Rīga +11°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man pietrūka piena
Fui! Tas ir pirmais vārds, ko dzirdu, kad īsi pirms dzemdībām pie manis ciemojas draugi un ierauga plauktā piena maisījumu. Skaidroju, ka barošu bērniņu pati, taču visādi var gadīties – ja nu piena par maz, ja tas sastrēgst. Bundža nopirkta, lai nav pēkšņi naktī jāskrien uz aptieku.
Kad mazais ir klāt un pačāpstina krūti, esmu laimīga. Nākamajā dienā pabarot ir grūti. Daru to guļus, un šķiet, ka sanāk, taču nenormāli tirpst rokas. Ārsti skaidro – tas tāpēc, ka puika piedzima ap pieciem kilogramiem un ķermenim bija, ko nest. Pirksti tirpst tā, ka nevaru pat pusminūti tos noturēt vienā pozīcijā. Ārsti saka: pāries. Jā, pārgāja, taču pēc mēneša. Visu to laiku neviens mediķis man nevarēja neko ieteikt.
Nākamajās barošanas reizēs bērna mutē dabūnu tikai labās krūts galu. Kad jāzīda ar kreiso – saucu māsiņas. Viņas ar slaidu tvērienu iebāž pupu mazuļa mutē, un puika ēd. Taču man neizdodas. Ikreiz, kad to daru, no piepūles svīstu. Mediķi mierina, ka pirmajās dienās mazuļi nav nekādi lielie ēdāji. Jūtu, ka māsiņas nevēlas skriet pie manis ik pēc stundas – viņām zvana mobilie. Esot jāskrien uz dzemdībām. «Tik dodiet, un gan jau sanāks, neko daudz jau tur palīdzēt nevar,» saka māsiņa.
Ik reizi kreisās krūts došanu mēģinu ar milzu sparu, taču jūtu, ka man vajadzēs vairāk palīdzības. Izlasu visu bukletu par zīdīšanu, internetā uzzinu, ka Dzemdību namā apmāca zīdīt. Bukletā rakstīts, ka mākslīgā barošana bērnam rada veselības traucējumus – biežāk attīstās alerģijas, veicina vielmaiņas traucējumus, palielinās hronisko slimību skaits un infekcijas draudi, novērojama lielāka bērnu mirstība, aizkavējas garīgā attīstība.
Ja es tagad satiktu bukleta veidotāju Antru Kuprišu, tad pavaicātu – kāpēc tas bija jāraksta? Es visu ņēmu par pilnu, un tālākie mēneši izvērtās murgā.
Atbraucam mājās. Vakarā bērniņš raud divas stundas, es neizturu un piezvanu ātrajai palīdzībai. Prasīt padomu. Taču viņi saka: pie tik maziem bērniem jābrauc obligāti. Atbrauc, patausta avotiņu un nosaka: «Viss labi. Mamma ābolus saēdusies, vēders bērniņam sāp.» Bērna tēvs man skarbi pasaka, lai domāju, ko ēdu. Bet slimnīcā teica, ka var ēst visu to pašu, ko grūtniecības laikā! Un es biju apēdusi tikai vienu mazu ābolu. To, ka ābols nebija pie vainas, uzzināju tikai pēc mokošas nedēļas.
Nākamajā dienā atkal puika raud. Dodu vienu krūti, dodu otru, šķiet – ēd. Līdzko ieēdis pavisam nedaudz, sāk raudāt. Vakaros iemidzināt viņu ir ļoti grūti, jo raudāšana pāraug kliegšanā, kas beidzas ar bezspēka elsām. Izpildu visas citu mammu ieteiktās metodes – fēna skaņu, siltu autiņu, taču tas nelīdz.
«Bērni taču raud,» man saka bērna tēvs. Tikai tad, kad viņš palika brīvās desmit dienas mājās, tā vairs neteica.
Visas cerības uz ģimenes ārstes vizīti. Stāstu par raudāšanu un ēšanu, bet viņa atmet ar roku: kolikas! Parādu kreisās krūts galu, kas noēsts balts, arī uz to ir atbilde: «Nu, sākumā var būt līdz asinīm. Nav, ko satraukties, ja bērns tās norij.» Meli. Vēlāk, kad atnāks zīdīšanas speciāliste, viņa teiks, ka puika kreisās krūts galu tikai zīšļā, nespēj kārtīgi satvert un dabūt no tās pienu.
Ir pagājusi drausmīga nedēļa. Puika jāsver. Beidzot ģimenes ārste sāk rosīties, jo pieaugums mazs – ap 50 gramu. Saka, lai dodu abas krūtis ik pa stundai. Tā arī daru, taču kreiso puika ēd švaki. Jūtu, ka nemāku iedot. Krūtis man bija milzīgas jau pirms grūtniecības, un nu, piebriedušas ar pienu, tās ir krietni lielākas par bērna galvu. Satvert un noturēt joprojām grūti. Esmu noviļājusies pa gultu dienu no dienas. Ir skaidrs, ka neesmu piemērota bērnam, jo nemāku zīdīt. Raudu. Mana māsa atrod internetā zīdīšanas speciālisti, kura atbrauc un mēģina iedabūt krūti mutē, bet neizdodas. Sieviete izskatās satraukusies. Iesaka atslaukt un dot ar karotīti. Līdzko ar vienu krūti pabaroju, otru slaucu. Dienas sāk pārvērsties murgā, un es sāku saprast tās mammas, kuras piemeklē pēcdzemdību depresija. Esmu izmisusi, jo nevaru palīdzēt mazam cilvēciņam. Aizvien mazāk ticu sev kā mammai, jo puika raud aizgūtnēm. Sāk birt padomi: atnāk viena vecmamma un saka: «Nebrēciniet, jo puikām var veidoties bruka.» Otra vecmamma: «Dod taču ēst.» Saprotu, ka mammas grib labu, taču jūtos vēl nedrošāk un nestabilāk, jo viņas apšauba mani.
Gribas visu pamest un bēgt
Pa telefonu izkratu sirdi draudzenei, kurai ir trīsgadīgs puika un mamma ir mediķe. Draudzene iesaka meklēt palīdzību, ja jūtu, ka nav labi. Iesaka aiziet pie neonatologa. Rinda gara. Nolaižas rokas. Otra draudzene iesaka iet pie pediatra Bērnu slimnīcā, kas esot par brīvu. Tur uzreiz secina, ka pie vainas tas, ka bērniņš nešķeļ mammas piena cukuru – ēdot pupu, izstiepjas kā svece un raud; kaka ir sūnu zaļa, smird pēc kefīra. Še tev! Bet man ģimenes ārste teica: tas nekas, jo zaļa kaka mēdz būt ar krūti barotiem bērniem. Fak, fak, fak!
Pediatre izraksta zāles, kas palīdzēs tikt galā – pulverītis jāber bērniņam mutē pirms ēšanas. Nav vienkārši, jo viņš pamostas ar bļāvienu un pulveris gandrīz iebirst acī. Jā, kaka kļūst citāda, taču puika raud tik un tā. Kreiso krūti joprojām iedot nemāku. Divas reizes braucu uz Dzemdību nama zīdīšanas istabu, taču, uz vietas iedot izdodas, jo māsiņa tur visu manu lielo krūti, bet mājās – nekā. Pirksti tirpst drausmīgi.
Puika raud tā, ka mute paliek atvērta un bez skaņas. Man pat vairs nav viņa žēl, parādās dusmas. Bezpalīdzībā kožu knupja riņķi.
Tas nokosts tā, ka vairs nevar saskatīt firmas zīmi. No rīta līdz vakaram esmu viena, skaitu dienas, kad jāiet pie pediatres atrādīties un svērties. Aizejam. Svara atkal par maz. Ģimenes ārste piebilst, ka tas var būt riskanti dzīvībai. Un vēl pasaka, lai neuztraucos. Bet es gaidu pa-lī-dzī-bu nevis spriedelēšanu. Viņas izrakstītās zāles vēdera pūšanās mazināšanai nepalīdz. Arī pediatre uzskata, ka svars aug par maz. Saka – būs jādod maisījums. Es sagumstu. Dzirdēts, ka bērns pierod pie pudeles un no krūts atsakās. Tomēr esmu ar mieru dot pudeli, lai tikai viņš ir apmierināts. Vēl nedēļu man dod iespēju barot ar krūti un pavērot svaru – svērt pirms un pēc ēšanas. Zīdīšanas konsultante iesaka skaitīt čuras – tīt autiņos un saskaitīt, cik reižu čurā. Diennakts izvēršas murgā, jo nemitīgi bērniņu ģērbju un valstu, mainot autiņus. Neēdušu un paēdušu lieku uz svariem, viņš mostas un raud. Man gribas visu pamest un bēgt.
Pussieviete, puscilvēks…
Svari atklāj problēmu – no labās krūts puika izēd 100 gramus, no kreisās – 20. Protams, ka bērns raudās, ja nav paēdis. Dumja biju, ka to uzreiz neziņoju pediatrei, bet gaidīju noteikto nedēļu, lai redzētu svara dinamiku. Viena vecmāmiņa vēl pateica – dzirdējusi radio, ka bērniņa kuņģis ir tējkarotes lieluma.
Kad pagājusi nedēļa, zvanu pediatrei un izstāstu, cik audzis svars. Puika fonā kliedz. Viņa iesaka dot pudeli. Kad tas izdarīts, bērns atslābst, beidzot iztaisno uzacis un pieri, un aizmieg. Raudu aiz prieka. Viņš saldi guļ trīs stundas. Es tikmēr atšķiru žurnālu Mans Mazais, bet tikpat ātri arī aiztaisu – krūts barošanas slavinājumi, mājdzemdības, dabiskas dzemdības. Nekā, kas uzrunātu mani. Ne es pati dzemdēju, ne māku bērnu ar krūti izbarot. Pussievete, puscilvēks. Raudu.
Mēģinu sarast ar domu, ka pudele nav nekas slikts. Man negribas, ka bērns pārietu tikai uz mākslīgo barošanu. Prātā nāk visas tās briesmas, kas aprakstītas zīdīšanas bukletā. To izstāstu pediatrei. Viņa apstiprina, ka risks pie pudeles pierast pastāv: maisījumam ir nemainīga garša, nav nekāda stresa, kas nāk līdz ar mammu. Pediatre vaicā: kas svarīgāk – paēdis bērns vai tas ko viņš ēd? Nabagi neesat un Āfrikā nedzīvojat, ka nevarētu maisījumu nopirkt!
«Pudele? Tas nu ir pēdējais,» saka ģimenes ārste, uzzinot, ka mazo piebaroju. Tas mani sāpina līdz asarām: kāds pēdējais?!
Tā ir iespēja, risinājums! Viņa mudina bērnu likt bieži pie krūts, lai ēd mani, un no pudeles pamazām atteikties. Uz to mudina arī bērna tēvs. Jūtos iespiesta stūrī, jo savukārt pediatre teica – dodiet ēst tā, lai paliek vēl pudelē pāri. Lai paēdis.
Atbalsts būtu citas mammas, kas baro ar pudeli, bet nekur sociālajos tīklos tādas nemanu. Vēlāk izrādīsies, ka tādas ir arī manu paziņu vidū, tikai slēpušas to.
Tagad varu teikt – vajadzēja laist gar ausīm pamācības. Es to nedarīju, jo man taču pirmais bērns un pieredzes nav, tāpēc ieklausījos pieredzējušajos. Bet vai manas mammas 30 gadu veca pieredze ir noderīga? Diez vai. Tās drīzāk ir atmiņas.
Esmu ieņēmusi galvā, ka pudele ir slikti, tāpēc izsaucu uz mājām zīdīšanas konsultanti Sandru Lasi. Viņa ir specs jautājumā, kā mazināt pudeli un vairot savu pienu. Man arī ir apnicis septiņas reizes dienā slaukt kreiso krūti, jo iedot es to nemāku. Ik reizi izsūcu 20 gramus, taču tie 140 grami dienā šķiet zelta vērtē.
Sandra atnāk ar apburošu mieru. Viņa saka: «Tūlīt visu sakārtosim. Foršs puika jums.» Tā ir, tikai šos divus mēnešus nav bijis brīža, kad papriecāties par bērniņu.
Esmu izbrīnīta par to, ka Sandra nav tāda dūla, par kādām esmu lasījusi. Viņa necenšas mani pārliecināt, ka pudeli vajadzētu atmest, – ja piena trūkst, tad pudele jādod. Un mēs kopīgi mazinām maisījuma apjomu. Reizi nedēļā es svēršu pamperus, lai zinātu, cik diennaktī puika izčurā, un saprastu, vai ir paēdis. Tālākais notiks tā: kad mazulis modīsies, došu krūti, tad pudeli, taču ik reizi par kādu gramu mazāk. Pie krūts likšu jau pēc stundas, jo piens krūtī atjaunojas tieši stundas laikā. Ik pa pusstundai dot nav jēgas.
Sandra arī iesaka man ēst grieķu amoliņa sēklas un dzert miltenes tēju, kas stimulē piena veidošanos. Vairāku nedēļu laikā no diennakts devas 500 gramiem tiekam līdz 300 gramiem. Katru ēdienreizi pierakstu, vakarā ziņoju rezultātus. Sandra rēķina, ka puikam mana piena ir vairāk nekā pudeles. Kreiso krūti viņš neēd, skrāpē. Lai arī tā pil, izpumpēju tikai 20 gramus. Sandra iesaka krūti iemānīt, kad bērns mostas. Tā daru, izdodas. Piena gan tur vairāk nekļūst.
Nekur ciemos neeju, jo pietika ar vienu reizi, kad apkārtējie ieraudzīja pudeli un prasīja, kāpēc tā. Un sekoja jau ierastais: «Tas nav iespējams, ka vienā krūtī mazāk piena. Liec tik klāt, un būs.» Tā nu nekur neeju. Kad atnāk ciemiņi, aizstājos priekšā maisījuma bundžai. Man patīk bezbērnu viesi, jo viņiem vienalga, ar ko baroju. Viņi priecājas par puisēnu un stāsta, kas jauns pilsētā. Pirmā reize, kad spēju priecāties, – pēc tam, kad mani apciemojusi sirsnīga, nosvērta radiniece un uzdāvājusi biezeņu taisāmo – tvaicētāju, ierasto 20 gramu vietā no krūts izpumpēju 40 gramus. Otra tāda reize ir, kad bērna tēvs aizbrauc pēc eglītes – pārņem Ziemassvētku prieks. Trešā reize – izlasu Mans Mazais interviju ar Diānu Zandi, kura stāsta, ka apkārtējie ar savām pamācībām un uzmundrinājumiem neļauj jaunajai māmiņai justies tā, kā viņa jūtas.
Ak jā. Pat pie dziednieka biju. Nekādā jēgā. Piena vairāk nekļuva.
Ir vērts to cīņu uzvarēt
It visā mani atbalsta māsa. Stāsta par bērniem, kas baroti ar krūti gadu un slimo kā traki. Lai neiedomājos, ka krūts ir panaceja. Viņa uzdāvina grāmatu par bērnu audzināšanu Francijā. Tur pudeli iebāž bērnam mutē triju mēnešu vecumā, jo mamma iet strādāt. Un veselības rādītāji frančiem labi. Ikreiz, kad pumpēju krūti, lasu pa lapai grāmatu. Kad māsa Ziemassvētkos uzdāvina puikam glaunu pudeli, priecājos visvairāk par visām dāvanām. Mana mamma nokomentē: ko pudeli, dod pupu! Man tas nosāp tā, ka vakarā raudu. Un mazulis, protams, to sajuzdams, raud.
Vajadzēja divus mēnešus, lai pienāktu brīdis, kad naktīs nav jāiet taisīt pudeli. Bērniņam pietiek ar manu pienu. Tas bija mērķis, jo ir grūti ar raudošu bērnu iet pie ledusskapja, izņemt pudeli, likt sildītājā, gaidīt, kamēr uzsilst. Ikreiz, kad krūti nepaņem stundu pirms gulētiešanas, satraucos, ka tā netiek darbināta un naktī trūks piena. Piedabūt pie krūts bērnu ir grūti – ar rotaļām, ar lampiņām uz galvas.
«Ir vērts to cīņu uzvarēt,» ģimenes ārste teica, kad ziņoju – bērns ēd vairs tikai 200 gramu maisījuma dienā, no rītiem vairs vispār ne. Jā, es varēju puiku likt pie krūts ik pa stundai un uzkačāt labo krūti par vēl 200 gramiem bagātāku, taču domu par to atmetu, kad man bija milzīgs sastrēgums krūtī. Drausmīgs. Stradiņos nekādi palīdzēt nevarēja. Nācās pāriet divas dienas uz pudeli pavisam. Ar laiku krūts atlaba, taču otrreiz neko tādu dzīvē nevēlos. Un mans mērķis bija necelties naktīs taisīt pudeli, barot ar krūti vairāk nekā ar pudeli. Un es to esmu sasniegusi.
Tagad puika ir deviņus mēnešus vecs un ēd krūti, rokās turēdams. Sešu mēnešu vecumā atteicās no pudeles. Kreisajā krūtī piena joprojām ir maz – izēd dažās sekundēs. Tagad varu teikt: nevajadzēja man salasīties visas tās grāmatas un rakstus par dabiskajām dzemdībām, krūts barošanu. Vajadzēja lasīt arī par pudelēm un to, ka ar jaundzimušo var būt grūti.
Nupat pašķirstīju bukletu par zīdīšanu. Ar tagadējo pieredzi varu teikt – sviests! Pat izmantotās literatūras tur ir maz, un tā pati – no deviņdesmitajiem gadiem. Tātad kārtējais viedoklis un pieņēmums. Izmetu bukletu. Un vajadzēja to izdarīt jau slimnīcā, jo mamma pati vislabāk jūt, kas bērnam vajadzīgs. Jo mammai jau bērns jāmierina, ne visiem pamācītājiem. Mammas esam mēs, un mēs esam karalienes.
Vai iespējams, ka vienā krūtī piena nav vai ir ļoti maz?
Jānis Eglītis, doc., Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas galvenais speciālists:
Jā, taču tā notiek ļoti reti. Tādos gadījumos pienvadi nesavienojas ar krūts galu. Tie ir pilni piena, sastrēgst un veidojas sāpes, pietūkums, piens izdeg. Paspiežot krūti, no tās piens nepil, nenāk strūkliņa. Atceros kādu gadījumu, kad pie mums slimnīca bija sieviete ar krūtī sastrēgušu pienu. Sonoskopijā bija redzams, ka piena vadi ir akli – beidzas pirms krūts gala. Un bērns pienu izzīst nevar. Sonoskopiju var veikt tad, kad mamma bērnu sākusi barot, pirms dzemdībām šāds izmeklējums neuzrādīs pienvadu stāvokli.
Maz piena vienā krūtī var būt, ja barošanas sākumā tā nav pietiekami iestrādināta – bijušas problēmas pareizi iedot. Piena dziedzeri nedarbojas pilnībā un bojājas, piens vietām izdeg. Līdz ar to piena daudzums krūtī samazinās.
Sandra Lase, sertificēta zīdīšanas konsultante:
Dažreiz. Pasaulē ar to saskaras ap 3% sieviešu. Iemesli dažādi – piena dziedzera trauma, diabēts, neveiksmīgs implants, hormonālas problēmas, piemēram, netiek pietiekamā līmenī ražots prolaktīns – hormons, kas atbild par piena rašanos. Piena daudzums atkarīgs arī no tā, cik veiksmīgi krūtis iestrādina pirmajās divās nedēļās. Pieprasījums veido piedāvājumu – jo biežāk bērnu liek pie krūts, jo vairāk piena rodas.
