Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Aizliegts ar likumu!
Ne visi zina, ka Latvijā bērnu fiziska sodīšana (jebkurš apzināts fizisks spēka pielietojums, kas var radīt tīšu apdraudējumu bērna veselībai vai dzīvībai) ir aizliegta ar likumu. «Nepiemērotas jeb nekonstruktīvas disciplinēšanas metodes ir gan emocionāla (kliegšana, bērna biedēšana, draudēšana, baidīšana), gan fiziska vardarbība (iesist pa dibenu vai pakausi, raustīšana, kniebšana), gan bērna pamešana novārtā. Uzskatu, ka Latvijā sociālā sistēma un arī sabiedrība kopumā attiecībā pret šo jautājumu ir ļoti toleranta.
Protams, nevienam nav mērķis visus vecākus sodīt vai iesūdzēt bāriņtiesā (tad kaitējums bērnam būtu daudz lielāks), bet ir situācijas, kad mūsu sociālā sistēma tomēr nenovērtē visus riskus un nepamana, kādas var būt sekas ļoti skarbas bērna disciplinēšanas dēļ,» ir pārliecināta Centra Dardedze psiholoģe Līga Redliha.
Tas ir mīts, ka ar vardarbīgām disciplinēšanas metodēm vairāk saskaras bērni sociāli nelabvēlīgās ģimenēs vai ģimenēs, kur vecākiem ir mazāki ienākumi.
Jā, šīs ģimenes vairāk ir sociālo dienestu uzmanības lokā, bet psiholoģe atzīst: lai gan ģimenes emocionālo klimatu materiālais stāvoklis ietekmē, tas tomēr nenozīmē, ka tādēļ vecāki audzinās bērnu ar vardarbīgākām metodēm.
«Liela daļa vecāku bieži vien īsti nezina, kā rīkoties situācijās, kad bērns neklausa. Kad es augu, mani arī pēra! Es taču esmu izaudzis par normālu cilvēku! Tagad jau valda visatļautība, bez pēriena nevar! Es esmu normāls vecāks, kas normāli audzina savu bērnu, tā nav nekāda vardarbība! Tie ir argumenti, kādus dzird visbiežāk, kad sāk runāt par vardarbīgām bērnu disciplinēšanas metodēm.»
Jo vardarbība pret bērnu ir ilgāka, intensīvāka un smagāka, jo sekas ir nopietnākas. «Ja vecāks kritiskā situācijā nesavaldās, tad māca bērnam, ka veids, kā tik galā ar emocijām, ir sakliegt, iesist, pagrūst, iekniebt. Daļa bērnu, kas tiek fiziski sodīti, ir agresīvāki pret citiem, nokopējot uzvedības modeli no vecākiem. Ja ir ilgstoša emocionālā vardarbība, bērnam var būt trauksmes simptomi, nomāktība, var būt arī neizskaidrojamas galvas vai vēdera sāpes, psihosomatiski simptomi.
Ja bērns piedzīvojis emocionālo vardarbību, tiek negatīvi ietekmēts viņa pašvērtējums, viņam ir grūtāk regulēt savas emocijas, grūtāk sevi nomierināt. Daudzi bērni klausa vecākus aiz bailēm, nevis aiz sapratnes. Bērns līdz ar to var justies nedrošs attiecībās ar vecākiem – tas, kas par mani gādā, izdara man arī sāpes, tuvie cilvēki ir tādi, kam ne vienmēr varu uzticēties,» skaidro psiholoģe.
Kāpēc vecāki paceļ roku?
Centra Dardedze psiholoģe Līga Redliha skaidro, ka ir vairāki riska faktori, kas var veicināt vecāku vardarbīgu attieksmi pret bērnu audzināšanas nolūkos. «Liela daļa vecāku atzīst, ka viņiem pašiem bērnībā bijusi vardarbīga pieredze ģimenē un tagad viņi audzina bērnus līdzīgi, kā tikuši audzināti paši.»
Lielāks risks kļūt vardarbīgiem pret bērnu ir vecākiem, kas ir nesavaldīgāki, impulsīvāki, viņiem ir grūti regulēt savu uzvedību un līdz ar to būs grūtāk regulēt arī bērna uzvedību.
Riska faktors var būt arī pārslodze, slimošana, vardarbīga attieksme starp partneriem. «Ja bērns regulāri redz, ka vecāki viens pret otru izturas vardarbīgi, augot šādā ģimenē, viņš pieņem, ka tā ir norma, un kaut kādās situācijās to var lietot.»
Lielākā daļa vecāku sakliedz vai fiziski soda savus bērnus tad, kad nespēj savaldīt emocijas un jūtas bezpalīdzīgi.
Reizēm vecāki domā, ka bērns rīkojas nepieņemami vai neklausa viņiem par spīti vai speciāli ir to izplānojis. «Bet mazi bērni nav spējīgi plānot, viņiem vēl nav attīstījusies izpratne par laika plūdumu. Divgadnieks dzīvo šeit un tagad – ja viņam kaut ko nedod, tad viņš reaģē ar dusmām, jūtas izmisis, tādēļ arī kliedz. Viņš neplāno, ka šajā brīdī metīs pa gaisu mantiņu ar nolūku ieriebt mammai,» skaidro psiholoģe.
Aptuveni puse sabiedrības uzskata, ka ir pieļaujams, ka vecāki savu bērnu ieper vai uzšauj pa dibenu (ko nemaz neuzskata par sišanu!). «Kad strādāju ar vecākiem, mudinu aizdomāties – vai viņiem pašiem būtu pieņemami, ja kādam pieaugušajam kaut kas nepatiktu, viņš vienkārši iesistu pliķi vai uzšautu pa dibenu. Nē, tas nav pieļaujami, jo mēs taču esam pieaugušie!
Lai gan bērnam būtu jābūt aizsargātākā pozīcijā, realitātē vecāki attiecībā pret bērnu bieži vien atļaujas daudz vairāk, nekā atļautos pret pieaugušo.
Un te ir stāsts par cieņpilnām attiecībām un to, kā mēs uztveram bērnus.»
Vēl jāņem vērā, ka ir bērni, kuri ir grūtāk audzināmi – aktīvāki, dauzonīgāki –, kuri lēnāk pielāgojas jaunām situācijām, ar izteiktu neatlaidību, intensīvām emocionālajām reakcijām, arī bērni ar īpašām vajadzībām. «Noteikti ir bērni, kuru uzvedība ir grūtāk regulējama, bet tas nevar būt attaisnojums tam, ka viņus biežāk soda. Tipiskāk, ka biežāk soda puikas, bet tas var attiekties arī uz meitenēm. Tomēr bērnu nedrīkst vainot, ka ar viņu grūti tikt galā. Vecāku uzdevums ir pieņemt savu bērnu tādu, kāds viņš ir.»
Zināji?
Pētījumi pierāda, ka biežāk vardarbīgas bērnu disciplinēšanas metodes izmanto mammas, jo viņas vairāk laika pavada kopā ar bērnu, rūpējoties par viņu ikdienā. Arī mammas var nodarīt bērnam fiziski pāri, bet, ja soda tētis, tad visbiežāk sods ir bargāks un fiziski skarbāks.
Ja pārkāpta sarkanā robeža
«Ja emociju uzplūdā vecāks bijis vardarbīgs pret bērnu, svarīgi apzināties, ka robeža ir pārkāpta, tad nomierināties, ar bērnu aprunāties un atvainoties. Bērnam var teikt: es satraucos un sadusmojos par daudz, es tā negribēju! Man žēl, ka tā notika. Es centīšos, lai tas neatkārtojas! Svarīgi ir saprast, kādēļ šoreiz nesavaldījos, kādas ir manas emocijas, kas izprovocēja šo situāciju.
Reizēm dusmām var būt pavisam cits iemesls – problēmas darbā, konflikts ar partneri, personīgas problēmas u. c.
Ja vecākiem ilgstoši ir izteikta vainas apziņa par to, ka viņi nav spējuši savaldīties, tas ietekmē gan emocionālo stāvokli, gan to, kā tiek veidotas attiecības ar bērnu, vecāks ar laiku kļūst par sevi nepārliecināts, sāk šaubīties un bērns arī to sajūt, zaudējot drošības izjūtu.
Ja ar to nespēj tikt galā paša spēkiem vai ar ģimenes atbalstu, ieteicams meklēt palīdzību pie speciālista,» iesaka Līga Redliha.
Vecāki var izmantot arī bezmaksas uzticības tālruni 116111, kur var anonīmi konsultēties par bērnu audzināšanas jautājumiem, paprasīt padomu sarežģītas situācijas risināšanai. Pašvaldības un citas organizācijas (piemēram, Centrs Dardedze, ģimenes psiholoģijas centrs Līna) organizē arī Bērnu emocionālās audzināšanas grupas vecākiem (kuriem ir bērni vecumā no dzimšanas līdz septiņu gadu vecumam).
Centrā Dardedze var piedalīties arī atbalsta un apmācību grupā vecākiem, lai palīdzētu novērst bērna fizisku sodīšanu un mācītos noteikt robežas ar mīlestību un cieņu pret bērnu. Psiholoģe Līga Redliha ir pārliecināta, ka ikviens vecāks var apgūt pozitīvu bērna disciplinēšanu, bet, pirmkārt, vecākam ir jābūt kontaktā ar savām emocijām, lai saprastu, kā viņš pats jūtas un kur ir saknes viņa nesavaldībai attiecībā pret bērnu.
Padomā, pirms kliedz vai gribi iesist
- Pirms reaģē uz bērna šķietamo nepaklausību, apstājies un mirkli padomā. Kāds bija bērna nodoms šādi rīkoties? Ko viņš gribēja panākt? Kā viņš šobrīd jūtas? Mēģini paskatīties uz situāciju no bērna skatpunkta, saprotot to, varēsi saglabāt mieru un veiksmīgāk piedāvāt bērnam situācijas risinājumu.
- Ļoti svarīga ir plānošana, jo ļoti bieži ikdienā viss notiek pārāk lielā steigā. Ja zini, ka bērns ģērbjas 20 minūtes, bet gribi, lai viņš saģērbjas ātrāk, ir jāsaprot, no kā kurā brīdī ir jāatsakās. Laika plānošana ir pieaugušo atbildība.
- Dažreiz bērns drīkst vecākam nepiekrist – tā viņš mācās kļūt neatkarīgs.
- Ja bērna disciplinēšana kļūst par nopietnu problēmu, meklē atbalstu. To var saņemt pie psihologa, pedagogiem skolā vai bērnudārzā, atbalsta centros, sociālajā dienestā. Lūdz palīdzību draugiem, radiniekiem, kas savus bērnus disciplinē pozitīvi, kaimiņiem, bērna grupiņas vai klases biedru vecākiem. Vienmēr ir veidi, kā saņemt palīdzību un mainīties.
- Parūpējies par savām fiziskajām vajadzībām, emocionālo un garīgo labsajūtu. Meklē, kas tevi pozitīvi uzlādē, dod spēku un iedvesmu.
- Parūpējies, lai tev ir atbalsta tīkls – atbalstoši pieaugušie, kas var pieskatīt bērnu pāris stundu darbadienu vakaros vai brīvdienās, lai tev ir iespēja atpūsties un veltīt laiku arī sev.
- Padomā, vai tev ir hobijs vai kāda aizraujoša nodarbe, kas palīdz atslēgties no ikdienas.
- Apgūsti dziļo elpošanu – sākumā tas var šķist nenozīmīgi, taču praktizējot dod ļoti labus rezultātus. Ja tevi pārņem dusmas, desmit reizes lēnām ieelpo un izelpo, izej ārā no telpas vai atkāpies vismaz divus metrus no bērna. Ja saproti, ka nevari izturēt, kaut vai pagriezies uz otru pusi un dod sev laiku, lai nomierinātos.
- Draudzējies. Draugi var sniegt nozīmīgu praktisku un emocionālu atbalstu. Tiecies ar citiem vecākiem un dalies ar savām bažām. Ir vecāki, kas gūst atbalstu vecāku forumos.
- Apmeklē vecāku atbalsta grupas vai izglītojošas grupas vecākiem, kurās ir cilvēki ar līdzīgu pieredzi. Tā ir iespēja iegūt jaunas zināšanas un apzināties, ka, audzinot bērnu, ik pa laikam grūtības izjūt jebkurš vecāks.
- Nekautrējies meklēt palīdzību gan sev, savas emocionālās pašsajūtas uzlabošanai, gan bērna audzināšanas jautājumos.
- Neviens nav ideāls. Bērnu audzināšana patiešām ir grūts un pārbaudījumiem bagāts ceļš, bet tajā ir arī tik daudz prieka un gandarījuma.
