Rīga +12°C 
Tas, protams, nenozīmē, ka vēlos būt vāja, Dievs pasarg’! Tas absolūti nav dzīvi apliecinoši, nav izdevīgi ne sev, ne tuvākajiem, un vājums kopumā ir tāda padarīšana, kas ļoti sarežģī dzīvi. Bet vārdu salikums stipra sieviete man nu nemaz nešķiet komplimentārs.
Augstskolā man bija pasniedzēja, no kuras baidījās visi: divnieku karaļi, teicamnieki, un man ir aizdomas, ka arī citi pasniedzēji. Viņa bija stingra, prasīga, un tā vien šķiet, ka uzskatīja – lieku laipnību nav ko dāļāt. Viena izaudzinājusi bērnus, izveidojusi karjeru, iekopusi lauku māju un principā dzīvi. Priekšmetu, ko viņa pasniedza, mēs uztvērām ar grūtībām. Gāja laiks, un mūsu ceļi vairākus gadus nekrustojās.
Un tad es viņu satiku vēlreiz. Asais balss tonis bija zudis, palikusi tikai viņai arī agrāk piemītošā lieliskā ironija un burvīgais sarkasms, kas nebija domāts vājiem nerviem. Viņa bija kļuvusi… cilvēcīgāka? Pat gaita bija cita – šī sieviete vairs nebrāzās cauri augstskolas gaitenim, aiz sevis atstājot šausmās sastingušus studentus, nē, viņa gāja tikpat dinamiski un apņēmīgi, bet visā viņas būtībā bija jaušams miers. Viņa bija kļuvusi sirsnīgāka, varētu teikt – maigāka. Klīda baumas, ka šīs pārmaiņas tāpēc, ka viņa kādu satikusi un iemīlējusies. Par to neko nezinu. Bet, tā kā viņa bija sabiedrībā zināma sieviete, žurnālisti palaikam viņu intervēja. Un kādā intervijā jautājums sākās ar vārdiem: «Jūs tāda stipra sieviete…» – bet tika pārtraukts pusratā. «Man riebjas, ja sauc par stipru sievieti,» bez ceremonijām teica pasniedzēja. «Kam man stiprai būt, vai es karā iešu?» Diemžēl vēlāk viņa nomira, ļaunas slimības uzvarēta. Kad viņu izvadīja, ļaužu rinda, kas gribēja vēl pēdējoreiz pateikt ardievas, bija bezgalīgi gara. Es ļoti ceru, ka vismaz daļu savas dzīves viņa bija laimīga, nevis stipra.
Pagājuši daudzi gadi, bet šo «kam man stiprai būt» palaikam atceros. Dažreiz – skatoties spogulī, dažreiz – raugoties uz tuvākajām sievietēm manā dzīvē. Un vēl dažreiz – kavējoties atmiņās.
Piemēram, domāju par savu omi, bagātu saimnieku meitu, kuras tēvs bija gana turīgs, lai viņu saimniecības darbos palīdzētu dienestmeitas un lai meita pūrā saņemtu jaunu māju un saimniecību. Par šo greznību viņa samaksāja ar astoņiem izsūtījuma gadiem. Skatos uz fotogrāfiju, kur mana smalkā ome, kam tēvs no pilsētas veda apelsīnus, stāv ar slauceni pār roku pie noplukušas kūts kaut kur izsūtījumā, bet viņas skatiens… Skatiens ir kolosālas pašapziņas un spīta pilns. Skaidrs, ka lai to visu izturētu un tā skatītos vajag spēku. Spēku droši vien vajadzēja arī visos turpmākajos gados, principiāli atsakoties runāt krieviski, – viņa vienkārši izlikās, ka nesaprot. Pēc astoņiem gadiem Sibīrijā.
Vēl es domāju par savu draudzeni, kura kādu dienu sasaiņoja mantas, paņēma savu suni un vienkārši pārcēlās dzīvot uz citu valsti. Nu, varbūt ne gluži vienkārši, jo šajā valstī viņu gaidīja darbs, bet – nekas cits. Un, kad tikko noīrētā dzīvokļa durvju kods jau kuru vakaru atkal nestrādāja un decembra aukstumā viņa sala uz ielas, nespēdama tikt dzīvoklī, bet mājas atbalsta serviss runāja tikai svešā valodā, domāju, viņa jutās ļoti vientuļa. Bet stipra. Jo situāciju viņa atrisināja. Vēl stiprāka viņa kļuva pēc pāris nedēļām, kad nejauši satraumēja abas kājas un kādu laiku nevarēja īsti pārvietoties. Bet viņa izturēja – viena, svešā valstī, nemobila un ar suni, kam vairākas reizes dienā jādodas pastaigā. Esmu droša, ka šī pieredze viņu darīja daudz stiprāku.
Kad par sievieti saka – stipra, zinu, ka viņas dzīvē noticis kaut kas, kas licis viņai par tādu kļūt. Reizēm tas ir ļoti konkrēts brīdis, kurā atklājas šī superspēja.
Atceros dažus šādus savas dzīves brīžus. Pirms gadiem piecpadsmit bija pavasaris, kad es ilgi paliku notupusies sniegā pie pirmajām tikko izlīdušajām sniegpulkstenītēm – četriem, pieciem ziediņiem, kas tur, sniegota dārza vidū, bija apliecinājums tam, ka būs pavasaris. Un ka viss nostāsies savās vietās. Mans fotoarhīvs joprojām glabā šo sniegpulkstenīšu foto, un dažreiz, kad vajadzīgs apliecinājums dzīvei, to paskatos. Atceros citu brīdi, pirms gadiem desmit, kad smiltis no apaviem un suņa ķepām manā dzīvoklī auga acīm redzamā slānī, bet man nebija spēka to tīrīt, vēl vairāk – man bija vienalga. Un to enerģijas kripatu, kas manī vēl bija, es nevarēju tērēt, slaukot grīdu. Bet es biju ļoti stipra, patiesībā – kā nekad.
«Tu esi sīksta,» saka mans tuvākais cilvēks. Viņš arī vislabāk zina, cik absolūti tālu no sīksta es varu būt.
Manā dzīves orbītā riņķo kāds mazs cilvēks, kurš pa brīdim ļoti atgādina mani pašu bērnībā. Viņa ir sirsnīga, mīļa un reizēm spītīga – viņas tētis saka, ka šī īpašība saņemta mantojumā. Viņa ļoti labi prot pateikt nē. Man ne vienmēr patīk viņas nē, bet es klusībā par tiem priecājos. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka zinu – ja nu dzīvē notiks tā, ka viņai būs jābūt stiprai, viņa to spēs.
Nevēlēsim cita citai būt stiprām un izturīgām. Ja pienāks brīdis, kad mums tādām jābūt, mēs to spēsim bez novēlējumiem. Vēlēsim būt laimīgām. Mēs taču neviena bērnībā negribējām pieaugot būt stipras. Mēs gribējām būt laimīgas.
