Rīga +11°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kristīne, dēla (gads un 5 mēneši) mamma:
«Skaļākā balsī dēlam pasaku, ka nedrīkst to darīt. Citreiz dēls uzreiz arī paklausa un beidz. Bet, ja tas nelīdz, eju viņam klāt, neļauju darīt, notupstos blakus uz ceļiem, pakratu ar pirkstu un saku, ka nedrīkst, vai arī pajautāju, kāpēc viņš tā dara, ka lieli puikas tādus nedarbus nedara, – tā teikt, aprunājos kā ar pieaugušu cilvēku. Ja kādreiz puika sāk niķoties, tad ļauju niķoties un pīkstēt, kamēr pašam apnīk, parasti tas nav ilgi. Paniķojas un, kad saprot, ka tomēr nenotiks, kā viņš grib, vienkārši beidz niķoties un aiziet spēlēties, it kā nekas nebūtu bijis. Sodu mums nekādu nav, dēls ir pārāk mazs, lai sodītu.»
Loreta Fedotova, meitas (gads un 6 mēneši) mamma:
«Nē nozīmē nē. Ja aizliedzu ko darīt, meita sāk raudāt un skatās, ko es darīšu. Skaidroju, ka to nedrīkst darīt, un piedāvāju samīļot. Parasti viss ļoti ātri beidzas – ar apskāvienu un uzmanības novirzīšanu uz ko citu. Ja esam uz ielas un mazā izvēlas bļaudama gulēt uz zemes, tad arī guļ, kamēr izlemj, ka pietiek, un varam doties tālāk.»
Līga Lozenberga, divu dēlu (3 un 9 gadi) mamma:
«Ja mazais protestē, tad paņemu opā un nesu prom no notikuma vietas. Vispār mani dēli vienmēr ir ļoti labi uzvedušies veikalā vai citās publiskās vietās. Grūtāk ar gulētiešanu. Ja mazais neklausa, vienkārši paņemu opā un nesu uz gultu. Nākamajā dienā jau saprot, ka ar bļaušanu neko nevarēs panākt. Ar vecāko dēlu, kad viņš vēl bija mazs, divas reizes bija kašķis veikalā, tad gan uzreiz gājām prom no veikala, tas nekas, ka piens nebija nopirkts.
Mani nervi netur kliegšanu publiskās vietās.
Tagad, protams, ar lielo dēlu visu var sarunāt; pietiek uzmest ļauno aci, un pats saprot, ka pāršāvis pār svītru.»
Dace, divu bērnu (4 un 7 gadi) mamma:
«Ja nedzīvotu starp kaimiņiem, tad uz bērnu skaļajiem protestiem visdrīzāk nereaģētu. Vienkārši paliktu pie sava un ļautu bērniem izdusmoties un izbēdāties. Tas nav slikti, ka bērniem ir savs viedoklis, tas nenozīmē necieņu, tikai pamazām jāmācās to civilizēti izteikt. Bet, tā kā nedzīvojam vieni, sanāk skaļos protestus apspiest. Arī skola nav piemērota vieta neapmierinātības izteikšanai. Vārdu sakot, ne vienmēr sanāk reaģēt tā, ka liktos ideāli.»
Elīna Krišuka, meitas (4 gadi) mamma:
«Kad meitai ir niķis, cenšos mierīgi ar viņu runāt un stāstīt, ka man nepatīk šāda uzvedība. Ja viņa šādi uzvedas, tad reizēm saku, ka arī es varu sākt protestēt un kaut ko nenopirkt vai neatļaut. Meitai brīžiem ir ļoti ass raksturs, bet viņa ir ļoti gudra un saprātīga meitene. Nekad nav bijusi raudāšana vai, nedod Dievs, krišana gar zemi veikalā (meita vienmēr pati nokaunina bērnus, kuri tā dara). Agrāk, kad meita niķojās, varēju arī sakliegt, tagad cenšos visu uztvert mierīgi, jo sapratu – ja man ir paaugstināts tonis, tad bērns dzird mazāk nekā tad, kad runāju nopietnā balsī, bet esmu mierīga.»
Zane Ozoliņa, meitas (2 gadi un 6 mēneši) mamma:
«Nē ir nē, lai cik ļoti meita protestētu. Skaidroju viņas emocijas, stāstu, ka saprotu viņas dusmas un asaras, ka ir labi protestēt, jo katram taču var būt savs viedoklis. Ja pati esmu nogurusi vai citādi viegli nokaitināma, dažkārt nedaudz sanāk sabļaušanās. Bet lielākoties meita padusmojas un mierīgi dzīvojam tālāk.»
Elīna Ziemele, triju bērnu (3, 6 un 17 gadi) mamma:
«Jo mazāk aizliegumu, jo mazāk histērijas. Man ir ļoti, ļoti grūti atcerēties, kad vispār pēdējo reizi kas tāds būtu piedzīvots mūsu mājās.
Esmu jaukā mamma, bērni drīkst daudz ko, un es tur neredzu nekādu problēmu. Cita mamma spītīgi nepacels mantiņu, ko bērns lūdz, bet es pacelšu… Domāju, tā iemācīšu viņam, ka ģimenē cits par citu rūpējas un otram drīkst būt arī slinkums. Citreiz bērns man pados kaut ko, kas viņam būs tuvāk, kad es negribēšu celties augšā.»
Ieva, triju bērnu (4, 8 un 10 gadi) mamma:
«Ar pirmo bērnu gāja visgrūtāk, jo, kad meita sāka histēriju vai krita gar zemi, skaļi kliedzot, ja kaut kas nenotika pēc viņas prāta, ar vīru paši uzvilkāmies, jo bija grūti izturēt bērna kliegšanu. Tagad ar jaunākajiem bērniem iet vieglāk. Mūsu mājās visi zina pamatnoteikumus: nedrīkst otram sist, nedrīkst apdraudēt sevi un citus ar bīstamām lietām (kāpt uz loga, ņemt asus priekšmetus, sērkociņus u. c.; šīs lietas nav bērniem redzamā un pieejamā vietā), nedrīkst lietot rupjus vārdus. Ja jaunākais dēls (4 gadi) krīt gar zemi vai sarīko skaļo kliegšanu, tagad par to varam pat pasmieties, un parasti viņš ātri saprot, ka tam nav nekādas jēgas. Stingrs un mierīgs nē ir daudz iedarbīgāks par balss pacelšanu.»
