestās mantas sašķiro kaudzēs – kleitas pie kleitām, blūzes pie blūzēm, bet nekas tā īpaši kārtots netiek, jo arī apģērba meklēšanā ir savs prieks. Kad jau viss cilāts un pārcilāts tā, ka gluži vai no galvas zināms, ierodas nākamā ballītes dalībniece ar saviem maisiem, visu izliek, un meklēšana var sākties no jauna. Ilze saka: «Bērnībā, kad lietotus apģērbus uz laukiem atveda reizi vasarā, man bija sapnis – istaba pilna ar drēbju kaudzēm, kur es varu kaut ko meklēt un meklēt. Lūk, mans sapnis ir piepildījies!»
Es jau sen sev tādu gribēju!
«Apģērbu maiņa dod iespēju apnikušā apģērba vietā iegūt kaut ko jaunu, to nepērkot. Uz maiņas ballīti atnestajām drēbēm nav nekādas vainas – kvalitatīvas un nenovalkātas, tātad, visticamāk, tikai apnikušas, neder vai kāda iemesla dēļ vienkārši īsti nepatīk. Arī man ir apģērbi, pie kuriem esmu tikusi tieši apģērbu maiņas ballītēs, piemēram, sarkanās kediņas valkāju jau sešas sezonas, un man joprojām ir mīļi svārki, ko nēsāju jau vairākus gadus,» stāsta Ilze.
Dāmas uz šo ballīti nenes pavisam nekvalitatīvas, vienreiz uzvelkamas lētās lupatiņas, te tiešām var atrast arī īstas pērles. «Arī izpratne par to, kas uzskatāms par nonēsātu, atšķiras: vienai šķiet, ka šo apģērbu vairs nevar vilkt, bet cita, to ieraudzījusi, saka: ak, es jau sen tieši tādu gribēju! Un nēsā tālāk,» saka Ilze. «Reizēm gadās, ka kāda atnes pašai ļoti mīļu, bet nonēsātu apģērbu, piemēram, džemperi – ja nu kāda tomēr to gribētu… Un bieži vien cita dāma to arī paņem – varbūt izmantos pidžamas vietā, varbūt šūs dīvānam spilvenus, un tas ir labi, jo vecais džemperis tomēr nenonāks atkritumos.»
Nepirkšu, jo iemainīšu
Maiņas ballīšu dalībnieces ir ļoti dažādas. Viena atnes vairākus maisus ar apģērbiem, bet pretī paņem tikai pāris lietas vai citreiz pat nepaņem neko. Ir tādas, kas atnes četrus maisus un arī prom dodas ar četriem maisiem – nu jau citu drēbju. Ir meitenes, kas dažreiz pat neiet sev ko meklēt, jo neko nevajagot, – gribot tikai piedalīties pasākumā, jo te dāmas satiekas, parunājas, atrod jaunas paziņas, sadraudzējas. «Esmu pamanījusi, ka apģērbu izvēli nosaka arī garastāvoklis, – vienā reizē neizdodas atrast neko, nākamajā reizē atlasa sev veselu maisu,» saka Ilze. «Nākot te atkal un atkal, meitenes pierod, ka nevajag uzreiz pirkt jaunu apģērbu – atnāks nākamreiz un dabūs atkal kaut ko citu.
Priecājos arī, ja redzu, ka kāda lieta pēc pāris gadiem atkal atgriezusies mantu maiņas ballītē, – tātad tā nav izmesta atkritumos, bet joprojām ir valkājama.»
Vēl Ilze piebilst, ka, rīkojot apģērbu maiņas ballīti, jāņem vērā – tas prasīs daudz enerģijas: «Nekad nezinu, cik dāmu šoreiz atnāks, sagādāju kādus gardumus, gaidu. Ar katru, kas atnāk, sasveicinos, parunājos. Man ir liels prieks redzēt, kā viņas aiziet ar pilniem maisiem citu drēbju, – ir sajūta, ka daru kaut ko labu. Toties, ja kādas dodas prom tukšām rokām, jūtos tā kā vainīga. Ballītē vienlaikus esmu gan ļoti priecīga un piepildīta, gan piekususi, un man patīk šī sajūta!»
Kur likt to, kas paliek pāri?
Rīkojot apģērbu maiņas ballītes, jārēķinās, ka visu atnesto tomēr nepaņems, tāpēc būs jādomā, kur likt to, kas paliks. Reizēm Ilze paaicina atnākt meitenes, kuras ballītē nepiedalījās, lai paskatās – varbūt kaut kas ieinteresē. To, kas nevienu neinteresē, Ilze aizgādā kādai labdarības organizācijai vai ievieto speciālajos tekstila konteineros – varbūt vēl kādam noderēs.
Kas vienam lieks, tas otram prieks
Ar saukli «Kas vienam lieks, tas otram prieks!» Grīziņkalna apkaimē notikušas jau astoņas mantu maiņas. Uz tām četru stundu laikā ierodas pat līdz septiņiem simtiem apmeklētāju. «Kad kāda lieta beidz dzīvot pie viena saimnieka, tā var turpināt dzīvot pie cita – nav uzreiz jānonāk atkritumos,» saka Marta Bergmane, mantu maiņas Grīziņkalnā aizsācēja un organizatore.
«Pirms četriem gadiem pēc septiņu gadu dzīves ārzemēs atgriezos Rīgā, sāku dzīvot Grīziņkalnā un iestājos apkaimes biedrībā,» stāsta Marta. Iestājoties bija jāaizpilda anketa, un, atbildot uz jautājumu, kā varētu iesaistīties biedrības darbā, Marta norādīja, ka Grīziņkalna apkaimē ar mantu maiņas pasākumiem varētu mēģināt iedzīvināt aprites ekonomikas principus – neizmest to, kas vēl ir labs, bet vairs nav vajadzīgs, jo tas var noderēt citam.
Ideja par publiskiem pasākumiem, kuros cilvēki mainās ar sev vairs nevajadzīgām, bet joprojām noderīgām lietām, ir Martas pieredzes bagāža no Kopenhāgenas, kur viņa strādāja kā brīvprātīgā līdzīgos mantu maiņas pasākumos. Tie gan bija daudz mazāki – notika kafejnīcā, kur tikās apmēram simt cilvēku, bet Grīziņkalnā tagad satiekas septiņreiz vairāk. Tomēr Martai bija pieredze, kā rīkot šādus pasākumus, – nevis savējo lokam, bet jebkuram interesentam. Un viņa ar domubiedriem ķērās pie darba.
Telpas un noteikumi
Mantu maiņai Grīziņkalnā izdevās atrast lieliskas telpas – Koka Rīga Krāsotāju ielā. «Pirmās mantu maiņas sākums bija noteikts pulksten 12, un aiz durvīm stāvēja gaidītāju rinda – tātad šāds pasākums bija vajadzīgs,» atceras Marta. Kopš tā laika mantu maiņa Grīziņkalnā notiek regulāri – pēdējais pasākums, kas norisinājās rudenī, bija jau astotais, un apmeklētāji ikreiz jautā, kad būs nākamais, interesējas, vai nevarētu rīkot biežāk. «Mums šim pasākumam nav nekāda finansējuma, visu izdara brīvprātīgie ar savu entuziasmu,» uzsver Marta, priecādamās, ka mantu maiņai izdevies iedvesmot arī citas apkaimes – līdzīgi pasākumi notikuši, piemēram, Sarkandaugavā.
Lai apmeklētāji zinātu, kā rīkoties, mantu maiņai ir savi noteikumi: var atnest ne vairāk kā desmit lietas (istabas augus gan var nest, cik vien vēlas), arī paņemt var ne vairāk kā desmit lietas, bet tad, kad pasākums jau iet uz beigām, var ņemt tik lietu, cik vien vēlas. Nav tā, ka brīvprātīgie pārbauda katru apmeklētāju, jo viss pamatā balstās uz uzticēšanos cilvēkiem, – ja kāds paņem kādu lietu vairāk, tas nekas. Galvenais, ka visiem ir skaidri spēles noteikumi, jo tas palīdz, pasākumu organizējot.
Visas atnestās lietas vispirms pārskata brīvprātīgie.
Ja viņi pamana, ka kāds atnestais apģērbs ir, piemēram, saplēsts vai netīrs, tas tiek laipni atdots saimniekam atpakaļ.
Martas pieredze liecina, ka apmeklētāji ir ļoti saprotoši, – gan jau mājās tā skāde vienkārši nav pamanīta. Pēc tam citi brīvprātīgie visas atnestās lietas izkārto telpā – drēbes, grāmatas, sadzīves priekšmetus, traukus, istabas augus u. c. Maiņai netiek pieņemta, piemēram, pārtika, kosmētika, lielgabarīta preces, dzīvnieki, būvniecības materiāli u. c.
Ne tikai dāmām
Grīziņkalna pieredze rāda, ka lietoto drēbju un dažādu priekšmetu maiņa interesē ne tikai sievietes, tāpēc tas netiek akcentēts kā dāmu pasākums. Mantu maiņa Grīziņkalnā ir pasākums visiem vecumiem un dzimumiem – te nāk gan vīrieši, gan sievietes no bērna līdz senioram. Turklāt papildu vērtība ir tā, ka te var mainīt ne tikai drēbes, – kāds Grīziņkalnā ticis pie sniega dēļa, kas citam vairs nebija vajadzīgs, bet vēl kāds – pie ģitāras. Marta ievērojusi, ka visbiežāk nepaņemtas paliek sieviešu un bērnu drēbes, rotaļlietas un grāmatas. Lietas, kas jaunus saimniekus tomēr neatrod, tiek atdotas labdarībai.
Atrodi domubiedrus!
«Rīkot mantu maiņu tikai draugiem būs krietni vienkāršāk nekā organizēt publisku pasākumu,» secinājusi Marta. «Tādēļ pats galvenais ir domubiedri – laba, uzticama komanda. Divus ar pusi gadus regulāri rīkot publiskus mantu maiņas pasākumus mums ir izdevies tikai tāpēc, ka esam paliela cilvēku grupa, kam šis darbs silda sirdi un kam patīk to darīt. Viena pati es to nekad neizdarītu.»
Apģērbu maiņa nav ne nabadzība, ne skopums
Dace Akule, biedrības Zaļā brīvība tekstila eksperte
«Nevajag lieko apģērbu turēt skapī kā muzeja eksponātu – labāk tam meklēt jaunu saimnieku. Latvijā ir tradīcija no rokas rokā nodot zīdaiņu un bērnu drēbes, bet būtu labi to daudz vairāk darīt arī ar pieaugušo apģērbu.
Cik labi, ka cilvēki mainās ar apģērbiem, un tā nav ne nabadzības, ne skopuma pazīme! Apģērbu maiņa ir daudz personīgāka nekā to ielikšana tekstila konteinerā vai ziedošana labdarības organizācijai. Tā ir tik laba sajūta – redzēt, ka apģērbu, kuru pats vairs nevilktu, kāds cits apskata, pielaiko un paņem. Apmaiņas princips ir lielisks arī cita iemesla dēļ – nevis tikai atnesu, lai citi paņem, bet varu kaut ko paņemt arī sev. Protams, ne vienmēr kaut ko sev izdosies atrast, jo var gadīties, ka nav īstā izmēra vai krāsas, taču tas nekas – atnāksi nākamreiz un varbūt kaut ko atradīsi.
Ja lieko apģērbu nav iespējams nodot rokās kādam citam, to noteikti nevajag mest nešķiroto atkritumu konteinerā.
Tad gan viss – tur tekstila dzīve ir beigusies. Apģērbu var mēģināt pārdot, ziedot labdarības organizācijām utt. Arī ievietošana speciālajā tekstila konteinerā nav apģērba izmešana, jo tas nonāk pie apsaimniekotāja, kurš tam centīsies atrast jaunu saimnieku. Vai tas tiešām notiks, atkarīgs no daudziem faktoriem. Var gadīties, ka tekstila konteinerā kāds neapdomīgi iemet pudeli ar šķidrumu, kas tekstilu sabojā, un tad tas diemžēl nāk nešķirotajos atkritumos. Kā zināms, lielāko daļu tekstila konteineros nonākušā apģērba eksportē, un, kas zina, vai vilnas džemperis būs noderīgs kādam tālu, siltu zemju iedzīvotājam. Latvijas labdarības organizācijas gan lielākajai daļai saņemto tekstila ziedojumu atrod saimniekus tepat Latvijā.
Eiropas kontekstā tekstila atkritumu apsaimniekošanas jomā jaunums ir tas, ka pērnais gads savā ziņā bija revolucionārs – visās Eiropas Savienības valstīs bija jānodrošina iespēja šķirot tekstilu speciālos konteineros. Visi šajā jomā strādājošie ar patiesu interesi gaida statistiku. Konteineru pieejamība Eiropas tekstila atkritumu kalnus, visticamāk, ir palielinājusi, taču vienlaikus tā devusi iespēju tekstilu gudrāk izmantot, nevis ļaut tam nonākt atkritumu poligonos.
Diemžēl nav noticis brīnums, ka ražotāji būtu sākuši ražot mazāk apģērbu vai pircēji tos pirktu mazāk, tomēr vienlaikus tiek meklēti risinājumi, kā industriju mudināt domāt aprites ekonomikas un ilgtspējas virzienā. Nupat Zaļā brīvība kopā ar partneriem, zinātniekiem un praktiķiem aizsāka vērienīgu projektu TexMat. Tā mērķis ir pilotēt depozīta atmaksas sistēmu lietotam tekstilam, izmaksājot patērētājiem kompensāciju par atkārtoti izmantojamu vai pārstrādājamu tekstilu. Proti, līdzīgi kā dzērienu iepakojumu varētu nodot arī lietoto tekstilu, saņemot par to depozītmaksu jeb daļu tekstila preces vērtības.
Eiropas likumos jau ir noteikts, ka tekstila industrijai būs jānodrošina digitālā produkta pase – tāds kā QR kods, kas ietvers informāciju par produktu, piemēram, precīzu tā sastāvu, ražošanas gadu. Būs nepieciešami ļoti gudri konteineri, kas spēs nolasīt gan tekstila kvalitāti, gan digitālajā produkta pasē ietverto informāciju, lai saprastu tālākās izmantošanas un pārstrādes iespējas. Pilotprojekta ietvaros šādus gudros tekstila savākšanas konteinerus paredzēts uzstādīt Spānijā un Somijā, bet projekta īstenotāju ambīcija ir panākt, lai šādi konteineri ar laiku būtu pieejami visā Eiropā.»
Projektu finansē Emisijas kvotu izsolīšanas instruments.
Par rakstu cikla «KOPĀ ZAĻĀK» saturu atbild Žurnāls Santa.
