Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svarīgi arī atcerēties, ka autonomija nav egoisms, tā ir vērsta uz attiecības bagātinošu turpinājumu. Kā to īstenot? Stāsta ar filozofs Igoru Gubenko, kura interešu lokā ir dzimtes studijas, feminisma filozofija, psihoanalīze, komunikācijas un mediju teorija.
Kas ir autonomija, un kā tā izpaužas partnerattiecībās?
– Autonomija (latviski to varētu tulkot kā pašnoteikšanos) ir stāvoklis, kad cilvēks seko likumam, ko pats ir izvirzījis un noteicis. Līdz ar to autonomija partnerattiecībās ir spēja palikt pašam, tomēr esot kopā ar citu. Manuprāt, šis paradoksālais stāvoklis – vienlaikus būt kopā un tomēr būt pašam – parāda, cik autonomija attiecībās ir sarežģīti sasniedzama, var pat teikt, ka tā ir ilūzija.
Mums patīk par sevi domāt, ka mēs esam autonomi, ka paši pieņemam lēmumus, ka dzīvojam savu dzīvi atbilstoši kādiem pašu noteiktiem mērķiem. Tomēr, ja skatāmies uz socializācijas procesu, piemēram, caur bērna augšanu, attīstību un izglītošanos, – viss, ko bērns apgūst, nāk no citiem (piemēram, bērns apgūst valodu, atkārtojot, atdarinot to, ko viņš dzird un redz). Viss, ko zinām, kas mēs esam un ko gribam, rodas mūsu mijiedarbībā ar vidi. Individuālā identitāte, izpratne par sevi, ka es esmu atsevišķs un īpašs, arī rodas socializācijas procesā, komunikācijā un sevis salīdzināšanā ar citiem. Tā ir sabiedrība, kas mums iestāsta šos stāstus par to, kā mums vajadzētu sevi uztvert.
Šajā ziņā autonomijas iespēja šķiet diezgan apšaubāma. Kā gan mēs varam būt autonomi, ja dzīvē tik daudzos dažādos veidos esam atkarīgi un saistīti ar citiem?
Tomēr autonomija ir kaut kas, ko mums visiem vajadzētu piekopt, pat ja tā ir iluzora. Kā teicis Sokrats Senajā Grieķijā «Dzīve ir dzīvošanas vērta, kad tā ir pārbaudīta jeb pārdomāta, kad cilvēks reflektē par savu dzīvi un kad savus dzīves mērķus nosaka apzināti.» Kurā brīdī šī apzinātība pie mums atnāk, vai vispār atnāk, tas jau ir plašāks jautājums. Radikāla autonomija ir grūti savienojama ar saprotošām, savstarpēji bagātinošām partnerattiecībām, savukārt veselīga autonomija ir kas tāds, uz ko mums būtu jātiecas.
Partnerattiecības ir stāsts par uzticēšanos un savstarpējām saistībām, ko abpusēji uzņemamies. Šīs saistības arī paredz, ka mēs iegrožojam savu brīvību. Ja tās ir monogāmas attiecības (partneri neiesaistās romantiskos, erotiskos un seksuālos sakaros ar citām personām ārpus šīm attiecībām), tad skaidrs, ka šāda vienošanās diezgan pamatīgi ierobežo cilvēka brīvību. Savukārt autonomija paredz, ka es nevis sekoju saviem mirkļa instinktiem un eju kaut kādu gadījuma aizraušanos pavadā, bet apzināti izsveru, kas ir labs man un kas ir labs manam tuvajam cilvēkam. Un šādi brīvības ierobežojumi var būt pozitīvi un attaisnojami.
Jūsu teiktajā ieskanējās vārdi, kas raksturo arī šābrīža situāciju pasaulē – brīvības ierobežojumi kopīga mērķa vārdā. Pēdējā gada laikā ģimenēm nācās piedzīvot attiecības pilnīgi jaunā veidā. Kādreiz varēja paņemt laiku sev, doties satikties ar draugiem, pievērsties hobijiem ārpus mājas, bet šobrīd to var darīt ļoti ierobežoti. Kā šādos apstākļos realizēt savu autonomiju, ja visu laiku gandrīz burtiski esam vienā telpā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem?
- Šie apstākļi ir smagi visiem. Gan cilvēkiem, kas dzīvo kopā nelielā platībā, gan tiem, kas ir dzīvojuši vieni paši. Statistika par laulības šķiršanu skaita pieaugumu norāda uz to, ka pandēmijas ārkārtējā situācija ir saasinājusi problēmas, kas tāpat bija klātesošas, procesus, kas jau tāpat notika.
Nevaru dot konkrētus padomus pāriem, bet domāju, ka tie pāri, kas veiksmīgi tiks galā ar šo situāciju, nudien varēs teikt, ka ir izturējuši ļoti smagu pārbaudījumu un vairs nekas cits nevar apdraudēt viņu kopību.
Atgriežoties pie autonomijas un apzināšanās, kā uz to tiekties ikdienā?
- Galvenais ir spēja runāt par sevi skaidrā, bet reizē empātiskā valodā – tādā, kas nav otru aizskaroša un ievainojoša. Runāt par savām jūtām, arī par negatīvajiem pārdzīvojumiem, nepiepildītajiem mērķiem, to ēnas pusi attiecībās, kur, mūsuprāt, vajadzētu piestrādāt. Cilvēkiem ir tieksme noklusēt šos negatīvos momentus, tomēr ir jāmācās runāt – delikāti, uzmanīgi, saudzīgi, bet reizē arī atklāti. Protams, visliktākais scenārijs ir tad, ja negācijas ilgstoši krājas un strīda laikā tiek izgāztas pār otru cilvēku. Atklātība ir galvenā recepte, lai attiecības strādātu un lai neviens tajās nejustos pakārtots.
Lai stiprinātu autonomiju, uzskatu, ka ir svarīgi iemācīties iepazīt un atpazīt savus pārdzīvojumus un emocijas, kas nav pašsaprotami. Protams, cilvēks nevar izprast visu, kas ar viņu notiek, tad psihoterapija laikam nemaz nepastāvētu un nebūtu tik pieprasīta.
Te droši vien būtu vietā runāt par cieņpilnu komunikāciju. Kad parādās viedokļu atšķirības, kā ar otru komunicēt cieņpilni?
– Galvenais ieteikums ir iemācīties klausīties. Kas ir tas, ko mans partneris saka pa īstam, nevis ko es iedomājos, ka viņš vai viņa saka? Dzirdot, ko saka cilvēks, ar ko ilgstoši esam kopā, mums šķiet, ka mēs jau zinām, ko viņš grib pateikt, tādēļ bieži vien nemaz neklausāmies līdz galam.
Kad piekrītam viens otram, nav grūti sarunāties, bet, kad jārisina domstarpības, tad zaudējam produktīvas sarunas prasmes un sākas strīdēšanās. Mēs nevis runājam par lietu pēc būtības, bet vēršamies sarunā pret otru. Būtu ļoti noderīgi katru reizi, kad jūti, ka vārdus lieto kā ieročus cīņā pret otru, kaut kā atturēt sevi un meklēt veidus, kā pārformulēt, lai neuzrunātu partneri aizvainojoši. Domāju, ka tas ir ļoti būtiski arī komunikācijā ar bērnu.
Ko nozīmē patiesi klausīties otrā?
– Iejūtīgi klausīties, ar atvērtām ausīm, nevis uzreiz savā prātā domāt – ā, es zinu, ko tu tagad teiksi! Pēc iespējas atturēt sevi no tā, lai visas zināšanas par otru cilvēku neizmantotu, interpretējot viņa vārdus. Tas ir kā vingrinājums.
Klausīšanās nav tikai prāta darbība, tā ir arī iejūtības prakse. Tā ir mēģinājums sadzirdēt, ko otrs tev mēģina pateikt. Dažkārt to ir grūti izdarīt, ja partneris runā caur spēcīgām emocijām, dusmojas. Ieklausies, pat ja šķiet, ka tas ir nepamatoti, tomēr kaut kā šī situācija ir radusies. Sadzirdēt otru ir svarīgi, bet nav pieļaujama arī otra galējība, kad pilnībā aizmirstu par sevi un savām interesēm.
Ir cilvēki, kas vairāk sliecas dominēt, un ir cilvēki, kas aizmirst par sevi un atdod otram savu telpu un viedokli. Bet to cieņu, ko piekopju pret otru, vajadzētu pieprasīt arī pret sevi.
Svarīgi arī atcerēties, ka autonomija nav egoisms, tā ir vērsta uz attiecības bagātinošu turpinājumu. Tādēļ komunicējot, nepiekrītot otra viedoklim, strīdoties, tomēr jādomā no attiecību skatupunkta – kā panākt, ka šī saruna nāk mums par labu, jo mēs esam kopā, mūsu dzīves ir ļoti saistītas? Svarīgi katram turēt rūpi par kopīgo lietu, kas ir attiecības. Attiecības ir rūpīgs darbs, lielā mērā arī komunikācijas darbs. Līdzsvara māksla un iejūtīgās atklātības māksla. Tā nav zinātne, tādēļ arī nav skaidras un nepārprotamas metodes un ieteikumu.
Jūs sakāt, ka attiecības ir darbs, bet tik daudzi domā, ka tām jānotiek pašām no sevis. Ja jāpiestrādā, tad kaut kas nav kārtībā, veidojam kaut ko mākslīgi?
– Attiecībās svarīga ir pieķeršanās, kas ir ārpus mūsu kontroles. Un skaidrs, ka šāda romantiska pieķeršanās pastāv. Tā sākotnēji cilvēkus saved kopā, bet ar to nepietiek, lai attiecības noturētos ilgtermiņā. Uz dabīgo vilkmi varam paļauties tikai īstermiņā. Lai attiecības turpinātos abpusēji bagātinoši, tas ir rūpīgs darbs.
