Rīga +9°C 
Kad kādā sestdienā saviem nu jau pusaudžu vecuma bērniem piedāvāju doties uz rakstniecībai un mūzikai veltīto muzeju, lai apskatītu nesen atklāto pastāvīgo ekspozīciju Prokrastinācija un radīšana, saņemu noraidošus skatienus. Un var jau saprast – pati atceros obligātās skolas ekskursijas rakstošo personību memoriālajās mājās. Tas nebija kaut kas, ko vēlējās darīt skolas vecuma jaunieši.
Bet tikpat spilgti no šī laika atminos arī īpašo un saviļņojošo ciemošanos, vai tie būtu Rūdolfa Blaumaņa Braki vai Jāzepa Vītola Anniņas – tā bija iespēja pieskarties pagātnei, ielūkoties noslēpumainajā dižgaru privātajā telpā un radīšanas pasaulē.
Pārsteidzoši mājīga ciemošanās ir arī jaunajā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā, kas apmeklētājiem durvis vēra pagājušā gada rudenī. Mārstaļu ielas 6 trīsstāvu nama būvvēstures stāsts aizsācies vēl viduslaikos. Tā pagrabā atrodami mūra fragmenti no 16. gadsimta, bet savas pastāvēšanas laikā ēka pārdzīvojusi vairākkārt pārmaiņas. Senais nams ir vērtīgs baroka–klasicisma laika arhitektūras piemērs ar bagātīgi rotātu rokoko stila kaļķakmens portālu ielas fasādē, kurš tiek datēts ar 18. gadsimtu. Ēkā līdz mūsdienām saglabājušās tādas nozīmīgas vēstures liecības kā oriģinālās mansarda jumta konstrukcijas no 17. gadsimta (vai, kā uzskata Dr. art. Anna Ancāne, 18. gs.) un vērtīgi polihromie sienu gleznojumi.
20. gadsimta sākumā ievērojamus pārplānošanas darbus ēkā veicis pazīstamais vācbaltu arhitekts Vilhelms Bokslafs. Restaurācijas gaitā saglabāti būvgaldniecības elementi no šī laika – atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis un ārdurvis, arī galvenās ieejas koka ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris un koka kāpnes.
Kad jaunās muzeja ēkas (iepriekš tas atradās citā vietā) interjera projektēšanā iesaistījās birojs Outofbox (arhitekts Pēteris Bajārs), arhitektes Elīza Anete Bajāra un Marta Dzene, tās pārbūves (būv)projekts jau bija izstrādāts (Arhitektu birojs Krasts). 2021. gada sākumā autori prezentēja interjera dizaina koncepciju, līdz galam pat neticot tās realizācijai. Arhitektūras un interjera projekti top lēni un bieži iestrēgst – arhitektes joko, ka muzeja tapšanas laikā pasaulē ieradušies un par tā lietotājiem kļuvuši arī abu tagad jau bērnudārza vecuma puikas.
Autori strādāja ar pietāti pret senajām vērtībām, vienlaikus veidojot savu izjūtu par vēsturisku interjeru mūsdienās.
Ar tikpat lielu atbildību arhitektu komanda izturējās pret ēkas garu, kas saistīts ar leģendāro M6.
Daudzi šo namu atceras kā slavenu 90. gadu Rīgas bohēmas vietu – kafejnīca un galerija tolaik pulcēja radošās aprindas, tajā apgrozījās mākslinieki, notika izstāžu atklāšanas un radošas diskusijas. 2000. gados sekoja skumjāks posms ar degradējošiem remontdarbiem un nesaskaņotām pārbūvēm – ēkā tika ierīkots hostelis un tekilas bārs. 2019. gadā, aizsākoties būvdarbiem, nama patiesā vērtība bija apslēpta zem košiem meksikāņu krāsojumiem, putuplasta karnīzēm un linoleja grīdas segumiem.
Elīza Anete Bajāra uzsver pozitīvo domapmaiņu un kopdarbu – interjera projektēšanas sākumposmā iesaistījusies visa muzeja radošā komanda. Arhitektes uztvērušas vēlmi neveidot standarta muzeju, tāpēc interjera koncepcijas pamatā ir daudzveidīgas sensorās pieredzes meklējumi un centieni aktivizēt dažādas maņas, vizualizējot muzeju kā viesmīlīgu, mājīgu un dzīvu telpu. Izstrādājot interjera tonālo risinājumu, par iedvesmas avotu kļuva jaunveidotā muzeja vizuālā identitāte – no tās pārliecinoši ienāca tumšā zili violetā tintes krāsa. Savukārt misiņš ar savu zeltīto spīdumu ienes senlaicīgas tintnīcas greznību. «Tinte un rakstīšana gluži loģiski iet kopā,» saka arhitektes.
Muzeja vestibils uzņem ar noslēpumainu krēslu. Telpas akcents ir starp vēsturiskajām kolonnām iekomponēta recepcijas lete, kuras misiņa apdare ar laiku dzīvos līdzi muzejam, uzkrājot pirkstu nospiedumus un dabisku patinu. Plauktu sistēma ar bīdāmām kāpnēm visas sienas augstumā aiz letes rada asociācijas ar viesmīlīgu mājas bibliotēku, savukārt mājīgumu pasvītro tintes violetie aizkari, kas vakara pasākumos ļauj diskrēti nodalīt recepcijas zonu. Telpu dizaina autores uzsver, ka interjers veidots, sastrādājoties ar mākslinieci Annu Heinrihsoni, kas veidojusi muzeja ekspozīciju. Tās elementi integrēti, jau tikko ienākot ēkā: šeit lasāms manifests, apskatāms radāmrīku piemineklis un klausāmi videostāsti par autoru prokrastinācijas pieredzi.
Vestibilam pieslēdzas muzeja kafejnīca ar savrupmājas cienīgu moderni iekārtotu virtuvi gatavošanas meistarklasēm.
Telpu var raksturot kā viesistabas un ēdamistabas apvienojumu, un tajā jūtama personiska ciemos būšanas noskaņa. Silto atmosfēru veido dūmakaini pelēks kaļķa sienu apmetums, koksnes tekstūras mēbeles, kas kontrastē ar melniem galdiem un lakoniskiem krēsliem. No kafejnīcas un vestibila apmeklētājs nonāk publiski pieejamā iekšpagalmā – muzeja ārtelpa ir īpaši patīkama siltajā sezonā, un tur, vēsturisko mūru ielokā, atdzimuši Helēnas Heinrihsones 1995. gada sienu gleznojumi Četras rozes.
Autori ir gandarīti, ka projektā izdevies integrēt augstvērtīgus dizaina paraugus – ikoniskus priekšmetus ar paliekošu vērtību. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Ingo Maurera gaismeklis Zettel’z ar viegli caurspīdīgām japāņu papīra loksnēm, uz kurām atstāt īpašus novēlējumus muzejam. Iekšpagalmu papildina Fermob mēbeles, ko arhitektes raksturo kā ilgtspējīgu investīciju: tās ir teju nenolietojamas.
Muzeja apmeklējumu var salīdzināt ar viesošanos lielā, bet omulīgā savrupnamā, kur katrs atrod savu aizraušanos – no nopietnas ekspozīcijas izpētes otrajā un trešajā stāvā līdz izzinošām rotaļām pagrabstāvā. Papildus publiski pieejamām telpām vairāk nekā 1200 m2 platībā piecos līmeņos ēkā iekārtotas arī darbinieku telpas un dzīvoklis viesmāksliniekam. Pieejamības nodrošināšanai ierīkots lifts – tā šahtai paredzētajā telpā atklājās pamatīgs kultūrslānis un unikālas liecības par Rīgas pirmsākumiem.
Pagrabstāvs savukārt atvēlēts izglītībai un radošumam – te izvietota garderobe grupām, muzeja klase un aktivitāšu telpas, kur bērni var spēlēt instrumentus, iejusties diriģenta lomā, iestudēt priekšnesumus, izmantojot specefektu pulti, vai paslēpties introvertu stūrītī. Arhitektes stāsta, ka interaktīvos objektus jau bija iztēlojies komponists Jēkabs Nīmanis, un viņu izaicinājums bija šīs idejas realizēt funkcionāli un telpiski.
Pagrabstāva vēsturisko velvju ķieģeļu raupjums mīkstināts ar neitrālu paklāja segumu, krāsainiem pufiem un siltu apgaismojumu. Arhitektes atzīmē universālo un daudzfunkcionālo sienas paneļu risinājumu – pa telpu perimetru izbūvēta niansēti pelēki krāsotu sienas paneļu sistēma, kurā integrēti aktivitāšu elementi un nišas, vienlaikus diskrēti noslēpjot inženierkomunikācijas. Klases telpā sienas paneļi atlokāmi kā galdi, un tajos integrēti plaukti mācību materiāliem.
Muzeja apmeklējuma noslēgums ir augstais un gaišais mansards – telpa, kas pēc atmosfēriski tumšākajiem apakšstāviem ļauj apmeklētājam uzelpot un pašam kļūt par radītāju.
Bēniņos vēsture satiekas ar askētiski mūsdienīgo – iespaidīgās masīvkoka sijas, kas restaurācijas laikā attīrītas un pārklātas ar ugunsdrošu impregnējumu, interjerā kontrastē ar balto apdari, radot fonu lekcijām, meistarklasēm un sarunām. Bēniņos izbūvēts amfiteātra tipa apjoms ar pakāpienveida sēdvietām, vietu radošam darbam, un iekārtota norobežota mūzikas klausīšanās zona mierpilnām pārdomām pēc ekspozīcijas apskates.
Arhitekti aicina baudīt muzeja mājīgo un mierpilno gaisotni, taču vienlaikus ar nepacietību gaida brīdi, kad ēka pa īstam iedzīvosies un apbružāsies. Viņuprāt, muzeja interjeram ir jāiegūst laika patina – tikai tad lietojuma pēdās, nospiedumos, švīkās pilnībā atklāsies patiesā dvēsele.
- Interjera dizaina autori: arhitektes Elīza Anete Bajāra, Marta Dzene, arhitektūras birojs Outofbox (arhitekts Pēteris Bajārs)
- Būvprojekts: Arhitektu birojs Krasts
- Pasūtītājs: AS Valsts nekustamie īpašumi, Latvijas Republikas Kultūras ministrija
- Būvnieks: AS UPB.
- Ekspozīcijas uzbūve un tehniskie risinājumi: SIA SOLAVI, Yes We Can
